IEDOMĪGAIS ROBOTS HENRIJS KATNERS izdevniecība «Zinātne» Rīga 1970 No angļu valodas tulkojusi V. GRUNTĒ Mākslinieks A. ĻIPINS «Iedomīgais robots» ir Henrija Katnera pir­mais stāstu krājums latviešu valodā. Sis ameri­kāņu fantastiskās literatūras autors savā īsajā mūžā izmēģinājis roku dažādās profesijās un paguvis sarakstīt daudz interesantu darbu. Sais­tošā sižeta, dzirkstošā humora un spilgti oriģi­nālā stila dēj amerikāņu lasītāji viņu sevišķi iemīļojuši. H. Katners ir mūsdienu fantasts vārda vistiešākajā nozīmē, rakstnieks ar filozofisku ievirzi, kurš dzīvi vēro visdažādākajās tās iz­pausmēs, reizēm ļoti oriģinālā griezumā. Daudzi H. Katnera stāsti ir skumji, pat traģiski, bet viņš ari lieliski prot smieties. Un smieklu objektus šis savdabīgais autors atrod visdažādākajās ameri­kāņu dzīves pusēs. PAR HENRIJU KATNERU Runā, it kā fantastiem patīkot uzdot cilvē­kiem miklas. Arī Henrijs Katners uzdevis ne mazumu mīklu. Ne tikai literatūrā — arī dzīvē. Pie tam viņa biogrāfijā nav nekā nepa­rasta. Viņš dzimis 1914. gadā Losandželosā, ģi­menē, kuru varētu nosaukt par visu šai pilsētā dzīvojošo nāciju «etnisko vidējo». Viņš bija pa daļai anglis, pa daļai ebrejs, pa daļai vācietis, polis un īrs. Sociālos slāņus, pie kuriem piede­rēja ģimene, arī pieņemts raksturot kā «vidē­jus». Viņa tēvam piederēja grāmatu veikaliņš. Vēlāk ģimenes stāvoklis pasliktinājās. Tēvs no­mira, kad Henrijam bija pieci gadi. Lai kaut kā nodrošinātu iztiku, māte atvēra pansiju Sanfrancisko, taču viņai neveicās, un pēc vai­rākiem gadiem ģimene atgriezās dzimtajā pil­sētā. Tur Henrijs pabeidza vidusskolu, un viņu iekārtoja darbā literatūras aģentūrā, kas pie­derēja attālam radiniekam. Var būt, ka šo darbu bija izvēlējies Henrijs pats — zēns aiz­rāvās ar literatūru. Viņa literārās kaislības, starp citu, neizcē­lās ar oriģinalitāti. Tās bija tieši tādas pašas kā vairumam tā laika zēnu. 1926. gadā sāka iznākt pirmais amerikāņu zinātniskās fantas­tikas žurnāls «Amazing Stories», un jaunais Katners iemīļoja to. Ar laiku «Amazing Stories» atkāpās otrajā vietā. Katners aizrāvās ar žurnālu «World Tā­les». Tajā iespieda «gotiskā» manierē sarak­stītus sacerējumus, un tā autori uzskatīja sevi par Nataniela Hotorna, Edgara Po, Mērijas Sellijas un Vilkija Kolinza sekotājiem. Sajā žurnālā 1936. gadā tad arī tika publicēts Kat­nera pirmais darbs — dzejolis «Dievu ba­lāde». Vairāk dzejoļu viņš nav rakstījis, taču tajā pašā gadā turpat parādījās viņa pirmais prozas sacerējums «Kapsētas žurkas» — «šausmu stāsts», kas visā pilnībā atbilda žur­nāla «gotiskajām» tradīcijām. Pirmajam stās­tam sekoja otrais, otrajam — trešais tajā pašā «gotiskajā» virzienā: jaunā Katnera sirds ne­parko neatmaiga. So ciklu noslēdza stāsts «Es — vampīrs». Nepagāja ne divi gadi, kad Katners jau at­kal aizrāvās ar fantastiku. Nodarboties ar to nopietni viņam, tiesa, kādu laiku šķita pa­grūti — nepietika zinātniskās sagatavotības. Ja pietrūka tehnisko sīkumu, kurus tik augstu vērtēja Hernsbeks, tad tos Katnera darbos aiz­stāja humors. Katnera zinātniskajā fantastikā humora nav mazāk kā viņa agrīnajos sacerē­jumos — šausmu stāstos. Tā nāca klajā stāstu krājums «Holivuda uz Mēness». Tajā pašā gadā viņš iepazinās ar Katrīnu Mūru (dzim. 1911. gadā). Viņa bija jau pa­zīstama rakstniece— tik pazīstama, ka izde­vēji pat vairs neslēpa, ka viņa ir sieviete: fan­tastiku uzskatīja par nesievišķīgu nodarboša­nos. Katners, starp citu, tā nedomāja. Trīs ga­dus viņi strādāja kopā — un Katneram šī sa­darbība nāca par labu. Viņš gan prata labāk izveidot sižetu, toties viņa — to labāk izstrā­dāt, noslīpēt, piešķirt tam māksliniecisku vei­dolu un dažkārt arī vienkārši pabeigt kādu Henrija iesāktu sacerējumu. Ja darbs nevei­cās, viņš varēja pamest stāstu un domāt par jaunu sižetu. Vēlāk viņi apprecējās. Un turpināja strādāt kopā. Tagad viņi bija ļoti atzīti, viņus pazina dau­dzi. Un neviens nesaskatīja Katnerā nekā no­slēpumaina. Dīvainības? Jā gan. Bet kuram tad nav dī­vainību! Ļaudis zobojās par Katnera savalkātajiem virskrekliem, par viņa cenšanos pēc iespējas retāk lietot bārdas nazi. Brīnījās par viņa ne­patiku pret automobiļiem — un par nepārspē­jamo šofera māku, ko viņš palaikam demon­strēja. Sajūsminājās par nevaldāmo enerģiju, kas uzliesmoja viņā, tiklīdz viņš sēdās pie klavierēm, — tādos brīžos skanēja trakulīgas melodijas. Savas labas īpašības, savi trū­kumi — gluži parasta personība. Visi pazina Katneru — un neviens nezināja, kas ir Katners. Lielāko daļu savu sacerējumu Katners pa­tiešām parakstīja ar pseidonīmiem. Kad tika iespiesta «Dievu balāde», kāds lasītājs lūdza žurnālu paziņot, kas slēpjas aiz pseidonīma Henrijs Katners. Kā par spīti, vairumu vē­lāko darbu Katners brīžiem parakstīja ar psei­donīmiem. To bija tik daudz, ka pēc noslē­puma atklāšanās kāds cits fantasts tikko ne­zaudēja tiesības eksistēt. Viņa īsto uzvārdu, ar kuru viņš parakstīja savus darbus, uzska­tīja par Henrija Katnera kārtējo pseidonīmu. Turklāt Katners nebūt necentās maldināt lasītāju. Vienkārši tā sagadījās. Vajadzēja tikai kādam rakstniekam viņu saviļņot — un šī mākslinieciskā stimula ietekmē radās stāstu cikls. Pie kam vienlaikus no Katnera spalvas varēja sagaidīt krasi at­šķirīga satura stāstus. Visi šie sacerējumi tika parakstīti ar dažādiem pseidonīmiem. Cik bija pseidonīmu, tik bija arī Katneru. Pamazām ikviens no tiem — Lūiss Pedžets, Lorenss O'Donels, Keits Hemonds, Kelvins Kents, Pols Edmondss — kļuva populāri. Taču slavens kļuva tikai pats Henrijs Katners, — līdzko noskaidrojās, ka viņš vienā personā iemiesojis tos visus. Popularitāte, bet reizē ar to arī zināma matc- riāla neatkarība palīdzēja Katneram īstenot senlolotu sapni. Tajā vecumā, kad daudziem rodas spilgti izteikta nepieciešamība mācīt pārējos, Katners pats ķērās pie mācībām. Viņš iestājās Dienvidkalifornijas universitātē un pabeidza to 1954. gadā — četrdesmit gadu ve­cumā. Pēc četriem gadiem viņam vajadzēja aizstāvēt maģistra (kandidāta) disertāciju fi­zikā, taču kādas sirdslēkmes laikā viņu pār­steidza nāve. Un tagad kritikai nācās no jauna risināt jautājumu — kas tad ir Henrijs Katners? Viņš bija pārāk daudzveidīgs, lai būtu sa­protams, kur slēpjas Katnera vienreizīgums. Turklāt viņš atgādināja pārāk daudzus. Amerikāņu fantastikā sevišķā cieņā ir sava veida «nomenklatūras» pirmatklājums. Cil­vēks, kas ieviesis literatūras ikdienā jaunas tēmas, sižetus — kaut arī šaurus —, vienmēr var cerēt uz kritikas un lasī­tāju atsaucību. Te jāpiebilst, ka Katneram ne­vedās atklāt jaunas tēmas. Viņš pievērsās jaunajam laikus, taču vienmēr nedaudz vēlāk par citiem. Likās — nepatstāvīgs rakstnieks. Bet kādēļ bija tik grūti atdarināt šo nepat­stāvīgo rakstnieku?! Gluži vienkārši tādēļ, ka viņš atšķirībā no citiem pirmatklājējiem bija īsts rakstnieks. Ik­vienu izvēlēto tēmu viņš apstrādāja tā, tik daudz variantos, ka citiem vēlāk vienkārši ne­kas nepalika pāri. Tas, kas citiem šķita ļoti vienkāršs, viņam bija sarežģīts. Viņš bija līdzīgs aktierim bez noteikta ampluā. Arī tādus reizēm apvaino individualitātes trūkumā. Bet Katners arī necentās izcelties uz literatūras skatuves. Viņam gar to nebija daļas. Viņš uz­stājās nevis ar savu individualitāti, bet gan ar tēmas individualitāti. Viņa vienreizīgums tad arī slēpās tieši viņa daudzveidībā. Viņš skāra ļoti plašas ameri­kāņu fantastikas sfēras, savienoja daudzas līdz tam nesavienotas tendences, pie tam to nozīme laika gaitā izpaudās jo dienas jo spilgtāk. Henrijs Katners nebūt nav zinātniskais fan­tasts šī vārda tiešā un, kā mēs to patlaban saprotam, ļoti šaurā nozīmē. Ar to viņš atgā­dina Reju Bredberiju un, jāteic, ne gluži nejauši. Katners bija viens no tiem, kas palī­dzēja Bredberijam ieiet fantastikas pasaulē. Palīdzēja vistiešākajā veidā: viņš rūpīgi izla­boja, gandrīz vai pārrakstīja vairākus Bredbe- rija pirmos stāstus. Palīdzēja arī tā, kā jeb­kurš gados vecāks labs rakstnieks palīdz jau­nākam, pat ja viņi nav pazīstami. Pieņemts uzskatīt, ka tādi Bredberija stāsti kā «Veids» radušies tiešā Katnera ietekmē. «World Tāles» agrīnā perioda «nežēlīgie» stāsti tagad iegu­va — sākumā Katnera, vēlāk Bredberija uz­tverē — filozofisku jēgu. Pirmsromantiskās un romantiskās tradīcijas atklājās nevis savās ārējās iezīmēs, bet gan savā filozofiskajā tendencē. Katners vairs necentās iebiedēt lasī­tāju, viņš mēģināja kopā ar to izprast dzīvi. Varbūt tādēļ viņš pastāvīgi nonāca pie ma­ziem filozofiskiem atklājumiem. Vienā no viņa stāstiem, piemēram, zinātnieks rada robotu, kuram pašam jāpieņem lēmums. Taču robots uzvedas ļoti dīvaini: viņš ielaužas bibliotēkā, pusstundas laikā izlasa visas grāmatas — un viņu pārņem neremdināma zināšanu kāre. Kā tā modusies robotā? Gluži vienkārši, viņš ne­var neko izlemt, iekams nav saņēmis pilnīgu informāciju. Bet, tā kā saņemt pilnīgu informāciju iespējams, vienīgi izzinot Visumu — pasaulē taču it viss ir savstarpēji atkarīgs —, tad viņš «mācīsies», kamēr sa­bruks. Nekādus lēmumus viņš tik un tā nepie­ņems. Ar visām savām grandiozajām spējām viņu acīmredzot traucē tas, ka viņš nav cil­vēks … Jau pēc tam, un nevis ASV, bet PSRS, parādījās ļoti interesantā P. Simonova teo­rija, no kuras izriet, ka cilvēkam piemītošais emociju mehānisms ir kompensējošs — tas dod iespēju pieņemt lēmumus, bāzējoties arī uz nepilnīgu informāciju. Vai arī cits stāsts — par androīdu, kas pa­tiesi uzskata sevi par cilvēku. Jāatzīst, šim robotam ir savi argumenti: viņš jau sasnie­dzis cilvēkam raksturīgo komplicētību, un tā­dēļ viņš ir drīzāk cilvēks nekā robots. Arī te Katners apsteidza daudzu zinātnieku hipotē­zes par emocijām kā īpaši sarežģītas matērijas uzbūves rezultātu, pie kam, teorētiski sprie­žot, nav svarīgi, vai tās ir organiskas vai neorganiskas. No Vīnera teorijas taču izriet, ka vadības vispārīgās likumsakarības ir kopīgas. Jā, Katners bija filozofiskas ievirzes cilvēks. Tādēļ arī viņam izdevās savienot savā daiļ­rade daudzas amerikāņu fantastikas tenden­ces, jo ikvienā no tām viņš saskatīja filozo­fisku jēgu. Katners runāja par dzīvi tās dažādās for­mās un izpausmēs, reizēm neiedomājamās, netica

Džeimss Bouvens Ielas kaķis, vārdā Bobs Džeimss ir ielu muzikants, kas ar pūlēm spēj savilkt kopā galus. Bobs ir klaiņojošs kaķis, kas meklē siltu guļvietu. Kad Džeimss kāpņu telpā atrod rudu kaķi, viņš vēl nenojauš, ka šī tikšanās mainīs viņa dzīvi. Puisis dzīvo no rokas mutē, vienlaikus cenšoties atbrīvoties no narkotiku atkarības un nostāties uz kājām. Mājdzīvnieks Džeimsa plānos pavisam noteikti neietilpst, taču viņš nespēj pretoties apburoši inteliģentā kaķa valdzinājumam, tāpēc atver savainotajam kaķim sava dzīvokļa un ari sirds durvis. Viņš palīdz tam atveseļoties, lai pēc tam palaistu četrkājaini atkal brīvībā, un prāto, ka vairs nekad viņu nesatiks. Taču Bobs ir citās domās… Džeimsa un Boba stāsts spilgti apliecina, ka patiesa draudzība starp kaķi un cilvēku spēj pamazām sadziedēt pagātnes cirstās brūces. Jau drīz pēc iznākšanas darbs kļuva par starptautisku bestselleru. Tas ir izdots 30 pasaules valstīs un bijis pārdotāko grāmatu sarakstos ASV, Brazīlijā, Portugālē, Turcijā un Vācijā. No angļu valodas tulkojusi Elita Saliņa Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis. imantslochmelis@inbox.lv Redaktors Aldis Vēvers Tulkojums latviešu valodā, Elita Saliņa, 2014 © Izdevums latviešu valodā,

Vilis Stukuls Ieskaties un ieklausies zirgā Stāsti par dabu Ieskatīties un iemīlēt, ieklausīties un izprasti Ar šādu aicinājumu grāmatas autors vēršas pie lasītājiem, it īpaši — pie jaunatnes. Viņa ilggadīgās pieredzes apkopojums un cittautu hipologu atziņas dod iespēju katram no mums ar izpratni tuvoties vienam no uzticamākajiem cilvēka palīgiem — zirgam. Jaunie lasītāji šajā darbā atradīs arī ziņas par zirgu dzimtas vēsturi, zirgkopības attīstību Latvijā, zirgu sportu. Grāmata bagātīgi ilustrēta. Mūsu ekoloģisko apziņu jau no skolas sola gandē mīts, ka tā sauktais «sociālais» cilvēku kā ar nepārkāpjamu mūri nošķirot no pārējām būtnēm. Zoopsiholoģija nesen bija «viltuszinātne». Cilvēka izcelšanās no pērtiķa šur un tur vēl ir neērts fakts. Taču aizvien skaidrāk kļūst redzams, ka radības kroņa oreola sargātāji lej ūdeni uz vienām dzirnavām ar tehnokrātiem, kuri zirgā saskata tikai aizvēsturisku minitraktoru. Bet zirgs, neko no tā nenojauzdams un svētā vientiesībā gluži cilvēcīgi zviegdams, met izaicinājumu zirdziskām teorijām. RlGA «ZINĀTNE» 1988 Recenzenti: psihol. zin. kand. AA. BUDOVSKIS, lauks. zin. kand. A. SERZANS R. VITKOVSKA zīmējumi I. PURINA fotoattēli Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1988. gada 10. marta lēmumu Izdevniecība «Zinātne», 1988 Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis