Sir Henry Rider Haggard (1856-1925), einer der bedeutendsten englischen Erzähler der Jahrhundertwende, gehört zu den Klassikern des phantastischen Abenteuerromans. Seine exotischen und farbenprächtigen Fantasy-Epen spielen vornehmlich im dunklen Herzen Afrikas, das zu jener Zeit noch weitgehend unerforscht und von wilden Völkerschaften bewohnt war und Raum bot für Spekulationen über geheimnisvolle unentdeckte Reiche und legendäre uralte Zivilisationen. Der Racheauftrag einer zweitausend Jahre zurückliegenden Bluttat führt Leo Vincey, den letzten Sproß eines alten griechischen Geschlechts, zusammen mit Horace Holly, seinem väterlichen Freund und Erzieher, nach einer gefahrvollen Reise in die geheimnisvolle Totenstadt Kor, wo ein uralter Kampf überirdischer Mächte seinen Höhepunkt erreicht und wo SIE herrscht: SIE, die wiedergeborene Göttin, vom Reichtum des alten Ägypten, von der Weisheit des antiken Griechenlands und von der Macht des imperialen Roms. SIE - von ewiger Jugend und tödlicher Schönheit ... Titel der englischen Originalausgabe >SHE< - A HISTORY OF ADVENTURE Deutsche Übersetzung von Helmut Degner

The Roman Empire is built on the efficient brutality of its soldiers, all ready to fight and die for her. Most of them live together as brothers, but a German force is slowly working it’s way through their ranks. After losing most of his comrades-in-arms to a devastating onslaught, Legionary Felix and the other unlucky survivors are taken as slaves – they can do nothing to stop the treacherous Arminius’s united German tribes from felling legion after legion. Steadily the force slaughter outposts, none saw the attacks coming and with each day they move towards Rome. Only when a lone fort, Aliso, manages to keep the bloodbath at bay do Felix and his comrades flee, ready to join their fellow soldiers in the fight and protect the Empire from an army capable of tearing it apart

Darkness never dies. Hunted across the True Sea, haunted by the lives she took on the Fold, Alina must try to make a life with Mal in an unfamiliar land, all while keeping her identity as the Sun Summoner a secret. But she can’t outrun her past or her destiny for long. The Darkling has emerged from the Shadow Fold with a terrifying new power and a dangerous plan that will test the very boundaries of the natural world. With the help of a notorious privateer, Alina returns to the country she abandoned, determined to fight the forces gathering against Ravka. But as her power grows, Alina slips deeper into the Darkling’s game of forbidden magic, and farther away from Mal. Somehow, she will have to choose between her country, her power, and the love she always thought would guide her–or risk losing everything to the oncoming storm. http://youtu.be/8FRJYF1bmbI

The unexpected arrival of Soviet troops at the end of January 1945 at the ancient fortress and garrison town of Küstrin came as a tremendous shock to the German High Command—the Soviets were now only 50 miles from Berlin itself. The Red Army needed the vital road and rail bridges passing through Küstrin for their forthcoming assault on the capital, but flooding and their own high command’s strategic blunders resulted in a sixty-day siege by two Soviet armies which totally destroyed the town. The delay in the Soviet advance also gave the Germans time to consolidate the defenses shielding Berlin west of the Oder River. Despite Hitler’s orders to fight on to the last bullet, the Küstrin garrison commander and 1,000 of the defenders managed a dramatic breakout to the German lines

The Sorceress Nicci, Nathan Rahl, and Bannon released the city of Ildakar from the rule of the wizards council, but not without dire repercussions. When the capricious Wizard Commander Maxim fled the city, he dissolved the spell that had turned the invading army of General Utros to stone fifteen centuries earlier. Hundreds of thousands of half-stone ancient soldiers have now awakened and are holding the city hostage, led by one of the greatest enemy commanders in history. And an equally powerful threat looms out at sea. Nicci knows the battle won’t remain in the city; if she can’t stop this threat, two invincible armies will sweep across the Old World and destroy D’Hara itself

Žemę užvaldo ateiviai – sielos. Jos apsigyvena žmonių kūnuose, pajungia jų protus ir ištrina asmenybes, taip jie tampa marionetėmis – sielonešiais. Žemėje telikę vos keletas žmonių, ir jie slapstosi. Melani Straider sugaunama ir į ją įkūnijama siela, vardu Klajoklė. Prieš atvykdama į Žemę ši siela buvo perspėta, kokie iššūkiai jos laukia: galingi žmogiški jausmai, sudėtingos asmenybės, aštrūs pojūčiai ir pernelyg ryškūs prisiminimai. Negana to, Klajoklė suvokia, kad Melani neišnyko... Pavergtoji užverčia sielos mintis prisiminimais apie savo mylimąjį – Džaredą. Klajoklė nejučia pasiduoda tam pačiam jausmui. Galinga meilė žmogui pakeičia visą jos gyvenimą. Melani irgi turi tikslą – žūtbūt apsaugoti Džaredą ir Džeimį, savo brolį. Abi herojės leidžiasi jų ieškoti. Ar joms pasiseks rasti? Kaip klostysis tokių skirtingų būtybių santykiai? Ar gali viena siela išgelbėti pasaulį? Viena iš išskirtiniausių mūsų laikų rašytojų Stephenie Meyer dovanoja mums jaudinamą ir nepamirštamą istoriją apie nemarią meilę, priverčiančią susimąstyti, kokia neįkainojama dovana yra būti žmogumi

Ella había encontrado el trabajo perfecto para él… convertirse en el papá de su futuro hijo… Después de una desastrosa relación que la había dejado embarazada y sola, Hannah Bingham supo que debía regresar a Merlyn County; aunque eso significara tener que enfrentarse a su familia y explicar los errores que había cometido. Con lo que no había contado era con la presencia de Eric Mendoza, su amor de juventud, que se había convertido en un hombre peligrosamente guapo… y entregado a su carrera. Por mucho que dijera que su profesión lo era todo para él, Hannah sabía que deseaba tener un hogar y una familia…

Chris McKenna gladly escaped the crowds of Yosemite to work as the new Search and Rescue in tiny Sierra City, nestled just west of Lake Tahoe. A loner by nature, she didn’t mind the seclusion of the Sierra Nevada Mountains. Jessie Stone, a successful but reclusive writer, is haunted by memories of her childhood and finally returns to Sierra City after sixteen years to confront her past. Can the odd assortment of residents of this small mountain town bring the two of them together? Or will it be Annie Stone, a woman Chris has grown to admire and a woman Jessie still feels hatred for, that has the power to bind the two. Through lies and deception, Chris and Jessie each struggle to deny the growing attraction that could brighten both their lives…

Siete domingos rojos (1932) es una de las primeras novelas de Ramón J. Sender (1901-1982) y también una de las más vigorosas de su extensa producción. Con abundantes dosis de reportaje, con no pocos ingredientes extraídos de su propia circunstancia personal, el autor traza las líneas maestras del anarquismo español en el periodo republicano, Samar, el protagonista, recuerda al propio Sender tanto por la pasión con que se inmiscuye en las luchas sociales de su tiempo como por el afán reflexivo mediante el que pretende distanciarse del torbellino de la historia para entenderlo mejor. Conviene recordar que hasta ahora no se había reeditado la primera versión de la obra. En los años setenta, fue publicada en varias ocasiones pero siempre con importantes modificaciones con respecto al texto original, como bien pone en evidencia la presente edición crítica

Por primera vez, Dios y el diablo están de acuerdo. Cansados de sus eternas disputas y deseosos de determinar de una vez por todas quién de los dos debe reinar en el mundo, deciden entablar una última batalla. Las reglas son las siguientes: cada uno de ellos enviará a la Tierra un emisario que contará con siete días para decantar el destino de la humanidad hacia el Bien o el Mal. Dios y Lucifer establecen que el enfrentamiento se producirá en la ciudad de San Francisco y eligen a sus mediadores. Dios escoge a Zofia, una joven competente, con el encanto de un ángel. Lucifer se decide por Lucas, un hombre atractivo sin ningún tipo de escrúpulos. La tarde de su primer día en la Tierra, los destinos de Zofia y Lucas se cruzan, pero para consternación de Dios y el diablo, el encuentro, lejos de provocar un altercado, toma unos derroteros insospechados. Marc Levy nos ofrece una irresistible comedia romántica protagonizada por dos seres procedentes de mundos dispares que nunca deberían haberse encontrado, pero irremediablemente predestinados a hacerlo

Además de su reconocida importancia como poeta, narrador y ensayista, Jorge Luis Borges desempeñó un papel crucial en la cultura contemporánea como divulgador y conferenciante. Este libro reúne el célebre ciclo de siete conferencias que pronunció en el teatro Coliseo de Buenos Aires en 1977, posteriormente revisadas por él mismo para su edición impresa. La serie comienza con un sorpresivo despiece de la Divina Comedia que introduce al lector en el mundo semi mágico de la creación literaria, como también ocurre en las charlas sobre `La poesía` y `Las mil y una noches`, en `La pesadilla` el autor tiende un magistral puente de citas entre el plano onírico y el real, `La cábala` se interna en el enigma del universo a partir de las creencias, lo mismo que `El budismo`. Por último, `La ceguera` es un conmovedor testimonio de índole personal. Pensado con rigor y expuesto con una suerte de feliz despreocupación, Siete Noches recupera vívidamente el humor, la inventiva, la conversación genial de Borges

KOBO ABE SIEVIETE SMILTĪS izdevniecība «Liesma»Rīga 1970 No krievu valodas tulkojušas Irma Bērzkalne un Laima Rūmniece Mākslinieks Arvīds Jēgers ceļš pie citiem - ceļš pie sevis Kobo Abes romānus var lasīt dažādi — kā stāstus un kā līdzības. Kaut arī romāni piesātināti ar simboliku un ārkārtīgi izsmalci­nātiem filozofiskiem prātojumiem, lasītāju valdonīgi, neļaujot ne mir­kli pārdomām, vada stāstījums ar skaidru, dinamisku, gluži vai de­tektīvromānam līdzīgu asu sižetu. Stāstījums par skolotāju, kurš gadījuma dēļ nokļūst kādā nelielā piekrastes ciemā un milzu bedrē spiests bez apstājas cīnīties ar smiltīm, lai tās viņu neapraktu, un par viņa veltīgajiem mēģinājumiem izkļūt brīvībā. Vai arī stāstījums par ķīmiķi, kuram šķidrās gāzes sprādzienā sakropļota seja un kurš drudžaini meklē līdzekli, kā iegūt garīgo līdzsvaru un to parasto kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, ko tik traģiski pārrāvis šis nelai­mes gadījums. Bet šis priekšmetiskais, emocionāli piesātinātais un aizraujošais stāstījums katrā pagrieziena momentā, katrā varoņa pārdzīvojumu krīzes punktā pēkšņi aizsedzas ar daudzām nozīmes kārtām un pār­vēršas plašā alegorijā, līdzībā par personības tiesībām uz neatkārto­jamu individualitāti un tās pienākumu pret citiem, par cilvēka brī­vību un nebrīvību. Tieši šajā grafiskajā, gluži kā tušas zīmējuma uzskatāmībā, aiz kuras rodas vesela pasaule sabiedrisku, morālu, psiholoģisku un me- tafizisku problēmu, arī slēpjas japāņu rakstnieka neparastā savda­bība. Šī pasaule ir sarežģīta, un autors to apzinīgi padarījis sarež­ģītāku, daudzējādā ziņā tā ir sveša krievu literatūras tradīcijām, to­mēr tā ir pasaule, kurā dzīvo un mokās kapitālistiskās sabiedrības lielum lielā inteliģences daļa, tāpēc Kobo Abes grāmatas noteikti pelna padomju lasītāju uzmanību. Kobo Abes līdzības ir tikpat paradoksālas, cik viņa vēstījumi vienkārši. Darbības gaitā autors rūpīgi apsver bezgala daudz atrisi­nājumu, — reizēm tas apmulsina, kaitina, izraisa iekšēju protestu, tāpat kā apmulsina un kaitina nepievilcīgais, naturālistiskais priekš- metiskums, kad var sajust pat smilšu čirkstoņu zobos. Līdzības uni- versālumu līdzsvaro pilnīga ticamība detaļās. Dziļi pārdomāti ir se­cinājumi, pie kuriem rakstnieks mūs pamazām noved, pilnīgi nobrie­dis ir viņa saprātīgais un prasīgais humānisms bez ilūzijām un paš­apmāna. Droši vien viņš varētu atkārtot Brehta vārdus: «Lai būtu labs, man jābūt cietsirdīgam.» Romāna «Sieviete smiltīs» (1963) varonis — vidusmēra cilvēks — ir vienkāršs skolotājs. Viņam ir viena kaislība — kukaiņu kolekcionē­šana un viens sapnis — atklāt jaunu sugu. «Ja tas izdosies, entomo- loģiskajā atlantā blakus jaunatrastā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu nosaukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem.» Bet nu šis cilvēks, kas sapņo vismaz ar kaut ko padarīt slavenu savu vārdu, apliecināt sevi kā personību, pazūd. Izbraucis svētdienā ārpus pilsētas, viņš nokļūst kāda ciemata iedzīvotāju rokās; šo cilvēku vienīgais darbs ir atrakt smiltis, kas draud apbērt viņu mājokļus. Skolotājs nokļūst gūstā dziļā smilšu bedrē un spiests kopā ar kādu vientuļu Sievieti strādāt veltīgu, smagu darbu. Cilvēks, atrauts no dzīves, nošķirts no pasaules, iemests ieslo­dzījumā, — tā ir viena no visizplatītākajām situācijām jaunās pasau­les literatūrā. Kobo Abes attēlotā bedre galu galā ir tas pats, kas franču rakstnieka Kāmī mēra apsēstā pilsēta. Rakstnieki pievēr­sušies un pievēršas šādam robežstāvoklim — starp dzīvību un