Jānis Širmanis Pīkstīte Krēslas stundu stāsti Mārītei Mākslinieks Ernests Ābele RĪGA « SPRĪDĪTIS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Džeimss Metjū Berijs Pīters un Vendija Džeimss Metjū Berijs (1860–1937) ir skotu rakstnieks un dramaturgs, kas pasaules slavu ieguvis, radot Pītera Pena tēlu – zēnu, kurš nevēlējās kļūt pieaudzis. Stāsts „Pīters un Vendija” pirmoreiz izdots 1911. gadā, un tā pamatā ir autora jau iepriekš sarakstītā luga „Pīters Pens” (1904). „Pīters un vendija” ir stāsts par brīnumainu puisēnu Pīteru Penu, kurš dzīvo Nekurnekadzemē. Tā ir burvīga sala, kur sastopamas laumiņas un nāras, kur jāuzmanās no indiāņiem un pirātiem. Mazā Vendija un viņas trīs brāļi lido līdzi Pīteram Penam uz šo fantāzijas salu, lai iepazītos ar pazaudētajiem puikām un stāstītu viņiem tik mīļās pasakas. Kad klausies vakara pasaku, palūkojies, vai aiz loga nav manāms zēns raibu rudens lapu tērpā, jo Pīters Pens mēdz lidot virs pilsētas un meklēt pasakas, lai tās vēlāk stāstītu pazaudētajiem puikām. No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica. Māksliniece Meibela Lūsija Etvela. Tāpat kā Lūiss Kerols vai Alans Aleksandrs Milns, ari Džeimss Metjū Berijs savā mūžā uzrakstīja daudzus darbus. Taču laiks visu nežēlīgi sijā un vētī. Literatūras vēsturē'un daudzu zemju lasītāju atmiņā viņš palicis kā vienas grāmatas—«Pīters un Vendija»—autors. Džeimss Metju Berijs dzimis 1860. gada nelielas Skotijas pilsētiņas Kirrimjuiras nomale nabadzīgā audēja ģimenē. No mātes viņš mantoja interesi par tautas folkloru. Vecākais brālis Aleksandrs Džeimsam palīdzēja materiālā ziņā — un viņš varēja studēt Edinburgas universitātē. Berijs literārās gaitas sāk kā mūzikas kritiķis, kaut arī vecumdienas viņš jokojas: «Sitiet mani vai nost — es nespēju atšķirt vienu melodiju no otras. Neieredzu mūziku.» Un tomēr viņš rakstīja gluži pieņemamas recenzijas. Taču plaši pazīstams Berijs k)uva ar aprakstu sēriju par izdomātas nabadzīgas pilsētiņas smago ikdienu (patiesībā nemaz tik izdomāta šī pilsētiņa nebija, prototips dzimtā pilsēta). 90. gados viņš izdod virkni romānu («Mazais garīdznieks», «Sentimentālais Tomijs», «Tomijs un Grizela», «Margareta Ogilvi», kuru velta savai mātei), tajos Berijs pieskaras strādnieku (audēju) dzīves sociālām problēmām, tomēr reālo esamību skatīdams romantiski idealizēti. Viņš izmēģina savus spēkus ari dramaturģijā, gadsimta sākumā saraksta vairākas dzīvespriecīgas komēdijas, tajās ir dzīvi, aspratigi dialogi, atjautīgi izsmiets augstakās sabiedrības tukšums un pašpārliecinātība. Publika tās skatījās ar sajūsmu, zāles vienmēr bija pārpildītas. 1894. gadā Berijs apprecas ar aktrisi Mēriju Ensellu, kura spēlēja viena no viņa lugām. Taču laulība ir neveiksmīga; galu galā 1919. gadā viņi izšķiras. Ne vienmēr rakstnieku cilvēciskās ipašības ir tikpat pievilcīgas ka viņu grāmatu varoņi. Bet Berijs arī dzīve bija godavīrs, labsirdīgs, nesavtīgs un, kā tautā saka, labs cilvēks, bieži viņš draugiem rakstniekiem (Hardijam, Golsver tijam, Velsam) k|uva par objektīvu un vēlīgu padomdevēju dažādās dzīves situācijās. Gadsimta sākumā Berijs aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, 1907. gada ir viens no kampaņas organizatoriem pret teātra cenzūru. Tā aizsākas viņa draudzība ar Golsvertiju, par kura cilvēcisko personību un darbiem Berijs sajūsminājās. Taču sirdij vistuvākais tomēr bija «pirāts» Stīvensons abi viņi bija skoti, abi mācījušies vienā universitātē; Berijs apbrīnoja šī rakstnieka vīrišķīgo ciņu ar savu slimību, augstu vērtēja viņa godīgumu un lielas darbaspējas. Ļoti svarīgi pastāstīt par Berija iepazīšanos ar Silviju un Artūru Dēvisiem 1887. gadā kada banketa laikā. Vēlāk viņš bieži atcerējās šo dienu, par Silviju Devisu teikdams, ka pēkšņi atjēdzies blakus būtnei, «par kuru brīnišķāku dzīvē nebiju redzējis». Sī tikšanās kļuva par ilgas un romantiskas draudzības sākumu ar Devisu ģimeni, viņu pieciem dēliem, kurus viņš mīlēja un sauca par «saviem dēliem». Pašam Berijam laulība ar Meriju nebija bērnu. Kad viens no Devisu dēliem Artūrs — nonāk slimnīcā, Berijs morāli un materiāli palīdz. Ir sagla- bājusies vēstule, kuru Silvija Devisa raksta savam sešgadīgajam dēlēnam Maiklam: «Misters Berijs ir mūsu burvju princis, vislabākais burvju princis, kāds vispār kādreiz piedzimis, tāpēc ka viņš patiešām tāds ir.» Arturs Dēviss nomirst ar vezi, pēc trim gadiem ar šo pašu slimību mirst Silvija. Berijs līdz pat savai nāvei — gluži kā rūpīgs tēvs audzina un skolo Dēvisu bērnus. Kad sākas Pirmais pasaules karš, trīs Dēvisu dēli dodas uz fronti. Berijs viņiem sūta paciņas un garas, humora pilnas vēstulēs. Taču 1915. gada martā viņš saņem ziņu par Džordža nāvi, 1921. gadā krīt arī ļoti iemīļotais Maikls. Un vēl par vienu šī rakstnieka nesavtības piemeru. Berijs gluži ka bērns sajūsminājās par ceļotājiem, pētniekiem, dažādu ekspedīciju dalībniekiem. Starp viņa draugiem bija Āfrikas pētnieki Pols di Sails un Džozefs Tomsons, kapteinis Skots, kurš gāja bojā ekspedīcija; viņš pēdējo vēstuli bija rakstījis Berijam. Rakstnieks uzņēmās rūpes par Skota atraitni, palīdzēja viņai morāli un materiāli, draudzējās ar dēlu Pīteru, rakstīdams viņam vēstules ka «vīrietis vīrietim». Pec Pirmā pasaules kara Beriju ievēlē par goda rektoru kādā Skotijas universitātē, tiek atzīti viņa nopelni kultūrā, literatūrā. īsi pirms nāves rakstnieks vēlreiz apliecina sirds dāsnumu un humānismu — visus honorārus par «Pīteru Penu», tā daudzajiem pārstastiem, kurus nepārtraukti izdod no jauna, arī pēc šis grāmatas veidotajām teātra izrādēm, uzņemtajām kinofil mām, novēl vienai no Londonas bērnu slimnīcām. Viņš ir bērnu bruņinieks šī vārda tiešā nozīmē. Džcimsa Metjū Berija pasaka «Piters Pens un Vendija» pirmoreiz iznāk 1911. gada. Taču šim darbam ir sava priekšvēsture. 1901. gada vasara Berijs un viņa sieva nopērk Sarrejas grāfiste māju. Dēvisu ģimene ar dēliem bieži brauc pie rakstnieka ciemos; Berijs ar bērniem rotaļājas, stāsta pasaku par Pīteru un Vendiju. Rakstnieka biogrāfs Endrjū Bērkins atceras šo dzīvo stāstījumu un rota|u atmosfēru: «…ezers kļuva par Dienvidjuras lagūnu, neskaitāmu piedzīvojumu darbības vietu, kur veca, ar kārti stumjama laiva tika daždažādi izmantota kā gara liellaiva, aizraujošs pirātu kuģis un postu nesoša briga «Anna Pinka». Suns Portoss centās izpatikt saimniekam un atveidoja daždažādus raksturus, sākot ar pirātu suni un beidzot ar mežonīgu tīģeri maskā, savukārt Berijs iejutās pirātu kapteiņa Ķekša loma, drūma un ļaunā personā, kas savu jauno pretinieku priekšā izrādīja nicināmu gļēvulību, bieži likdams četrgadīgajam Pīteram staigāt pa deli virs Melnā ezera tumša jiem ūdeņiem. Par laimi, ezers pat visdziļākajā vietā bija tikai pāris pedu dziļš.» Arī pasakas varoņiem Berijs devis savu draugu un paziņu vārdus. Misters Dārlings ieguvis Dēvisu vecākā dēla Džordža vārdu. Džons, Maikls un Piters nosaukti citu Devisu dēlu vārdos. Pīteru Dēvisu uzskatīja par Pitera Pena prototipu, tādēļ viņu aprunāja, cildinaja, viņš cieta ne tikai skola, bet ari vēlāk — visu savu mūžu. Tāpēc Piters Dēviss tik žultaini izteicies par Berija darbu —«šis pretīgais šedevrs». Vendijas vārdu rakstnieks izdomāja, pieminot drauga — rakstnieka V. E. Henlija (1849 -1903) — meitu Margaretu, kura nomira sešu gadu vecumā. Savukārt misis Dārlingas prototips ir Silvija Dēvisa. Vispirms Berijs savus «mutes stāstus» izmanto, lai uzrakstītu romānu «Baltais putniņš» (1902), kas domāts pieaugušajiem, bet vēlāk dažas nodaļas izdod atsevišķā grāmatā—«Pīters Pens Kensingtonas dārzā» (1906). 1904. gada Berijs uzraksta lugu «Pīters Pens», kuras iestudējums gūst milzīgus panākumus. Tā vienbalsīgi tiek atzīta par labako lugu bērniem. Pens radies no grieķu dieva Pana tēla (angliski tā izrunā Panu), par to liecina pasakā pieminētā flauta, bez kuras nav iedomājams Pans. Pīters Pens — šis zēns raibu rudens lapu tērpā, kurš, izdzirdis vecāku spriedumus par savu drūmo nākotni, aizbēg uz Kensingtonas dārziem un tur viņu izaudzina laumas,— saka: «Es gribu palikt maziņš uz visiem laikiem.» Sis teiciens būtībā ir visa Berija stasta atslēga. Berijam bērnībā ļoti patika R. M. Ballantaina «Koraļļu sala», viņš to ir nosaucis par «savu mīļāko grāmatu». Taču Berijs savā daiļradē būtiski polemizē ar šo rakstnieku, kura varoņi ir fiziski spēcīgi, platiem pleciem, viņi ilgojas tikai pēc viena — ātrāk izaugt lieli, lai klutu par darījumu cilvekiem pretstatā Pīteram Penam, kurš vēlas palikt mazs. Tātad Pens izteic rakstnieka romantisko ideju par bērnību ka laimīgu, tīru, idilliski gaišu pasauli iepretī pieaugušo ikdienas apreķiniem un prakticismam. Roman­tiķi (ari 19. gadsimta angļu neoromantiķi, pie kuriem piederēja Berijs) pretsta­tīja šīs abas pasaules, ta ir viena no viņu galvenajām, tradicionālajam stīgām. Un «Pīters un Vendija» ir caurcaurēm romantisks darbs, kurā uzsvērts, ka tikai bērni prot lidot un sapņot, prot īsti aizrautīgi priecāties, ļauties paši savai izdomai, nav aizmirsuši sajūsmināties un ticēt. Toties pieaugušo pasauli visuzskatāmāk raksturo misters Dārlings, kurš aizņemts ar saviem komerciāla­jiem darījumiem, viņu uztrauc tikai viens — lai viņa ģimenē būtu viss tāpat kā pārējiem, viņš ir patmīlīgs un iecirtīgs, netaisni izturas pret bērnu aukli — labo ņūfaundlendu Nenu (paša rakstnieka melnbaltais ņūfaundlends Luats ierosi­nāja radīt šo tēlu). Stāstot par Dārlingu, autora attieksmē jūtama sūrma ironija. Gaišs, labestīgs dvēseles cilvēks ir tikai Vendijas māte — misis Dārlinga, kura mii bērnus, uztraucas par viņiem; kad Pīters un Vendija pazūd, viņa, ar mīlošas mātes sirdi nojautusi, ka bērni aizlidojuši, atstāj vaļa logu. Misis Darlinga sapņos redz, ka viņas mīluļi atlidos. Jo tikai tie, kas mii, redz pravietiskus sapņus, tie pirmie ar sirdi uztver visu notikumu un lietu patieso būtību. Atcerieties tikpat jūtīga, sirdsgudra ir Alises vecākā masa, kura redz māsas sapni. Rakstnieks labi pazīst un izprot bērnu psiholoģiju, tāpēc vairakās nodaļās izmanto rotaļu elementus, tajās daudz pcetiskuma, atjautas, piemēram, ka tiek celts Nekurnekadzemē Vendijas namiņš, kuram «cilindra dibenu uzsviež par glītu skursteni jumtā, un tas sāk tūlīt kūpēt» vai epizodes, kurās Vendijai Nekurnekadzemē patīk tēlot māmiņu astoņiem pazaudētiem puikām un stā

Aleksandrs Puškins Pīķa dāma Spēlējot kārtis kāds Tomskis pastāsta dīvainu stāstu par savu vecmāmiņu kura it kā zinot trīs kāršu noslēpumu kuras noteikti palīdzēs uzvarēt jebkurā spēlē ja uz viņām likt likmes. Šo noslēpumu vecmāmiņai esot atklājis grāfs Sen-Žermēns. Šim stāstam spēlētāji nenotic ieskaitot arī jauno oficieri Hermani kurš pats nespēlē toties ar lielu interesi seko spēlei. Tomska vecmāmiņa - veca grāfiene - izrādas īsta megera attiecībās ar savu audzēkni Lizavetu Ivanovnu un pastāvīgi viņai piesienas un "zāģē", tāpēc Lizaveta ar prieku pieņem Hermaņa uzmanības apliecinājumus. Bet Hermani apsēdusi ideja - uzzināt šo trī kāršu noslēpumu un savu uzmanību Lizai viņš izrāda tikai lai īstenotu šo mērķi... Kas izšķir cilvēka likteni – mīlestība, kas atbrīvo no apsēstības, vai spēles magnētiskais azarts, kas salauž gribasspēku? Ievērojamā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina stāsts „Pīķa dāma” (1836) uzreiz pēc publicēšanas guva milzīgus panākumus: publiku intriģēja fantastiskais saturs un precīzi tvertais laika gars. tulkojis Valdis Grēviņš izdevniecība Liesma 1969 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINS PĪĶA DĀMA tulkojis Valdis Grēviņš izdevniecība Liesma 1969 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Mirdza Kļava Pīļuka Jaunais gads Pirmsskolas vecuma bērniem Pasakas: Pīļuka Jaunais gads ; Sniegpārsliņa ; Kristāla Zvaniņš ; Kā Miks pirka velosipēdu ; Mika nedienas ar velosipēdu ; Miks, Slinkums un Godaprāts  ; Piparkūku Groziņš ; Ka Jēkabiņš sēņot veda ; Vilnītis ; Pīļuks ; Pasaka par Pasaku Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma 1981 Mākslinieks Pāvils Šēnhofs

Viljams Folkners PĪŠĻU APGĀNĪTĀJS ROMĀNS Amerikāņu rakstnieks V. Folkners (1897—1962) šajā Izlasē iekļautajos darbos pavēris spilgtu Amerikas Dienvidu sabiedrības ainu XX gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Romānā «Pīšļu apgānītājs» psiholoģiskā aspektā aplūkota rasu problēma Dienvidos. Izlasē ietvertie darbi dod priekš» statu par V. Folknera daiļrades pamatievirzēm, galvenajām tēmām un varoņiem. No angļu valodas tulkojušas Inese Veide un Vanda Vikane Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks Valentīns Ozoliņš Riga «Liesma» 1979 Sastadījusi J. Palijevska «Es esmu fermeris, laucinieks, bet man patīk rakstīt. Man loti patīk arī zirgi — es audzēju tn iejāju zirgus. Tas man patīk pat labāk nekā rakstīt,» — tā par sevi teicis nākamais Nobela rēmijas (1949) laureāts. Sī piezīme, kuru Viljams Folkners mēdzis daudzreiz atkārtot, gan zjautrinājusi, gan satriekusi viņa lasītājus vairāk nekā 40 gadu. Taču, lai arī kādā kārtībā viņš pats uzskaitījis savas patīkamās nodarbības, Folkners vispirmām kārtām bija rakstnieks, turklāt, pēc pašreizējā vērtējuma, viens no lie­lākajiem Amerikas rakstniekiem. V. Folknera (1897—1962) daiļrades ceļš nav bijis viegls. Sākumā viņa darbi nav guvuši lielu atsaucību sabiedrībā, tikai daži kritiķi un rakstnieki pievērsuši tiem uzmanību. Tomēr viņa radošā enerģija it kā atbrīvojusies, guvusi pārliecību par savu spēku, un nākamajos desmit gados oriģinālais prozaiķa talants sasniedzis apbrīnojamu pilnību. Pasaulē, it īpaši Francijā, sajūsma par Folknera darbiem situsi augstu vilni. Franču jaunatnei, sacījis Zans Pols Sartrs, Folkners bija dievs.» par savu daiļrades metodi Folkners tuvs Dostojevskim un Tolstojam. Tāpat kā Dostojevskis, viņš apšauba saprātu un atzīst paradoksu, tāpat kā Tolstojs, ir savu dzimto lauku rakstnieks, rakstnieks, kurš tiecas pēc realitātes, cilvēks, kurš alkst pēc taisnības. Folknera prozai ir senatnīgs skanējums, tāds, kāds ir labam, skaistam medību ragam. Tas aicinās katru lasītāju, kurš vien vēlēsies vērīgi tajā ieklausīties. Viljams Folkners dzimis un mūža liehiko daļu pavadījis Amerikas Dienvidos. Viņš ir īsts Dienvidu rakstnieks. Ar Dienvidu leģendāro pagātni, problēmām un kolorītu, ar Dienvidu smaržām un skaņām piesātināti viņa darbi, it īpaši pirmais lielākais romāns «Sartoriss» (1929). Romāns ir daļēji autobiogrāfisks. Varenās Sartorisu dzimtas hronikā pavīd Amerikas pilsoņu kara pulkveža Viljama Folknera — rakstnieka vecvectēva, pārgalvīgā dēkaiņa un duelanta, apkaimē pirmā dzelzceļa būvētāja, kā arī vec­tēva — vietējās bankas prezidenta vaibsti. Stāstot par Bejardu Sartorisu, autors pauž domu, ka ikviena cilvēka raksturā metus ievil­kusi pagātne, tagadnes kaislības tajā tikai ieauž rakstus gluži kā persiešu paklājā. Mežs — biezs, plašs un vēl neskarts, taču tā malās neatlaidīgi ar cirvi un arklu graužas cilvēks. Bojāejai nolemts mežs, kuram cauri brāžas vecais lācis — nevis parasts, mirstīgs zvērs, bet nevaldāms un neuzveicams seno, aizgājušo laiku, senās, brīvās dzīves rēgs. Un gadskārtējais greznais medību rituāls par godu vecā, niknā lāča nemirstībai . . . Cilvēki, saudzējiet dabas krāšņumu, jo jums pašiem tik nepieciešama saskarsme ar to! Sī tēma heroiski poētiskā noskaņā risināta stāstā «Lācis» (1942), kurš uzskatāms par augstāko sasniegumu rakstnieka daiļradē. Kā jau dienvidniekam, Folkneram aktuala ir rasu problēma. Viņa attieksme pret to skaidri parādīta romānā «Pīšļu apgāni tajs» (1948). Baltā zēna un nēģera visai dēkaino piedzīvo­jumu tēlojumā Lūkass Bīčems parādīts ne vairs kā garīgi nomākts, beztiesīgs radījums, bet gan kā indivīds, par savām tiesībām cīnīties spē­jīgs Melnais Cilvēks. Apvāku zīmējis A. Galeviuss