"Krabat" ist ein Jugendbuch von Otfried Preußler. Es basiert auf einer sorbischen Volkssage und erzählt die Geschichte des gleichnamigen Jungen, der Lehrling eines Zaubermeisters wird und sich gegen diesen behaupten muss. Am Ende siegt die Liebe über die dunklen Mächte

Otfrīds Preislers Krabats Četrpadsmit gadus vecais Krabats Trijkungu dienā, klīzdams no ciema uz ciemu, sadzird kādu balsi, kas aicina viņu uz Kozelbruhas dzirnavām. Sākumā Krabats netic šai balsij, taču pēc trešā uzaicinājuma dodas turp un salīgst par melderzelli. Drīz vien atklājas, ka šīs dzirnavas ir Melnās burvju mākslas skola. Turklāt katru Jaungada nakti viens no mācekļiem noslēpumainos apstākļos iet bojā. Krabats grib mukt projām, taču, lai kurp viņš dotos, vienmēr nonāk atpakaļ. Atbrīvot no burvju varas spēj vienīgi drosmīga meitene, kas patiesi iemīlētu kādu no zēniem… No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš Ilustrējis Herberts Holcings Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot aizliegts bez apgāda rakstiskas atļaujas. © Izdevums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC ISBN 9984-36-423-2 Noskannejis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Posjetitelji iz svemira došli su golemim grodovima, lebdeći iznad velegradova. Postali su gospodari svijeta, ali mu pritom donijeli mir i blagostanje. Došli su da bi obavili tajanstvenu zadaću koju, kao i svoj fizički oblik, kriju od ljudi. A onda, pokazali su se i objavili svoje namjere. Koje, u stvari, i nisu bile njihove? Ljudska rasa završila je razdoblja svoga djetinjstva, sazrela za novi oblik postojanja. Drukčijeg od ičeg ikad pomišljenog? Nezaboravno djelo, SF klasika, jedno od najboljih od jednog od najboljih autora

Posjetitelji iz svemira došli su golemim grodovima, lebdeći iznad velegradova. Postali su gospodari svijeta, ali mu pritom donijeli mir i blagostanje. Došli su da bi obavili tajanstvenu zadaću koju, kao i svoj fizički oblik, kriju od ljudi. A onda, pokazali su se i objavili svoje namjere. Koje, u stvari, i nisu bile njihove? Ljudska rasa završila je razdoblja svoga djetinjstva, sazrela za novi oblik postojanja. Drukčijeg od ičeg ikad pomišljenog? Nezaboravno djelo, SF klasika, jedno od najboljih od jednog od najboljih autora

The Natural History Museum's prize exhibit – a giant squid – suddenly disappears. This audacious theft leads Clem, the research scientist who has recently finished preserving the exhibit, into a dark urban underworld of warring cults and surreal magic. It seems that for some, the squid represents a god and should be worshiped as such. Clem gradually comes to realise that someone may be attempting to use the squid to trigger an apocalypse. And so it is now up to him and a renegade squid-worshiper named Dean to find a way of stopping the destruction of the world as they know it whilst themselves surviving the all out-gang warfare that they have unwittingly been drawn into…

Likus keliems mėnesiams iki mokslų baigimo būsimoji sergėtoja Rouz palieka Šv. Vladimiro akademiją ir iškeliauja į Sibirą, pasiryžusi sidabro kuoleliu perverti buvusio mylimojo Dimitrijaus, tapusio strigojumi, širdį… Šiurpių smulkmenų nebijantys paaugliai pernakt praris šią vampyrų istoriją ir nekantriai lauks tęsinio. (Booklist) Autorė rezga kraują stingdančios paslapties voratinklį, kurio išnarplioti nepavyktų net sumaniausiems detektyvams… Ši knyga tikrai turės pasisekimą. (VOYA) Kai visas pasaulis, regis, tik ir rašo apie vampyrus, Richelle Mead pavyko sukurti nepaprastus, bet kartu labai žemiškus personažus. (Teens Read Too)

Gėlių gatvelėje yra mažutė krautuvėlė „Geri siūlai“, kurioje jau veikia ir mezgimo būrelis. Jos savininkei Lidijai tai svajonių išsipildymas, simbolizuojantis naują gyvenimą po sunkios ligos. Žaklina, išgyvenanti dėl atšalusių santykių su vyru ir nevykusios sūnaus santuokos, pirmoji užsirašo į mezgimo pamokas. Kerol trokšta kūdikio, vaikiška antklodėlė jai - būsimosios sėkmės ženklas. O akiplėša Aliksė mezga antklodę labdaros fondui - šitaip tikisi atidirbti teismo jai skirtas viešųjų darbų valandas

As the official fighting system of the Israeli Defense Forces, Krav Maga has been battle-tested and has been proven successful. Its emphasis on instinctive movements and efficient counterattacks makes it an easy-to-learn and highly effective program for anyone—male or female, large or small, young or old. Krav Maga for Beginners presents the system’s fundamental techniques, its most useful real-world moves and its comprehensive fitness program. Whether you are looking to improve your fighting skills or gain the confidence to escape from a personal assault unharmed, Krav Maga or Beginners provides everything you’ll need to reach your fighting goal. With over 360 step-by-step photos, Krav Maga for Beginners makes it easy to learn the world’s most effective self-defense and fighting system: • Escape Danger • Counterattack • Neutralize & Defeat

Tre volonte mi akceptis skribi "kelkajn enkondukajn vortojn" al tiu ĉi libro de Cezaro Rossetti. Tre volonte, ĉar tuj videble temis pri unu el tiuj taskoj, kiujn mi ĉiam multe ŝatis, nome pri tasko tute kaj perfekte plenumita jam antaŭ ol mi bezonis movi nur unu fingron! Fakte, kiu estas la celo de "enkondukaj vortoj se ne rekomendi la libron? Nu, la verko de Cezaro Rossetti, same kiel bona vino, ne bezonas reklamon. Ĝi laŭdas sin mem. Sufiĉas ĝin ekgustumi… Tuj mi havis la impreson penetri, ne kiel maldiskretulo, sed kiel invitito, en privatan rondon de simpatiaj homoj - simpatiaj, tial ke ili estas ne sanktuloj, sed homoj samŝtofaj kiel vi kaj mu Tie, senceremonie, ni sidiĝis ĉirkaŭ la familia tablo kun tiu bona onklo Vik, kun liaj amikoj kaj konatoj, kaj mi plezure ĉeestis rakontadon pri interesaj aferoj el medio ankoraŭ fremda por multaj el ni. Certe, kiel vi, ankaŭ mi jam renkontis "eksponistojn". Ankoraŭ hodiaŭ, kiam mia vojo zigzagas sur niaj Parizaj bulvardoj preter la improvizita stando de unu el tiuj langolertuloj, mi gape haltas kaj ĉiufoje denove miras pri la mil kaj mil artifikaĵoj, per kiuj tiuj sorĉistoj sukcesas ne nur veki, teni, reteni, kateni mian atenton, sed ankaŭ iamaniere ŝovi inter miajn surprizitajn fingrojn la "nepre necesan, perfektigitan, patentitan, novan kravattenilon, sen kiu moderna homo ne povas vivi". Kaj sub la scivola rigardado de l’ ĉirkaŭ­starantoj mi subite komprenas, kiel urĝe mi bezonas tiun strangan aparaton, kiun mi aĉetas, hejmen portas kaj… neniam uzos, tial ke inter miaj fingroj ĝi ne estas uzebla! Pri kio postrestas — nur mallonge — kvazaŭ bedaŭro de tro cedeme priruzita kliento… Sed tiun kaj similajn miseksperimentojn kun niaj bulvardaj eksponistoj larĝe kompensas la ĝojo, kiun mi havis legante ĉi tiun libron. Kaj pro tio mi estas dankema al Cezaro Rossetti. Raymond Schwartz

Edgars Volless Kreica Kalps Romāns Tulkojis Pēteris Miezītis Stāsti no krājuma "DŽENTLMENIS AFĒRISTS" Tulkojis E. Feldmanis © "Tapais", 1996 © Mākslinieks EDGARS FOLKS Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis «TAPALS» RĪGA 1996

Įžymioji detektyvinių romanų rašytoja Agata Kristi apie romaną „Kreivas nameliūkštis“ atsiliepia kaip apie vieną mėgstamiausių savo knygų, kurią ilgai ruošėsi rašyti, mąstė apie ją sau sakydama, jog vieną dieną, kai turės daug laiko ir norės suteikti sau malonumą, pradės ją rašyti. Vertėjas: Petras Dambrauskas Versta iš anglų k.-„Kreivas namas“ ([Crooked House)](https://www.google.com/search?newwindow=1&safe=active&rlz=1C1ASUM_enRU885RU885&sxsrf=ALeKk01fZAI8udbDiWuVNPgJ9YKSDdbJnQ:1590264248669&q=kreivas+nameli%C5%ABk%C5%A1tis+crooked+house&stick=H4sIAAAAAAAAAOPgE-LUz9U3MExPLjdR4gIx0yss4i1MtDSzk630c1NTMhPjk_Nzc_Pz9BNTEgtKUlPiy_OLsq3AnMSSzPy84kWsKtlFqZllicUKeYm5qTmZR1dnH11YklmskFyUn5-dmqKQkV9anLqDlREAYiNEHG4AAAA&sa=X&ved=2ahUKEwiw94_948rpAhUDkMMKHeWsBR8QmxMoATARegQIEBAD)yra detektyvinės fantastikos kūrinys, kurį sukūrė Agatha Christie ir kurį pirmą kartą JAV išleido „Dodd, Mead and Company“ 1949 m. Kovo mėn., O JK - tų pačių metų gegužės 23 d. „Collins“ nusikaltimų klubas. Veiksmas vyksta 1957 m. Rudenį Londone ir jo apylinkėse. [Tęsinys](https://www.google.com/search?newwindow=1&safe=active&rlz=1C1ASUM_enRU885RU885&sxsrf=ALeKk01fZAI8udbDiWuVNPgJ9YKSDdbJnQ:1590264248669&q=kreivas+nameli%C5%ABk%C5%A1tis+agata+kristi+t%C4%99sinys&stick=H4sIAAAAAAAAAOPgE-LUz9U3MExPLjfRUsgot9JPzs_JSU0uyczP00_Kz88utkoDCuSXp6YoJFUuYtXJLkrNLEssVshLzE3NyTy6OvvowpLMYoXE9MSSRIXsoszikkyFkiMzizPzKosBk7amtV4AAAA&sa=X&ved=2ahUKEwiw94_948rpAhUDkMMKHeWsBR8Q6BMoADATegQIDRAC): [A Murder is Announced](https://www.google.com/search?newwindow=1&safe=active&rlz=1C1ASUM_enRU885RU885&sxsrf=ALeKk01fZAI8udbDiWuVNPgJ9YKSDdbJnQ:1590264248669&q=kreivas+nameli%C5%ABk%C5%A1tis+a+murder+is+announced&stick=H4sIAAAAAAAAAOPgE-LUz9U3MExPLjdRAjPNDdOMk7QUMsqt9JPzc3JSk0sy8_P0k_Lzs4ut0oAC-eWpKQpJlYtYdbKLUjPLEosV8hJzU3Myj67OPrqwJLNYIVEht7QoJbVIAcTOy8svzUtOTdnByggAG00BYmwAAAA&sa=X&ved=2ahUKEwiw94_948rpAhUDkMMKHeWsBR8QmxMoATATegQIDRAD)

Новелла о том как гадко оставлять родителей стариться и умирать в одиночестве

Pierwszy tom tak zwanej "Sagi o wiedźminie". Pierwsza powieść króla polskiej fantasy! Miecz, czary i szpiegowska intryga. Wiedźmin przygarnął płomień, od którego może zapłonąć świat. Zebrane w dwu tomach — Ostatnie życzenie i Miecz przeznaczenia — trzynaście nowel z wiedźminem Geraltem w roli głównej, z trubadurem Jaskrem, piękną czarodziejką Yennefer, królewną Ciri, z krasnoludami, książętami, czarownikami i budzącymi przerażenie potworami podbiły czytelników w Polsce i na świecie. Konstruując te przewrotne i wzruszające opowieści realizował Sapkowski zarazem plan rozleglejszy. Gromadził plejadę niezwykłych bohaterów, rysował mapę zwaśnionych królewstw, krzyżujących się namiętności i interesów. Prawdziwa walka o kształt i losy tego świata zaczyna się dopiero teraz!

Zdecydowanie pierwsze słowo jakie ciśnie się na usta kiedy słyszymy nazwisko Grahama Mastertona to "Manitou". Również dla mnie jest to jedna z tych powieści, które otworzyły przede mną świat literackiej grozy i pokazały mi, że czasem można bać się zwykłej kartki papieru, pokrytej niepozornymi plamkami tuszu… Czy zatem może dziwić fakt, że Mistrz, świadomy wartości tamtej powieści, pokusił się o kontynuację swojego najlepszego dzieła? Harry Erskine, po śmierci Śpiewającej Skały, ponownie wiedzie żywot prowincjonalnego wróżbity, stopniowo coraz mniej dowierzając własnej pamięci, zwłaszcza jeśli chodzi o wydarzenia związane z walką z Misquamacusem. Nic nie wskazuje na to, aby w jego życiu znów miały pojawić się zdarzenia ścinające krew w żyłach, ale los wydaje się szykować kolejną niespodziankę. Jakże wielkie musiało być zdziwienie Harrego, kiedy okazało się, że za epidemią wampiryzmu szalejącą w Nowym Jorku, stoi jego największy koszmar senny – szaman Misquamacus, tym razem sprzymierzony z samym Księciem Ciemności – wampirem Draculą. Na szczęście Śpiewająca Skała również tym razem przybędzie, aby wesprzeć przyjaciela w walce z demonami ciemności. Muszę przyznać, że Harry Erskine jest jedną z moich ulubionych postaci w książkach Mastertona. Życiowy nieudacznik, którego okrutny los stawia przed trudnymi wyzwaniami, stawia im dzielnie czoła z podziwu godnym uporem. Jak wypadła kontynuacja najlepszej do tej pory powieści Grahama? Z przykrością muszę odnotować, że wpisuje się ona niestety w szereg powieści "wypluwanych" seryjnie przez tego autora na zamówienie. Owszem znajdziecie tu ciekawe, barwne opisy, wartką akcję, ale już fabuła i pomysł aby połączyć europejskie wampiry z pradawną indiańską magią wywołuje jedynie uśmiech politowania na twarzy miłośnika horroru. Niestety, bo saga Manitou zasługuje chyba na lepszą kontynuację. Do plusów zaliczyłbym z pewnością niezwykłą plastyczność opisów. Matsterton przyzwyczaił nas do tego, że z wielką łatwością posługuje się słowem, tworząc barwne indywidualności, niemalże żyjące własnym życiem na kartach książki. Z przyjemnością spotkałem ponownie Erskina czy Śpiewającą Skałę. Warto sięgnąć po tę książkę, jeśli prawdziwą estymą darzysz pierwsze powieści Mastertona – pamiętaj jednak, że jak wiele powieści tego autora to jedynie miła rozrywka na jeden wieczór. Po jej przeczytaniu pewnie do niej nie wrócisz, ale miły smak krwi w ustach z pewnością będzie towarzyszył lekturze

Nowy bestseller autorki „Bractwa Świętego Całunu”, z krwawym konfliktem między światami Wschodu i Zachodu w tle. Muzułmański fundamentalista, jezuita specjalizujący się w herezjach i młoda nieustraszona agentka służb antyterrorystycznych… Troje bohaterów „Krwi niewinnych” – mrocznej opowieści o zdradzie i zemście, której akcja rozgrywa się w Jerozolimie, Rzymie i Istambule na przestrzeni siedmiu stuleci: od XII wieku po czasy współczesne. „Jestem szpiegiem i boję się. Boję się Boga, w jego imieniu dopuściłem się bowiem czynów potwornych…” Tak rozpoczyna się spisana w XIII wieku przez dominikanina brata Juliana, sekretarza Świętej Inkwizycji, kronika o krwawym oblężeniu twierdzy Montsegur, w którym poniosło śmierć pięciuset katarów. Wiele wieków później pewien mediewista wyrusza do hitlerowskiego Berlina, by odszukać zaginioną żonę – Żydówkę

An seinem 75. Geburtstag erledigt John Perry zwei Dinge: Er besucht das Grab seiner Frau. Und er mustert bei der Armee an. Denn in ferner Zukunft werden für jene Einsatztruppen, die weit draußen im All die Kolonien gegen Alien-Überfälle verteidigen, nur Alte, Betagte rekrutiert. Und schnell findet Perry auch heraus, warum das so ist: Die Rekruten erhalten allesamt neue Körper, jüngere Ausgaben ihrer selbst, die mit biotechnischen und elektronischen Mitteln »aufgerüstet« und wie beliebig verfügbares Kanonenfutter in den Kampf geschickt werden. Doch die Armeeführung hat nicht mit einem wie John Perry gerechnet◦– der trotz seines hohen Alters kein Problem damit hat, sich Befehlen zu widersetzen… Ausgezeichnet mit dem JOHN W. CAMPBELL AWARD als bester Roman des Jahres◦– mit »Krieg der Klone«, ein furioses Science-Fiction-Abenteuer in der Tradition Robert A. Heinleins, hat John Scalzi Leser und Kritiker gleichermaßen begeistert

Mein Name ist Bond. Shaman Bond. Na ja, eigentlich stimmt das nicht ganz. Ich heiße Drood. Eddie Drood. Einer der großen und mächtigen Droods. Ihr wisst schon ┤ die Droods? Die harten, höllisch gut aussehenden Kämpfer, die es mit den Monstern der Welt aufnehmen, damit ihr unbeschwert leben könnt. Wir Droods sind die einzigen, die zwischen denen und euch stehen. Wir sind die letzte Hoffnung der Welt. Dummerweise traue ich nicht mal meiner eigenen Familie. Denn wenn ich eines weiß: Vertraue dem Falschen, und alles geht den Bach runter. Und wie es aussieht, steht mir das kurz bevor…

Die spannenden Schilderungen vom Leben auf den russischen Landgütern und in der Stadt, mit seinen Familienfesten, Bällen, Jagden und Schlittenfahrten, wechseln mit Kampfhandlungen, Märschen oder Lagebesprechungen der Schicksalsschlachten von Schöngraben, Austerlitz oder Borodino. Der atemberaubende Monumentalroman über die schicksalhafte Epoche der Napoleonischen Kriege. Das vielleicht bedeutendste Meisterwerk russischer Erzählkunst in meisterhafter Übersetzung. Über 1600 Seiten voll dramatischer historischer Schilderung

«Krietnais Kareivis Šveiks krievu gūstā»: Krietnais kareivis Šveiks krievu gūstā Karels Vaneks Brašā čehu kareivja jautri un bēdīgi piedzīvojumi Apgāds «Arka-Rīga» 1993 Kopš 50. un 80. gadu izdevumiem latviešu lasītājiem viena no visinteresantākajām pēckara gados tulkotajām grāmatām ir bijis Jaroslava Hašeka romānu cikls par brašo kareivi Jozefu Šveiku, kurš pat visdrūmākajos apstākļos prot jokot, paironizēt, smiet par cilvēku vājībām, aprobežotību, aizspriedumainību un augstprātību. Diemžēl visus pēckara gadus tika noklusēts, ka pēc J. Hašeka nāves romānu turpinājis viņa draugs rakstnieks K. Vaneks, kurš uz­rakstījis vēl divas daļas. Tās abas 20.—30. gadu mijā tika publicētas žurnālā «Atpūta», un pēc šī tulkojuma ir sagatavots arī jaunais krietnā kareivja Šveika dēku, piedzīvojumu un pārdzīvojumu tur­pinājums. Tulkojis V. G. Tulkojuma abas daļas pirmoreiz publicētas 1929.—1930. gadā žurnālā «Atpūta». Tulkojumā saglabātas tā leksiskās un stila īpatnības Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ KARELS VANEKS Brašā čehu kareivja jautri un bēdīgi piedzīvojumi APGĀDS «ARKA-RĪGA» 1993 Kopš 50. un 80. gadu izdevumiem latviešu lasītājiem viena no visinteresantākajām pēckara gados tulkotajām grāmatām ir bijis Jaroslava Hašeka romānu cikls par brašo kareivi Jozefu Šveiku, kurš pat visdrūmākajos apstākļos prot jokot, paironizēt, smiet par cilvēku vājībām, aprobežotību, aizspriedumainību un augstprātību. Diemžēl visus pēckara gadus tika noklusēts, ka pēc J. Hašeka nāves romānu turpinājis viņa draugs rakstnieks K. Vaneks, kurš uz­rakstījis vēl divas daļas. Tās abas 20.—30. gadu mijā tika publicētas žurnālā «Atpūta», un pēc šī tulkojuma ir sagatavots arī jaunais krietnā kareivja Šveika dēku, piedzīvojumu un pārdzīvojumu tur­pinājums

JAROSLAVS HAŠEKS KRIETNĀ KAREIJVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ ILUSTRĒJIS JOZEFS LADA LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1957 No ČEHU valodas tulkojusi Anna Rauga

Jaroslavs Hašeks Krietnā kareivja Šveika dēkas Pasaules karā 3 un 4 daļa Ilustrējis Jozefs Lada Latvijas Valsts Izdevniecība Rīga 1957 No čehu valodas tulkojusi Anna Rauga Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Jaroslavs Hašeks Krietnā kareivja Šveika dēkas Pasaules karā 1 un 2 daļa Ilustrējis Jozefs Lada Latvijas Valsts Izdevniecība Rīga 1957 No čehu valodas tulkojusi Anna Rauga Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ 3 UN 4 DAĻA JAROSLAVS HAŠEKS ILUSTRĒJIS JOZEFS LADA LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1957 No ČEHU valodas tulkojusi Anna Rauga

Krievija un Ukraina — karš un miers 2023 Mateja evaņģēlijs 24:6-15: Jūs dzirdēsiet par kariem, tuviem un tāliem, bet neļaujiet sevi nobiedēt, tam jānotiek, bet tās vēl nav beigas. Tāpēc ka celsies tauta pret tautu un valsts pret valsti, dažādās vietās būs bads un zemestrīces. Tas viss būs kā dzemdību sāpju sākums... Daudzi novērsīsies no ticības, viens otru nodos un ienīdīs. Būs daudz viltus praviešu, kas daudzus pievils. Un no ļaunuma vairošanās daudzos atdzisīs mīlestība, bet tas, kurš izturēs līdz galam, tiks izglābts. Tā ka ziņās daudz tiek runāts par karu Ukrainā, ir dabiski uzdot jautājumu, kāpēc tā noticis. Daudzi cilvēki apšauba, vai Krievijas iejaukšanās bija neizbēgama un vai tā vispār būtu notikusi, ja Ukrainas politika būtu citāda. Ukraina un Krievija atrodas kara stāvoklī, kurā gājuši bojā desmiem tūkstošu cilvēku. Kādi ir šī konflikta pamatcēloņi? Vai tas būtu Trešā pasaules kara sākums? Vai arī viss ir daudz sarežģītāk? Šajā rakstā aplūkoti galvenie Krievijas un Ukrainas kara cēloņi. Izklāstīti divi pretēji viedokļi šajā jautājumā; kā arī tas, kā šis konflikts radās un kā tas var attīstīties nākotnē. Tas sniegs dziļāku izpratni par to, kas varētu notikt 2023 gadā un tālākā nākotnē

Egils Lukjanskis Krievu leitnanta mīļākā Kāda Iļģuciema iedzīvotāja - Eva Račinska - savā astoņdesmit otrajā dzimšanas dienā nonāk slimnīcā un sarunā ar ārsti atceras visu savu mūžu… Taču romāns nav tikai par Evu un krievu leitnantu… - Savu dzīvi varu izstāstīt vienā minūtē, vai vēl labāk - vienā, divos vārdos! -    Kas tas ir par vārdu? - ārste klusi jautāja. -    Mīlestība, - slimniece tikpat klusi atbildēja. -    Mīlestība un kaislība - skaista un nolādēta…" "…Vēlāk daudzi nikni pārmeta un asi nosodīja manu mīlestību uz šo krievu lidotāju, bet vai esmu vainīga, ja ne mana sirds, ne dvēsele, ne prāts nekādu naidu nepazina? Nekad! Aizdedzināju mazu sveces galiņu, skatījos vārgajā liesmiņā un atcerējos visu, kas ar mani un man tuvajiem cilvēkiem bija noticis, tā arī līdz šodienai nesaprazdama, kāpēc tam visam tā vajadzēja notikt? Un kāpēc man pret Aleksandru Romanovu pēkšņi un vētraini radās tik spēcīga mīlestība, ka tā nav vēl apdzisusi pat šodien - astoņdesmit divu gadu vecumā? Kāpēc viena no divām mana mūža lielajām mīlev jm radās tieši pret viņu?…" LATA ROMĀNS 7 (37) Abonēšanas indekss 2150 © E. Lukjanskis, Krievu leitnanta mīļākā © A. Stankevičs, ilustrācijas "Lauku Avīze", 2002 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Irina Karnauhova Krievu spēkavīri Biļinas: Priekšvārds ; Ievadījums  ; Voļga Vseslavjevičs ; Mikula Seļaņinovičs ; Spēkavīrs Svjatogors ; Aļoša Popovičs un Tugarins Zmejevičs ; Par Dobriņu Ņikitiču un Zmeju Goriniču ; Dobriņa Ņikitičs izjājienā ; Kā par spēkavīru kļuva Iļja no Muromas ; Iļjas Muromieša pirmā kauja; Iļja Muromietis un Solovejs-laupītājs ; Kā Iļja no Svjatogora zobenu dabūja  ; Iļja atbrīvo Cargradu no Idoloņas ; Pie spēkavīriem robežu apsardzes vietā ; Iļjas Muromieša treji izjājieni ; Kā Iļja ar kņazu Vladimiru saķildojās ; Iļja Muromietis un cars Kaļins ; Par daiļo Vasiļisu Mikulišnu ; Solovejs Budimirovičs ; Sadko zemūdens valstī ; Kā Michailo Kazarinovs no tataru gūsta jaunavu izglāba  ; Vecais Daņilo un jaunais Michailo ; Par kņazu Romanu un diviem karaļdēliem   Spēkavīri — latviskots krievu biļinu varoņu — богатыри — nosaukums. Tie ir tautas teiksmām apvīti stipri, gudri, drošsirdīgi vīri, kvēli savas dzimtenes aizstāvji. Latvijas Valsts Izdevniecība 1954 Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Irinas Karnauhovas apdare bērniem. Tulk. P. Vilips. Il. N. Kočergins. 1.izd. latv. val

Daņils Koreckis  Krievu ziema Vīnē; Borshanas bāka Daņils Koreckis - KF leM Rostovas Juridiskā institūta profesors, juridisko zinātņu doktors, milicijas pulkvedis, Krievijas nopel­niem bagātais jurists, leM goda līdzstrādnieks, Krievijas Rakstnieku savienības biedrs. Strādājis prokuratūras, justīcijas un kopš 1980. gada - iekšlietu institūcijās. Autors vairāk nekā 400 publikācijām par noziedzības apkarošanu, sarakstījis vairāk nekā 200 zinātnisko darbu un virkni bestselleru: "Nogalināt slepkavu", "Operatīvais pseido­nīms", "Slepenais uzdevums" u. c., kuru kopējā tirāža pārsniedz 16 miljonus eksemplāru.Trīskārtējs PSRS leM un Krievijas leM literāro prēmiju, kā arī augstākās juridiskās prēmijas "Temīda" laureāts. Pamatīgās zināšanas par noziedzību un tās apkarošanas metodēm ļauj autoram radīt ticamus tēlus un sižetus, kas piesaista plašu lasītāju slāņu uzmanību. «Krievu ziema Vīnē» Dmitrijs Poļanskis ir profesionāls augstas klases izlūks, gardēdis un estēts. Viņš mīl izsmalcinātus ēdienus, skaistas sievietes un savu darbu — aizstāvēt dzimteni. Gan atrodoties Āfrikas džungļos starp cilvēkēdājiem, gan civilizētajā Eiropā augstā­kās sabiedrības pārstāvju vidū, kur dažkārt valda tikpat mežonīgi principi, toties dāmas ir krietni vien pievilcīgākas! No krievu valodas tulkojusi Maija Medne Redaktore Irisa Ceriņa © «JUVETAS», 2010 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

A collection of stories When Haitians tell a story, they say "Krik?" and the eager listeners answer "Krak!" In Krik? Krak! In her second novel, Edwidge Danticat establishes herself as the latest heir to that narrative tradition with nine stories that encompass both the cruelties and the high ideals of Haitian life. They tell of women who continue loving behind prison walls and in the face of unfathomable loss; of a people who resist the brutality of their rulers through the powers of imagination. The result is a collection that outrages, saddens, and transports the reader with its sheer beauty

Jānis Širmanis Kriksis Mākslinieks Ernests Ābele RĪGA «SPRĪDĪTIS» LABDIEN! Esam raduši teikt: grāmata jāizlasa no vāka līdz vākam. Tas nozīmē — no sākuma līdz beigām. Un jāsāk lasīt ar vāku, uz kura ir pieteikts autora vārds un darba nosau­kums. Bet šoreiz abi vāki ievada katrs savu stāstu . . . Un vidū, re, — iestarpinā­jums . . Tāda neredzēta, neparasta grāma­ta. Jā, arī tās autors ir neparasts — it kā jau pazīstams, vairākkārt Latvijā izdots un tomēr tāls, ilgu laiku bijis mums at­svešināts, nezināms. Vai jūs, jaunie lasītāji, autora vārdu ag­rāk jau bijāt dzirdējuši? Varbūt to ievēro­jāt radio jauno lasītāju kluba raidījumos, varbūt vecāku sarunās, bet varbūt ka dažs starp vecajām grāmatām pats uzgājis «Kapteini Lāčakepu», «Jūras zaķus», «Noslēpumainos rakstus», «Vilkus» vai «Draugus» — grāmatas, ar kurām Jānis Sirmanis pirms gadiem piecdesmit iesāka rakstnieka gaitas. Gandrīz vai pirms apa­ļiem četriem gadu desmitiem izdots stāsts «Dadžu Juris». Padzeltējušo grāmatu klasta atrodama ari «Pikstite» un «Krik­sis», kas sarakstīti Latvijā kara gados. Ilgu laiku daudzas agrāk izdotās grāma­tas lasītājiem nebija pieejamas. Tie autori, kuri bija aizbraukuši projām no Latvijas un dzīvoja ārzemēs, tika uzlūkoti par mums naidīgiem, viņu darbi atradās slēgtos bib­liotēkas fondos, tikpat kā nekas par viņiem nebija zināms. Viens no tādien noklusēta­jiem rakstniekiem bija arī Jānis Širmanis. Tikai nesen, mainoties dzīves apstākļiem un attieksmei pret ārzemēs dzīvojošajiem lat­viešiem, radās iespēja atjaunot gan saraks­ti, gan tiešu tuvību. Pēc kāda jaunības gadu paziņas apciemo­juma .Širmanis viņam atrakstīja saviļņo­tas, ar sāpīgu smeldzi caurvītas rindas: «Il­gus gadus tēvzemē esmu bijis: kāds, kura nav. Bet man uz pleciem ir jau astoņdesmit piecu gadu nasta» Nekādu šaubu, ka esmu, kā mēdz tikt, — iesaucamos gados . . . Tā­pēc būs prieks, ja zināšu, ka ne vien trimdā, bet arī Latvijā atkal esmu kāds, kurš ir! Pielieku savu grāmatu sarakstu tai secībā, ka tas Jums var noderēt.» Grāmatu sarakstā — trīsdesmit viens nosaukums. Viss lielais vairums, sākot ar Latvijā rakstīto «Krikša» pirmo daļu — vairāk nekā divdesmit darbi, — izdoti ārze­mēs. Sīs grāmatas sacerētas jaunajiem lasī­tājiem, gan lielākiem, gan mazākiem. Tie ir stāsti, bērnu un pieaugušo dzīves tēlojumi un pasakas. Tātad, kas ir Jānis Širmanis? — Lat­viešu bērnu rakstnieks, bērnu prozas meis­tars, latviešu bērnu literatūras klasiķis, kas visu savu garo mūžu veltījis bērniem. Die­zin vai ir nosaucams vēl otrs latviešu rakst­nieks, kas ar visu sirdi un visu daiļradi pie­derētu tikai lasītāju jaunajai paaudzei. Atbildot uz ziņu par izdevniecības no­domu Rīgā atkārtoti izdot «Krikša» pirmo daļu un «Pīkstīti», rakstnieks iepriecināts rakstīja: «Par Jūsu vēstuli — simtu pal­dies. Divi simti! Tā man ļoti zīmīga jubile­jas dāvana. Tā liecina, ka Jānis Sirmanis atgriežas dzimtenē! .. . Ilgas nezūd. Gribē­tos vēlreiz Rīgu redzēt, bet es baidos ris­kēt . . . Patlaban top mana 32. literārā grā­mata «Daugavieši». Tur būs daži stāsti, da­žas pasakas un beidzot drusku par sevi. . . daži tumši un daži gaiši plankumi. Ar smai­du!» Daži stāsti, dažas pasakas .. . Reizēm J.Širmanis dzīves atziņām piesātinātu no­tikumu reālistiskos notēlojumus sauc arī par pastāstiem, citkārt — par stāstiņiem. Visbiežāk viņš izvēlas visai vienkāršus at­gadījumus, vēstījumu raisa mierīgi, apval­dīti. Tomēr lasīt ir interesanti, jo rakstnieks stāsta saistoši, liek ieklausīties dzīvās nesa­mākslotās arunās, atklāj spraigas domas, raksturu sadursmes. Viņš zina, kas maza­jiem lasītājiem patīk, — piedzīvojumi, dē­kas, un tālab dažkārt jau pats no­saukums modina iztēli: «Alberta Cilpas piedzīvojumi . ..» Personu raksturojumam, darbības aizsākuma dažādu detaļu iezīmē­šanai rakstnieks nemeklē īpašu vietu. Viss nepieciešamais atklājas notikumu gaitā — piedzīvojumu lakoniskā izklāstā. Un nema­not ar sižeta pavedienu savijas audzinošā doma, daiļdarbā iesakņotā rakstnieka svē­tība lasītājam — viņa padoms. Pasaku žanrā «Pīkstītes» un «Krikša» autors darbojies gandrīz vai visu laiku. «J.Sirmaņa pasaku kamoliņš šķiet bezga­līgs», saka viņa darbu izdevēja, Stokholmas grāmatu apgāda «Atvase» vadītāja Baiba Vītoliņa. «Kaut arī rakstnieks dažreiz aiz­ņemas kādu tautas pasakas pamatideju, viņš to izveido pēc sava prāta un katrā paslēpj pa pamācībai lasītājam: nesmilks- tēt, kaut iet grūti, neticēt liekuļiem, nebūt skopiem, nenoniecināt vecāku un pieredzē­jušu cilvēku padomus, nebūt iedomī­gam un tā joprojām . . .» Rakstnieks panācis lielu poētisku fantā­zijas atraisītību un didaktisko mērķtiecību. Viņa pasaku tēli un sižeti, kā to labi redzam šajā grāmatā ietvertajos darbos, — ļoti tuvi reālaai dzīvei. Patiesībā tā ir tikai personificēta, ar dvēseles siltumu apgarota reāla īstenība. Dzīvnieku pasaulē, dabā rak­stnieks saskata interesantas līdzības, atklāj mazajam lasītājam gluži pārsteidzošas, ro­sinošas paralēles, tiek padomāt par kopsa­karībām, par sevi. Ielūkosimies mākslinieka Ernesta Ābeles ilustrācijās — katrā smalki zīmētajā ainā saskatīsim gluži labi pazīstamas, it kā redzētas norises. Bet cik tās acij un sirdij tī­kamas, cik spirgtas! Mākslinieks pratisreā- lām, ikdienā skatītām ainām piešķirt pasa­kainu dzīvību. Tas pats sakāms arī par rak­stnieku. Tāpēc arī abu mākslinieciskajai sa­derībai un ar iedvesmu veiktajam kopdar­bam tāda pievilcība. Daudzkārt bērnu literatūrā nākas sas­tapties ar uzbāzīgu, atkailinātu didakti­ku, — ar labi gribētim, bet uzkrītošiem, kaitinošiem padomiem. Samākslota, izspī­lēta skolmeistarība atstumj, daiļliteratūrā tā ir skaužama. Bet bērnu literatūra bez at­ziņām, bez «gudrā padomiņa» nav domāja­ma, jo tās uzdevums ir ne tikai iz­klaidēt, bt arī atraisīt bērnu dvēseli, pa­līdzēt viņiem iepazīt pasauli, apjaust cil­vēka vietu pasaulē, atskārst sevī un citos dažādas īpašības, mācīties tās novērtēt. īs­tā, dabas dotā bērnu rakstniekā pedagogs no mākslinieka nav nošķirams. J.Sirmaņa darbus lasot, to redzam jo skaidri. Var pamācīt, vajag pamācīt, tikai arvien ir svarīgi, — kā to dara. Ar smaidu! Jānis Širmanis to uzsvēris jau pats. Ar smaidu, ar humoru, ar gaišu ironiju, paskubinošu sarkasmu viņš iekrāso gan savus stāstus, gan pasakas. Un šis lab­sirdīgais smaids ir kā dzīvības elpa, kas viņa grāmatas dara tik jaukas. Rakstnieka talanta īpatnība, viņa tuvība bērniem skaidri saskatāma, piemēram, daudzo varoņu veiksmīgi atrastajos vārdos. Tā suņa Krikša drugs ir Bugis, gaili sauc par Gāganu, kaķi par Lāri, zvirbuli par Čaukstu, vilku par Vāvuli, lapsu par Okšķe­ri. Pelītes Pīkstītes tēvs ir Ūsainis, māte Ciepste, paziņas — runcis Minkāns, zirgs Poksis. Pārlapojot daudzās J.Sirmaņa grā­matas, taisni apbrīnojami šķiet autor izdo­mas bagātība — katrā darbā atkal un atkal jauni, atšķirīgi, jau ar vārdiem iezī­mīgi varoņi: lūk, zinībkārais kaķis Tincis, lūk, Lieldienu zaķi Ģelzis un Misiņš, lūk, ņiprais zēns Pūpoliņš, lūk, lācēni Laiža un Miegulis . . . Vai šie vārdi nav ar smaidu iz­vēlēti? Ar smaidu J.Sirmanis grib stāstīt arī par sevi jaunākjā grāmatā. Kaut gan jautrī­bas viņa dzīves stāstā ir maz. J.Širmanis dzimis 1904. gada 4. aprīlī Burtnieku ezera apkaimē kādreizējā Vil- zēnu pagasta Annas muižā, kurpnieka ģi­menē. Jānim desmit gadu vecumā pēc pā­ragrās tēva nāves jāsāk ganugaitas. Agrā celšanās, aukstā rasa, vējš, lietus un ga­nāmo cūku, govju un aitu niķi radina pie iz­turības. Dažādi ganu gaitu piedzīvojumi, apkārtnes vērojumi sāk modināt iztēli un ļaut uzkrāt iespaidus, kas vēlāk būs pār- kausējami literārajā vielā. Paiet četri gadi pēc tēva nāves, un tad uz mūžu jāšķiras arī no mātes. Nu pienākumu nasta kļūst vēl smagāka, — četrpadsmit gadu vecumā jā­sāk srādāt pie saimniekiem par puspui­si — nepilngadīgu laukstrādnieku. Čaklo, uzņēmīgo, zinātkāro bārubērnu laimes māte patur acīs un pašķir viņam dzīvē gai­šāku taku. Saimnieks ir tik vēlīgs, ka jau vasaras beigās izmaksā jaunajam censonī- gajam puspuisim visu gada algu un ļauj turpināt skolas gaitas. Saaudzis ar dabu, saradis ar darbu, Jānis grāmatu pasaulē parāda lielu zinātkāri un vērību. Vilzēnu pamatskolā un Matīšu II pakāpes pamatskolā odibinās cieša tuvība ar grāmatām, dzimst sapnis kļūt par skolo­tāju. Astoņpadsmit gadu vecumā jauneklis dodas uz Rīgu, iestājas Skolotāju institūtā. Nauda studijām pašam jānopelna, iztika pašam jāgādā. Vasaras paiet lauku darbos, Rīgā pārnaktīm jāstrādā grāmatu sietuvē. 1927. gadā institūtu pabeidzis, jaunai's sko­lotājs dodas uz savu pirmo darba vietu — uz sešklasīgo Jaunpiebalgas draudzes pa­gastskolu. Klasē, vienotrreiz pieķerot nesātīgos lasītājus ar lasāmvielu pasolē, nākas ar nožēlu konstatēt, ka lasītprieku skolēni velti šķiež, nopūlēdamies ap maz­vērtīgām grāmatām jeb tā saucamo senālli- teratāru . . . Rodas apņemšanās pašam sa­rakstīt bērniem labākas grāmatas. Diemžēl ne tik drīz izdodas ķerties pie šī nodoma īs­tenošanas. Jāiet obligātajā karadienestā. Pēc tam tiek nodibināta ģimenes dzīve. Ro­das vilinājums izkopt muzikālās dotī­bas konservatorijā, bet ceļš uz šo sapni tikai aizved uz Rīgu un liek vēl dziļāk iesakņo­ties skolas darbā. J.Sirmanis strādā par skolotāju vairākās Rīgas skolās un Jūrma­las Mellužu pamatskolā. Kopā ar K.Dukuru tiek sastādīta mācību grāmata visām pa­matskolas klasēm «Skaitu pasaule». Sākas publicēšanās bērnu žurnālā «Cīrulītis» un citos periodiskajos izdevumos. Nāk klajā pirmās grāmatas. 1940. —1941. gadā J.Sirmanis ir Rīgas pilsētas 14. pamatskolas pārzinis, okupāci­jas gados vada 6. pamatkolu, turpina raks­tīt. Bēgļu straume 1944. gada rudenī rakst­nieku kopā ar dzīvesbiedri Austru un meitu Marutu aiznes projām no Latvijas. Vairā­kus gadus nākas klaiņot pa trimdnieku no­metnēm Vācijā. 1949. gadā Sirmaņu ģi­mene aizceļo uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Te jāiesaistās dažādos ikdienas darbos, kamēr tiek apgūta laboranta spe­cialitāte. Ieaugt svešā zemē, svešos ļaudīs nebija viegli. Bet kā papildslogs un reize kā atelpa bija jaunu un jaunu radošu ieceru lo- lošana, jaunu grāmatu rakstīšana. Tālab, arī aizejot pensijā 1972. gadņ, rakstnieks nebūt nejutās b

Jurgens Torvalds Kriminālistikās simt gadu (Kriminālistikas attīstības ceļi) Viegli uztveramā publicistikas formā autors stāsta par to, kā noziegumu atklāšanā sāka lietot dabzinātniskās metodes. Grāmatā detalizēti izklāstīta identifikācijas vēsture, tiesu medicīnas un tiesu toksikoloģijas, kā arī tiesu ballistikas attīstības pamatposmi, ar konkrētiem piemēriem no tiesu procesiem parādīts, kā noziegumu izmeklēšanā ieviesti zinātniski tehniskie līdzekļi. Izdevniecība «Liesma» Rīga 1978 34(09) То 730 Jürgen Thorwald DAS JAHRHUNDERT DER DETEKTIVE (Weg und Abenteuer der Kriminalistik) Zürich 1964 Юрген Торвальд СТО ЛЕТ КРИМИНАЛИСТИКИ (Пути развития криминалистики) Издательство «Прогресс» Москва 1973 Издательство «Лиесма» Рига 1978 На латышском языке С русского языка перевели К. Стребеiко и Б. Звилрииьш Художник О. Берзииьш No krievu valodas laikojuši K. Strebeiko un В. Zvidriņš Mākslinieks 0. Bērziņš © Перевод на русский язык с изменениями, «Прогресс», 1974 ©Tulkojums latvieSu valodā, «Liesma», I97ö

Daņils Koreckis Krimināllietu izmeklētājs ar iesauku Vecais ATVARS-S 2000 Vecais gulēja metrus trīs no sasistās mašīnas uz pauguriņa, kas apaudzis ar sažuvušu zāli. Ievainojums bija neapstrīdami nāvīgs, kas izslēdz, pēc ārstu domām, "iespēju veikt mērķtiecīgas darbības". Visiespējamāk, ka tiesu medicīnas eksperti neklūdījās- vienkārši Vecais kārtējo reizi paveica neiespējamo. Neraugoties uz ieķīlētajāmdurvīm, viņš prata izkļūt no taksometra, aizrāpties līdz taktiski izdevīgai vietai un atklāt uguni uz aizejošajiem bandītiem. Trīs šāvieni- viens garām. Daņils Koreckis sarakstījis vairāk nekā piecdesmit zinātniskos darbus, apmēram trīssimt rakstus un aprakstus periodiskajā presē, veselu virkni stāstu un Tiesības sargājosās iestādēs vairāk nekā divdesmit gadu nostrādājis kā prokuratūras izmeklētājs un vecākais zinātniskais līdzstrādnieks tiesu ekspertīžu laboratorijā, pēdējos aadus zinātnisko un pasniedzēja darbu apvieno ar daiļradi. Daudzu viņa grāmatu sižetos izmantotas reālas krimināllietas, noziedzības apkarošanas problēmas viņa darbos ir patiesas un . Tulkotājs Edvīns Spriņģis Mākslinieks M.Adumanis Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis ISBN 9984-614-18-2 © "Atvars-S"

Jānis Birziņš Kristiešu eshatoloģija Kristieši un ateisti par —    cilvēka miršanu; —    pasaules galu; —    mirušo augšāmcelšanos; —    dieva tiesu; —    dieva valstības uzcelšanu; —    elli un mokām; —    paradīzi un prieku. IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1969

J. BIRZIŅŠ KRISTIEŠU ESHATOLOĢIJA KRISTIEŠI UN ATEISTI PAR —    cilvēka miršanu; —    pasaules galu; —    mirušo augšāmcelšanos; —    dieva tiesu; —    dieva valstības uzcelšanu; —    elli un mokām; —    paradīzi un prieku. IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1969

Arno Jundze Kristofers un ēnu ordenis Tev tikai šķiet, ka neviens šai pasaulē nezina, ko tu dari un kā tu jūties, ka esi vientuļš un skolā tevi apceļ. Patiesība tomēr ir skaudra un vienkārša. Viņi tevi slepeni vēro kopš dzimšanas un visur seko tev līdzi tikpat nemanāmi kā tava ēna. Tu varbūt domā, ka neviens visā pasaulē nezina par to, ka esi ielīdis skolas datortīklā, lai paskatītos, kādi būs gaidāmā kontroldarba uzdevumi algebrā? Nieki! Viņi zina pat to, ka esi mēģinājis ar domu spēku saliekt vecā modinātājpulksteņa rādītājus, lai no rīta nebūtu jāceļas un jāiet uz skolu. Viņu skatienam gārām nepaslīd nekas! Ja būsi pietiekami uzcītīgs, vērīgs un centīgs, ja atbildīsi visām prasībām, varbūt tieši tev viņi piedāvās noslēgt līgumu, kas pavērs iespēju ceļot laikā un telpā caur noslēpumainas un senas civilizācijas atstātajiem portāliem, lai atklātu baisus un bīstamus noslēpumus. Tikai atceries: tā nebūs nekāda pastaiga vai izklaide slaistam, kurš negrib mācīties un neprot darbināt savas smadzenes. Uz spēles ir likta tava un tavu draugu dzīvība! Grāmatas autors, populārais kultūras žurnālists un literatūrzinātnieks Arnojundze jau sarakstījis divas bērnu grāmatas, stāstu krājumu vistiņu nedēļa” (2012) un romānu pieaugušajiem “Putekli smilšu pulkstenī” ( 2014). Tagad ceļu pie lasītāja sāk fantastikas romāns pusaudžiem “Kristo fers un Ēnu ordenis”. Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Mākslinieks Artūrs Bērziņš Apgāds Zvaigzne ABC, 2015

Nikos Kazantzakis Kristus pēdējais kārdinājums Romāns «Kristus pēdējais kārdinājums» ir nopietns mē­ģinājums attēlot Kristus būtību, rādot to kā dzīvu cilvēku, kas atbrīvots no tās tumsonības, viltojumiem un trivialitātēm, ar kurām šo personību apveltījušas kā baznīcas, tā priesteri. Diezin vai vēl kāds cits literārs darbs šo kristīgo mītu tik pamatīgi atbrīvo no visām baznīcas formalitātēm kā šis. Te Nācaretes galdnieks atklāts tādā veidolā, kādā to, iespējams, varētu būt pazinuši vissenākie kristieši. Pēc «Kristus pēdējā kārdinājuma» publicēšanas grieķu pareizticīgā baznīca pret autoru ieņēma ļoti negatīvu nostāju un pat liedza viņu apglabāt svētītā zemē. Tādēļ grāmatas autora mirstīgās atliekas atdusas viņa dzimtās Heraklionas pilsētas mūrī. Savukārt Vatikāns «Kristus pēdējo kārdinājumu» ievietoja aizliegto grāmatu sarakstā. Nikos Kazantzakis deviņas reizes ticis nominēts Nobela prēmijai, viņš to neieguva arī 1957. gadā, kad balsojumā no cita pretendenta Alberta Kamī atpalika tikai par vienu balsi. 1955, 2008 Teksts latviešu valodā Pēteris Bolšaitis Literārais redaktors Dens Dimiņš Literārā konsultante un korektore Silvija Līce Māksliniece Daiga Brinkmane Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Attēli no Pētera Bolšaiša privātkolekcijas izdota apgādā SIA VESTA-LK, sērijā Laika grāmata Iespiesta Jelgavas tipogrāfijā © Izdevums latviešu valodā SIA Vesta-LK, 2016 © Izdevums latviešu valodā Pēteris Bolšaitis, 2016 © Mākslinieciskais noformējums Daiga Brinkmane, 2016

MIHAILS BULGAKOVS JAUNA ĀRSTA PIEZĪMES KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU

Sigrija Unsete Kristīne Lavransa meita 1 Vainags Sigrijas Unsetes triloģija «Kristīne Lavransa meita» «Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos.  Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiho­loģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstar­pējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un intere­santākais. Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprin­dzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcī­bas labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot ro­māna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs. Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un ne­žēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Grāmatu noskannējusi Laura. FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks Viesturs Grants Izdevniecība Liesma Rīgā 1969 Viens no izcilākajiem vārdiem mūsu gadsimta pirmās puses nor­vēģu literatūrā ir Sigrija Unsete. Rakstniece dzimusi . gadā, viņas pirmais darbs — romāns «Marta Eulī kundze» — iznāca . gadā. Tam sekoja romāni «Laimīgais vecums» (), «Stāsts par Vīga-Ljotu un Vigdisi» (), «Jennija» (), «Pavasaris» (), stāstu krā­jums «No dzīves atstumtie» (). Laikā no . gada līdz . gadam Unsete saraksta vēsturisko triloģiju «Kristīne Lavransa meita», par ko viņai piešķirta Nobela prēmija. Šis darbs tika pārtulkots visās Eiropas tautu valodās un at­nesa Sigrijai Unsetei patiesu literāru slavu. Tā arī ir augstākā virsotne viņas daiļradē: nākamais plašākais Unsetes darbs — vēsturiskais ro­māns četros sējumos «Ūlavs Euduna dēls» — bija daudz mazāk veik­smīgs, tāpat kā romāni «Degošais krūms» () un «Ida Elizabete» (),t kuros atspoguļojās rakstnieces reliģiskie «meklējumi». Otrā pasaules kara laikā, kad hitlerieši bija okupējuši Norvēģiju, Sigrija Unsete labprātīgi devās trimdā, dzīvoja Zviedrijā, bet pēc tam ASV, kur aktīvi uzstājās pret norvēģu tautas ienaidniekiem. Sigrija Unsete mirusi . gadā. Šīs rakstnieces daiļrade ir dziļi nacionāla tajā ziņā, ka tā veido­jusies . gadsimta otrās puses labāko norvēģu literatūras tradīciju ietekmē. Kritizētājam reālismam norvēģu literatūrā bija dažas visai savdabīgas iezīmes. Tā, piemēram, atšķirībā no kritizētāja reālisma franču un angļu literatūrā tam, tāpat kā krievu literatūrā, bija īpašs, kā mēdz teikt, heroisks raksturs, kaut gan heroisms izpaudās citādi nekā krievu literatūrā. Pagājušā gadsimta otrās puses izcilāko nor­vēģu rakstnieku (Bjernstjernes Bjernsona, Ibsena) darbos vispārcil­vēcisko ideālu apliecinājums, cīņa pret buržuāzisko aprobežotību, par šo ideālu attīstību un uzvaru sabiedrībā un cilvēka apziņā norisinās savā ziņā «patētiskā» plāksnē, kas īstenības kolīzijas un konfliktus poetizē tādējādi, ka tie, nepavisam nezaudējot savu reālo būtību, it kā paceļas pāri sadzīves normām; tā, piemēram, Ibsena ģimenes un sociālās drāmās, kas sarakstītas brieduma gados («Leļļu nams», «Heda Gāblere», «Meža pīle», «Sabiedrības pīlāri»), dots sadzīves un psiholoģisko konfliktu heroisks vispārinājums, ārēji šķietamo ģimenes un psiholoģijas problēmu traktējumā tie pāraug vides, sadzīves un psiholoģijas robežas. Norvēģijas literatūrā, zemē, kas nav pazinusi dzimtbūšanu un kur cilvēks bija brīvs tajā izpratnē, par ko cīnījās heroiskā laikmeta buržuāzija, cīņa par cilvēku ir cīņa par tiesībām uz maksimālu viņa personības apliecināšanu. Tā attīstījies Ibsena individuālisms, kam pat viņa pēdējos darbos ar tiem raksturīgo sim­boliku nav reakcionāru iezīmju, tāpat kā Hamsuna pirmajos un vidus perioda darbos, kuros tik krasi iezīmēts situāciju, vides, sadzīves, fabulas peripetiju kontrasts ar viņa neapvaldīto varoņu un paradok­sālo sieviešu heroisko būtību; vienīgi Hamsuna pēdējos darbos per­sonības apliecinājums iegūst izkropļotu un reakcionāru raksturu un cīņa par cilvēku pavēršas pret viņu pašu. Sigrijas Unsetes — Hamsuna jaunākās laikabiedres daiļrade he­roiska tādā ziņā, ka viņas daiļdarbu sadzīves un ģimenes tematika, psiholoģiskie konflikti un personāžu pārdzīvojumi arī ir vispārināti, iziet ārpus tīri ģimenisku un sadzīves attiecību loka. Unsete pelnīti tiek uzskatīta par sieviešu psiholoģijas meistari, turklāt viņas sie­vietes ne tikai pārdzīvo, mīl un cieš, tās pirmām kārtām cīnās par tiesībām mīlēt, nīst, vārdu sakot, par jūtu dzīvi, kādas tās alkst, kāda nepieciešama viņu personību vispusīgai uzplauksmei. Tāpēc Sigrijas Unsetes daiļdarbos tik bieži atkārtojas tāda tipa konflikti kā Ibsena «Leļļu namā», viņas varones daudzkārt spiestas cīnīties vai vismaz būt nemierā ar buržuāziskās morāles standartiem, apšaubīt savu nožēlojamo vīra dzīvesbiedres un kalpones lomu. Bet Unsetes sievietes — protestētājas nevar gūt uzvaru tā laika buržuāziskajā sabiedrībā. Viņas vai nu iet bojā — kā Jennija, vai arī padodas — kā «Pavasara» varone: tas ir romāns, kurā it kā at­kārtojas tāda pati situācija kā «Jennijā», bet konflikts tiek novests līdz «labvēlīgam» atrisinājumam. Un Sigrija Unsete samierinās nevis kaut kā, bet pēc labākās sirdsapziņas. «Pavasara» morāle izpaužas protesta noliegumā, buržuāziskās ģimenes eksistences apliecinājumā, kaut arī izskaistinātā ar to, ka sievietes dzīvesbiedrs visādā ziņā izrādās viņas cienīgs, bet buržuāziskās laulības zināmā mērā svētītas, pateicoties vīra un sievas personiskajām īpašībām. Tomēr Sigrija Unsete negrib un nevar atteikties no heroiskā sapņa par spēku, skaistumu, no uzvaras cīņā par sevis apliecināšanu. Un viņa pievēršas pagātnei, sāgām, vēsturei. Rakstnieces pirmais mēģinājums šajā jomā bija nelielais romāns «Stāsts par Vīga-Ljotu un Vigdisi» (), ko iedvesmojušas XIII gadsimta islandiešu tautas sāgas un kas diezgan jūtami stilizēts šo savdabīgo tautas daiļdarbu manierē. Vīga-Ljots un Vigdise Gunara meita mīl viens otru, bet Vīga-Ljots savā laikā ar varu ieguvis Vigdisi, un viņas mīlestība pār­vēršas naidā un nicinājumā, bet savu lepno cilvēcisko pašcieņu Vigdise apmierina, atriebjoties mīļotajam cilvēkam — līdz pat finālam — brīdī, kad viņas un Vīga-Ljota dēls noliek uz mātes ceļiem nocirsto tēva galvu. Teiksma par Vīga-Ljotu un Vigdisi ir sākotnējais neizveidotais, pirmatnējais, barbariskais variants stāstam par Kristīni Lavransa meitu un Erlenu Nikulāusa dēlu. «Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos. Kāpēc Sigrijai Unsetei bija vajadzīgs XIV gadsimts? Daļēji to pašu iemeslu dēļ, kāpēc viņa pievērsās vikingu laikmetam savā sāgā par Vigdisi, daļēji aiz citiem apsvērumiem. Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiho­loģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstar­pējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un intere­santākais. Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprin­dzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcī­bas labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot ro­māna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs. Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un ne­žēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. «Norvēģu zemnieks,» atzīmē Engelss, «nekad nav bijis dzimtcilvēks.»[1] valsts apgabalos savu nozīmi bija saglabājušas tautas sapulces (tingi), kurās zemniekiem bija balss tie­sības. Brīvi bija ne tikai zemes īpašnieki, bet arī nomnieki un kalpi. Nebija krasu atšķirību starp vienkāršo zemes īpašnieku un muiž­nieku, pat turīgie muižnieki nekad nejutās kā mazi valdnieciņi savos īpašumos. Anglijā, Francijā un Vācijā zemnieku kari — plašas sacel­šanās pret feodāļiem — beidzās ar zemnieku sakāvi. Norvēģijā zem­nieku karš bija noticis agrāk nekā citās zemēs (XII gs. beigās) un beidzies ar brīvo zemes īpa

Sigrija Unsete Kristīne Lavransa meita 2 Sieva Sigrijas Unsetes triloģija «Kristīne Lavransa meita» «Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos.  Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiho­loģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstar­pējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un intere­santākais. Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprin­dzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcī­bas labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot ro­māna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs. Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un ne­žēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. Grāmatu noskannējusi Laura FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis no norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Mākslinieks Viesturs Grants Liesma 1969

Sigrija Unsete Kristīne Lavransa meita 3 Krusts Sigrijas Unsetes triloģija «Kristīne Lavransa meita» «Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos.  Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiho­loģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstar­pējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un intere­santākais. Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprin­dzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcī­bas labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot ro­māna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs. Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un ne­žēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Mākslinieks Viesturs Grants Grāmatu noskannējusi Laura FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma 1979

Stīvs Martini  Kritiskā masa Kas notiek Vašingtonā pirms iespējama ārkārtīgi spēcīga kodolieroča sprādziena? Uz pasauli no šāda redzes viedokļa varam paraudzīties detektīvromānu lielmeistara Stīva Martini grāmatā KalifornIjas Masveida iznīcināšanas ieroču apkarošanas institūtā nonāk informācija, ka no Krievijas izvesta ārkārtīgi bīstama kodolierīce. Institūta darbinieks Gideons van Rajs, kas izsekojis, ka bīstamā ieroča pēdas ved uz Amerikas krastiem, un jaunā advokāte Džoslina, paši sev negaidot, pēkšņi nokļūst dramatiskā un saspringtā notikumu virpulī - ugunslīnijā starp FIB un starptautisku teroristu organizāciju. No viņu drosmes un atjautības kļūst atkarīga cilvēces nākotne. No angļu valodas tulkojis Armīns Voitkāns Vāka autors Kristiāns Šics Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Apgāds "Kontinents" jau izdevis vienu no Stīva Martini labākajiem trilleriem Desmitnieks, kurā stāstīts par rakstnieku, kas ar savu darbu nokļuvis desmit labāko autoru vidū. Stīva Martini jaunais romāns tagad izvirzījis viņu pašu starp 20. gadsimta populārākajiem rakstniekiem © Stīvs Martini, 1998 © Tulkojums latviešu valodā, mākslinieciskais noformējums, ISBN 9984-621-08-1 Kontinents, 1999 Šī grāmata veltīta nesavtīgajiem zinātniekiem un zināt­niecēm, kas cenšas nepieļaut kodolieroču izplatīšanos, bet jo īpaši Krievijas ļaudīm, kam neiespējamos apstākļos iz­devies noturēt nāvējošo džinu pudelē. ATZINĪBA Šis darbs uzrakstīts ar daudzu cilvēku pamudinājumu un atbalstu. Viņu vidū ir arī mana ģimene un draugi, ari mans izdevējs Dž. P. Patnems, kas pacietīgi gaidīja manu­skriptu, redaktors Steisijs Krīmers un literārais aģents Ro­berts Gotlībs. Paldies viņiem par uzmundrinošu vārdu un atbalstu! īpaša pateicība pienākas manai sievai Leai par aso skatienu, viņai lasot manuskripta sākotnējos variantus. Nevar nepieminēt Monterejas Starptautisko studiju in­stitūta un Monterejas Kodolmateriālu izplatības studiju cen­tra ļaudis Kalifornijā. Viņiem esmu parādā pateicību par speciālajām zināšanām. īpaša pateicība pienākas doktoram Ēdamam Bernstainam, kas tagad strādā Sandijas laborato­rijā. Nedz centrs, nedz doktors Bernstains ne mazākajā mērā nav atbildīgi par grāmatā aplūkoto specifisko jautājumu at­spoguļošanu, jo viņi šim darbam roku nav pielikuši. Ja nu kādos jautājumos pieļauta kļūda, atbildīgs par to ir tikai au­tors. Doktors Bernstains man daudz palīdzēja, kad rakstīju par vairākām problēmām, kas saistītas ar radioaktīvo sain­dēšanos un tās atklāšanu. Esmu parādā pateicību daudziem centra darbiniekiem par padomu sarežģītajos jautājumos par kodoldrošību visā pasaulē un jo īpaši par iepazīstināšanu ar Krievijas vadītāju un zinātnieku atomfiziķu nesavtīgo dar­bu, jo viņi, par spīti smagajiem apstākļiem, spējuši nodro­šināt, ka "Kritiskās masas" sižets neiziet ārpus beletristikas ietvariem. 1998. gada aprīli Stīvs Martini Hirosimā atomsprādziens atstājis uz namu betona sie­nām un ielu seguma tās iedzīvotāju ēnas. Tās redzamas vēl šodien. Daļa cilvēku, kuri šīs ēnas atstājuši, nav atrasti. It kā viņu vispār nebūtu bijis. Dažiem, kas redzējuši zemē ie­dedzinātās ēnas, tās ir tikai vēstures kuriozs - pagājušā lai­ka tēli. Ja tas ir viss, ko nozīmē ēnas, tad šie ļaudis patie­šām ir vienaldzības eņģeļi