Aspazija Neaizsniegts mērķis īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Par «Zaudētu tiesību» sacerēšanu Aspazija dzīves hronikā raksta: «30. gadā. No vasaras sākot, Jelgavā. Neaizsniegts mērķis. Rudeni braucu uz Cīrihi un atbraucu atpaka|.» (RLMVM, 90557.) Darbs acīmredzot pabeigts jau 1895. gada sākumā, jo 27. maijā dzejniece saņem vēstuli no tautsaimnieka un literāta Kārļa Baloža, kas ar lugu bijis pie cenzora. «Vai nu es esmu slikts diplomāts, vai Remiķis ir briesmīgs stūrgalvis (kā daudzi stāsta), bet ar visām pūlēm nespēju panākt, lai Jūsu lugu atļautu tādu, kā tā ir; ar pirmiem trim cēlieniem tas mierā, bet ceturto katrā ziņā grib, lai pārstrādātu. [..] Remiķa recepte šāda: viņš gribētu, lai beigas pārtaisa pēc godīga mietu pilsoņa ieskatiem, t. i., Velta nedrīkst doties taisni pie Jausmiņa, bet tai jādodas uz kādu pazīstamu famīliju, kur tā varētu cerēt palikt, līdz kamēr tā dabon vai nu guvernantes vietu, vai kā citādi spēj sevi uzturēt. Saprotams, ka šajā famīlijā tā var ar Jausmiņu satikties un tur arī nākt pēc viņas vīrs pakaļ meklēt, kur tad iznāk tā saduršanās scēna, — tikai Jausmiņš nedrīkst uz vīru Riteri šaut (kā nu godīgs mietu pilsonis lai saprot, ka laulāta vīra, kaut ari nelieša, tiesības tā nicina), drusku paplūkties tie var, un Velta var tapt tāpat ar poli-cejas varu aizvesta prom. Tad pašās beigās Remiķim izliekas briesmīgi, ka sieviete varot tik briesmīgi sievišķību aizmirst un savu vīru sadedzināt — ārprātīga jau viņa varot palikt no bēdām, bet vīram piedzērušam esot caur paša neuzmanību, resp., palaidnību, jāiet bojā, t. i., tas piedzēries varot apgāzt sveci vai caur papirosu aizdedzināt māju — tad jau Velta kā ārprātīga vēlāk tā kā tā varot palīksmot, ka nu nelietis virs beigts, un vai nu ielēkt dīķī vai ne, bet tā būtu svētā morāle labāk glābta, ka nelietis Riters iet caur likteni bojā, kas to par viņa nelietību soda. Tad studentu žūpu scēne un studentu dzīres dziesma varot palikt, tikai labāk, kad Velta nenāk Jausmiņa kortelī.» (RLMVM, 72904.) K. Balodis norāda, ka luga iesniedzama kā jauns darbs, Jo pirmais variants aizliegts. Sākotnējais virsraksts «Velta» tāpēc pārveidojams. Kā redzams no lugas publicējuma, dzejniece darbu tiešām pārveidojusi atbilstoši cenzora prasībām, jo vēstulē raksturotā noslēguma pašreiz pazīstamajā variantā vairs nav. No nepārstrādātā varianta izdevies atrast tikai ceturtā cēliena fragmentu — studentu uzdzīves skatu Jausmiņa dzīvoklī. Lugu vispirms publicē «Dienas Lapa» 1895. gada jūlija un augusta numuros. Rudenī tā iznāk grāmalā. Tā acīmredzot ir «Dienas Lapas» izdevums, jo teksts drukāts P. Bisenieka drukātava. Vēlākajās publikācijās dzejniece ir pārstrādājusi abus pēdējos skatus, stipri īsinot Veltas monologus. Pirmajā lugas noslēgumā Velta sajūk prātā. «Velta (viena. Uzlec un streipuļo apkārt). Ak dievsl vai es vēl dzīvoju? Vai viņš nesodīts var mūs visus nogalināt? (Ierauga Ri-teru caur logu.) Tur viņš ir — mans mūžs, mana nākamība — un pestīšanas nav?! Vai kāda varena roka neizstiepjas un viņu uz vietas nešatriec?... На, svece tur — — ko redzu? (Ierauga caur logu, ka Ritera drēbes sāk aizdegties.) Liesmas vijas ap viņa ķermeni... tās izplatās pa visu apkārtni... kā čūskas locīdamās, tās kāpj gar mājas sienu uz augšu ... Dobjš kritiens — stenēšana ... viņš cīnās ar nāvi... Vai lai skrēju viņu glābt? Es nevaru, nevaru ne no vietas... (Ārprātā.) Ak! Tā ir brīvība! Vai dzirdat, tur viņa nāk... Visi gavilē un sit plaukstas... Tai ir šarkaria kleita mugurā... Vai redzat, kā viņa dejo? (Uguns atspīdums izplatās pa skatuvi.) Tā ir Erodija, kas dejo pēc Jāņa galvas... Es ari gribu līdzi dejot, es arī — lalalala! (Sāk dejot.) 1 Nu ziedonis klātu Un puķites plaukst, Bet man ir tik aukst’... (Drebinājās.) Jā, tik auksti — es gribu sasildities. Kāpēc tie nelaiž mani līdzi dejot? Bet man nav sarkanas kleitas — nav, man ir melna, melna; bet es gribu rotāties, es gribu brīvībai skriet pretim .., Un spārni tik viegli, Tik balti man šķiet — Caur zilajiem gaisiem Es iespēju skriet--» Rīgas Latviešu teātris lugu vairs izrādei nepieņem. Pirmiestudē-jums notiek Liepājas Latviešu labdarības biedrības teātrī 1895. gada 20. augustā. Režisors un Veltas tēva Dambīša lomas tēlotājs ir K. Brīvnieks. 10. septembri seko uzvedums «Uļejā». Nākamajos gados «Neaizsniegtu mērķi» uzved daudzas pašdarbības skatuves. Tāpat kā «Zaudētu tiesību» iestudējumiem, ari šīm izrādēm seko asas diskusijas. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 6. sējumā 1940. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: ceturtais bauslis — viens no reliģiskajiem priekšstatiem, kas pavēl godāt tēvu un māti; kočiņš — degvīna mērs, ceturtdaļlitrs; magaričas — paraža pēc izdarīta nolīguma iedzert kādus alkoholiskus dzērienus; mensūra — studentu divkauja; mīkūnas — deramas dienas, darbavietas maiņas dienai, stukalka — kāršu azarta spēle; šabas — ebreju svinamdiena, kas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram; šeļķins — alkoholisks dzēriens; šlēperis — veclaiku modes deja;  špākstis, špāsis — joki (no vācu vai.). Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Contro la stupidaggine, neanche gli Dei possono nulla. Questo pessimistico giudizio che Friedrich von Schiller pronunciò nel 1802 è all’origine del più felice evento dell’anno fantascientifico 1972: il ritorno di Isaac Asimov al romanzo, dopo quasi quindici anni in cui non aveva più scritto che racconti. Il giudizio di Schiller ha infatti fornito ad Asimov: a) lo spunto e il titolo del romanzo stesso; b) la base per la scoperta del Pu 186, strabiliante isotopo al plutonio; c) lo strumento indispensabile per l’esplorazione del Para-Universo d) la possibilità di modificare ottimisticamente le prospettive del nostro Universo (e di tutti gli altri Universi in cui dominano gli imbecilli) mediante l’aggiunta di un semplice punto interrogativo: Contro la stupidaggine neanche gli Dei possono nulla? Vincitore del premio Nebula per il miglior romanzo in 1972. Vincitore del premio Hugo per il miglior romanzo in 1973

En las remotas montañas del norte de Asia, un guerrero desaparece, una estudiante es asesinada y un eminente paleontólogo norteamericano se esfuma sin dejar rastro. Para la oscura institución responsable de la investigación todo esto son indicios de que algo ha salido mal en la más extraordinaria expedición jamás llevada a cabo. Matt Mattison y Susan Arnot, antiguos alumnos del profesor desaparecido, ex amantes y en la actualidad rivales académicos, aceptarán la misión de encontrar a su viejo tutor de Harvard y el secreto que él ansiaba descubrir: la existencia de una especie entroncada con los orígenes de la humanidad, cuyos individuos han existido durante más de cuarenta mil años. Dotados de poderes inimaginables en un mundo dominado por humanos, dichos homínidos están a punto de alterar para siempre el curso de la civilización. John Darnton, haciendo gala de un experto manejo del suspense y de una rigurosa documentación científica, nos presenta la pugna entre arqueólogos y gobiernos rivales por seguir la pista a un grupo de criaturas que son una reliquia de la prehistoria. El resultado es Neandertal, la novela de aventuras más esperada del año que, de la mano de Darnton, llevará al lector hacia un viaje fantástico que le hará creer en lo imposible

Following a string of adventures, Stone Barrington is enjoying some downtime in New York City when a chance encounter introduces him to a charming new companion. Too bad she also comes with the baggage of a persistent ex-boyfriend intent on retribution. As Stone skillfully dodges each disturbance, it becomes clear that there’s an even more treacherous game being played behind the scenes. When long-standing grudges resurface, Stone is brought back into the orbit of some familiar enemies. He must use all of his tricks — as well as those of a few old friends — to evade trouble before it’s too late. But this time, danger just might catch up with him

Bones meets Fringe in a big, dark, scary, brilliantly-plotted urban thriller that will leave you guessing until the very end. Nearly Boswell knows how to keep secrets. Living in a DC trailer park, she knows better than to share anything that would make her a target with her classmates. Like her mother's job as an exotic dancer, her obsession with the personal ads, and especially the emotions she can taste when she brushes against someone's skin. But when a serial killer goes on a killing spree and starts attacking students, leaving cryptic ads in the newspaper that only Nearly can decipher, she confides in the one person she shouldn't trust: the new guy at school—a reformed bad boy working undercover for the police, doing surveillance. . . on her. Nearly might be the one person who can put all the clues together, and if she doesn't figure it all out soon—she'll be next

Sastādītāji Pāvils Ducmanis, Helmuts Kreicbergs Neatkarīgā Latvija - kāda tā bija Kāda bija buržuāziskā valsts — neatkarīgā Latvija? Kā tā veidojās, kādas politiskās un ekonomiskās pretrunas to vajāja, kādi spēki tajā valdīja, uz ko viņi tiecās? Uz šiem jautājumiem atbildi dod krājumā «Neatkarīgā Latvija — kāda tā bija» ievietotie fragmenti no tā laika buržuāziskās sabiedrības redzamu politisko darbinieku V. Bastjāņa, A. Klīves, V. Muntera un A. Stegmaņa memuāriem. Akadēmiķa V. Samsona ievads. VOLDEMĀRS BASTJĀNIS: «Mans secinājums par Latvijas bankas čeku operācijām bija sekojošs. Banka ir nesusi ne vien zaudējumus valstij, bet tā ir kaitējusi arī Latvijas naudas tirgum, Latvijas bankas un līdz ar to Latvijas valsts slavai.» ĀDOLFS KLĪVE: «1933. gada beigu posmā Ulmanis mani informēja, ka latviešu rūpnieki, tirgotāji un banku vīri gaidot no viņa padomu, kā izkļūt no saimnieciskā strupceļa... Sī jautājuma pārrunai esot nolikta apspriede Švarca restorānā, kurā viņš lūdzot arī mani kā Latvijas bankas vadītāju piedalīties.» ARTURS STEGMANIS: «1924. gada augustā nepilnu 22 gadu vecumā mani iecēla par atašeju Latvijas sūtniecībā Parīzē.» VILHELMS MUNTERS: «1934. gada 15. maijā Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu. Es tai laikā biju Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs un, tā kā Ulmanis man uzticējās, es faktiski vadīju visu ministrijas darbu.» Rīga «Avots» 1987 Mākslinieks A. Grinbergs Recenzents D. Golberfiis © «Avots», 1987

Gijoms Miso Neatstājot pēdas Gijoms Miso (Guillaume Musso, 1974) ir dzimis Francijā, Antibās, vēlāk dzīvojis un mācījies arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Ieguvis grādu ekonomikas zinībās, bet viņa lielākā aizraušanās ir rakstniecība. Gijoma Miso darbi ir pārdotāko grāmatu sarakstā daudzās pasaules valstīs. Telefons ir visa viņu dzīve... Ņujorka, Džona Kenedija lidosta. Pārpildītā uzgaidāmajā zālē kāds vīrietis un sieviete uzskrien viens otram virsū. Medlina un Džonatans nekad agrāk nav tikušies, un viņiem nevajadzētu satikties vēlreiz. Taču, paceļot no grīdas izbirušās mantas, viņi nejauši apmainās ar mobilajiem telefoniem. Kad viņi pamana savu kļūdīšanos, tos jau šķir 10 000 kilometri - viņa ir floriste Parīzē, savukārt viņam pieder restorāns Sanfrancisko. Ziņkārības vadīti, viņi sāk pētīt viens otra telefona saturu. Šī dubultā neapdomība noved pie negaidīta atklājuma - abu dzīvi vieno kāds noslēpums, kurš, kā viņiem šķitis, jau sen ir pagājībā... “Brīnumains valdzinājums... G. Miso romāns “Neatstājot pēdas” meistarīgi savij tik dažādās sižeta līnijas, radot neatslābstošas spriedzes gaisotni līdz pat grāmatas beigām. ” Bernārs Leū, RTL Zvaigzne ABC, 2013 no franču val. tulk. Maija Indraša “Spraiga intriga, oriģināla koncepcija, ļoti raits vēstījums.” Tomass Mālers, Le Point “Sarežģītu attiecību atainojums, krietna deva humora un vienlaikus aizraujošs trilleris. Romāns liek aizdomāties par šodienas cilvēku izmantotajām modernajām tehnoloģijām un to ietekmi uz mūsu dzīvi un, galvenais, par tik ierastu lietu kā mobilais telefons.” Amazon.com “Neparasta grāmata! Vienlaikus gan aizkustinoša, gan aizraujoša. To caurvij trīs atslēgas vārdi - liktenis, nejaušība un veiksme. Spriedze neatslābst līdz pat grāmatas beigām, un notikumu pavērsieni ir patiesi negaidīti.” Voxpopuleek.fr “Tik spēcīgu trilleri, kāds ir romāns “Neatstājot pēdas”, G. Miso līdz šim vēl nebija uzrakstījis.” Bernārs Leū, RTL “Grāmata ir viegla un aizraujoša. Jaunajā G. Miso romānā ir jūtama rakstnieka meistarība, atklājot cilvēku savstarpējo attiecību līkločus un kriminālajam žanram tik raksturīgos straujos sižeta pavērsienus.” Critiqueslibres.com Krasta ir drošāk, tomēr man patīk cīnīties ar viļņiem. Emīlija Dikinsone