nebūtību, pētīdami personības psihofizisko stāvokli. Vieni — lai pie­rādītu cilvēku dzīves un visu pasaulīgo lietu veltīgumu. Citi atkal pašā neiespējamībā izrauties no lamatām meklē sākotni cilvēka vī­rišķīgajam stoicismam nemitīgo briesmu priekšā. Daudzu Rietumu mākslinieku radītais «savrupais» pasaules mo­delis metaforiski attēlo kapitālistiskās ražošanas stihisko spēku ap­spiestā cilvēka izjūtas, viņa atsvešinātību. Nenovēršami, ka šādos gadījumos ārkārtīgi asi, reizēm slimīgi rodas jautājums par perso­nības īstumu, tiek pārspīlētas tās vienreizīguma, pašvērtības pazīmes. «Elle — tie ir citi,» savā laikā sacījis Sartrs. Šķiet, ka pilnīgā sa­skaņā ar šo tēzi Kobo Abe tēlo aklas nejaušības kopā savesto Niki Dzimpeja un Sievietes mocošo savstarpējo attiecību ainas. Viņi abi uzstājas gan upura, gan bendes lomā. Viņus it kā apdraud pirmā grēka lāsts, kāds mūžsens vainīgums par pašu viņu eksistences faktu. Tomēr japāņu rakstnieks negrib pilnīgi piekrist franču kolēģa uzska­tiem — citādi nav iespējami savstarpēji sakari. «Bez Sartra «cita» ir «cits» — tuvākais vārda kristietiskajā nozīmē, kaut gan kristietība, ab­solutizēdama «cita» ideju, arī nonāk pie kaut kā maldīga.»[3] Kobo Abe, kā liecina romāns, meklē saprātīgu, reālistisku atrisinājumu pret­runām starp personību un tās vidi. Izmisuma lēkmes un tukšumam teiktās deklarācijas par likumu un personības tiesībām Niki Dzimpejam mijas ar bēgšanas mēģinājumiem. Bet, jo rafinētāki un saprātīgāki ir šie mēģinājumi, jo negaidīti pierastāka kļūst gan bedre, gan ar lāpstu veicamais mehāniskais darbs, kas palīdz samierināties ar laika skrējienu, gan pastāvīgais no­gurums; un viņš jau izjūt patiku, kad viņam no augšas nolaiž ciga­retes un nelādzīgu degvīnu. Un bez tam — Sieviete, kaut arī sveša, toties gluži blakus, atliek tikai pastiept roku … Apslāpēdams sevī patīkamās domiņas par brīvības «slogu», tās šķietamību, viņš tomēr pēdējo reizi mēģina izrauties no lamatām. Viņš drudžaini bēg projām no bedres, un tikpat drudžaini viņa do­mas skrien atpakaļ pie Sievietes, pie viņu kopīgās briesmīgās eksis­tēšanas brīžiem. Bedre it kā negrib viņu laist vaļā. Maldīdamies starp kāpām, glābdamies no vajāšanas, viņš nokļūst smilšu slīkšņā, viņa kājas stieg aizvien dziļāk un dziļāk, smiltis jau sniedzas līdz viduk­lim, un tad šeit no pašiem viņa būtnes dziļumiem izlaužas dzīvnie­cisks kliedziens — palīdziet! «Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi!» Fiziskajai kapitulācijai neizbēgami seko morālā kapitulācija. Iezīmējas visbriesmīgākā traģēdija — pielāgošanās traģēdija. Dzīvība pirkta par dārgu cenu — par atteikšanos no visa, no kā veidojas per­sonība. Bet izrādās, ka Niki Dzimpejam nav nekā cita, ar ko maksāt kā vien pārmērīga iedomība un savs «es». Viņš bija domājis, ka spēj veikt kaut ko lielāku nekā bez apstājas rakt smiltis. Bet, atskatīda­mies atpakaļ uz savu pilsētas dzīvi, viņš neatrod it nekā vērtīga, kam būtu jēga un kas paceltos pāri gausajam dienu ritumam. Ku­kaiņu kolekcionēšana, ieilguši mīlestības sakari, kas nedod prieka, pelēcīgs, drūms darbs, ko saindē skaudības bacilis. Būtībā dzīve šeit, nebrīvībā, neatšķiras no dzīves sabiedrībā, kur «brīvais» cilvēks «pērk akcijas, apdrošina dzīvību, ir divkosīgs pret arodbiedrību un priekš­niecību. Viņš aizspiež ausis, lai nedzirdētu izmisīgos palīgā saucie­nus, kas atskan no notekgrāvjiem un atkritumu bedrēm… Lai ne­uzmāktos pārdomas, viņš uzgriež televizoru, cik vien skaļi var…» Jau pirms nokļūšanas bedrē Niki Dzimpeju bija, burtiski, apsē­dusi ideja par smiltīm — par neauglīgām, plūstošām smiltīm, kas iespiežas visās spraugās, — par cietu, ar hidrodinamiskām īpašībām apveltītu ķermeņu kopumu. Šo ideju viņš liek savas pasaules uzskata sistēmas pamatā. Neskaitāmie plūstošie smilšu graudiņi, kam dia­metrs ir viena astotdaļa milimetra, izaug līdz augstākās realitātes apjomiem — «pati kustība ir smiltis». Smiltis apbedījušas senās civi­lizācijas, un «nekas nevar stāties pretī šim bezveida graujošajam spēkam». Nakts murgos viņam rādās tādas kā mucveida mājas — kuģi, kas veļas pāri plūstošajām smiltīm un glābj no nepieciešamības cīnīties ar tām. Pārmaiņas bedrē nokļuvušā ceļotāja apziņā nobrieda pamazām, gandrīz pret viņa gribu. Protams, Niki Dzimpejam zināmi tādi jē­dzieni kā taisnīgums vai pienākums pret citiem. Bet, «ja ikreiz gri­bēs glābt tuvāko, kas mirst badā, nekad citam neatliks laika». It īpaši viņam derdzas, ka viņu varmācīgi spiež strādāt. Varbūt viņš arī pats būtu pieteicies palīdzēt. Šķiet, ka notikumu dzelžainā loģika saārda pašapmāna viengabalaino sistēmu, iesaista viņu darbībā. Inteliģen- tisko koncentrētību uz sevi, domu par to, ka viņš ir nevainīgs upu­ris, nomainīja izpratne, ka tieši ciema iedzīvotāji ir pamesti un at­stāti, ka viņiem cietsirdība ir uzspiesta, to radījuši dzīves apstākļi, nepieciešamība aizsargāties no smilšu tirānijas. Joprojām paliekot bedres dibenā, viņā jau mostas tādas jūtas, it kā viņš būtu uzkāpis augstā tornī, no kurienes vieglāk pārskatāms ilgi gaidītais mērķis — brīvība. Un līdzeklis tās sasniegšanai — bēgšana — izrādās nederīgs. Pirmo reizi pēc pusgada tiek nolaistas virvju kāpnes. Bet bēgt — tātad padoties? «Smiltīs kopā ar ūdeni viņš it kā atklāja jaunu cil­vēku.» Kobo Abe romānā saka: pienākums — tā ir cilvēka pase. Viņa varonis vizējis pasi pie dzīves atstumtajiem. Atteicies no sava «es», viņš pievienojas cilvēcei, jēdzienam «mēs». Romāna galvenā vērtība, acīm redzot, ir tā, ka Kobo Abe, izsekojis vairākiem moko­šiem cilvēka psiholoģiskiem stāvokļiem, noved lasītāju pie nepārpro­tama secinājuma, ka individuālistiskā pozīcija brīvības izpratnē ir ne­pamatota. ' No grāmatas «CoBpeMeHHbift 3K3HCTemtHajiH3M», Maskavā, 1966 , 501. lpp. Rietumu kritika, kas tiecas pārmērīgi pārspīlēt romāna metafi- zisko pusi, bedres tēlu interpretē asociāli, kā pasauli, kurā neprātīgi rosās primitīvas būtnes, kas moka cita citu. «Muļķīga nejaušība iedzi­nusi nelaimīgos šausmīgās lamatās, pilnīgi nav nekādu ētisku vai so­ciālu motīvu vai kādas kaprīzas gribas, kas viņus būtu nolēmusi tu­rēt mūža ieslodzījumā, — tas viss pasvītro notikušā absurdumu, cē­lonības un mērķa trūkumu, rada vēl lielāku bezcerīguma sajūtu nekā Kafkas «Process»,» rakstīja Parīzes «Mond» recenzents Marsels Bri- ons.[5] Ar visu savu māksliniecisko sistēmu japāņu romāns saceļas pret šādu patvaļīgu interpretāciju. Kafkas antivaroņiem dzīve ir Nāves pa­sludinātā sprieduma izpildīšana iepriekš, neizmeklējot lietu, un

SIEVIETES NICINĀJUMS DŽEKS LONDONS KOPOTI RAKSTI-1 Tulkojums latviešu valodā. «Liesma», 1974 SASTĀDĪJUSI TAMĀRA ZĀLĪTE NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI VALIJA BRUTĀNE, ALBERTS DZENITIS, ROTA EZERIŅA UN HELMA LAPIŅA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS

SIEVIETES SPĒKS DŽEKS LONDONS KOPOTI RAKSTI-1 Tulkojums latviešu valodā. «Liesma», 1974 SASTĀDĪJUSI TAMĀRA ZĀLĪTE NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI VALIJA BRUTĀNE, ALBERTS DZENITIS, ROTA EZERIŅA UN HELMA LAPIŅA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS