Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Zaudētas tiesības Drāma 5 cēlienos «Zaudētas tiesības» Lugas aizsākumi meklējami laikā, kad Aspazija strādā par mājskolotāju Svirlaukā, jo dzīves hronikā (RLMVM, 90557) viņa atzīmē: «20. gadā. Skolotājas vieta Svirlaukā pie 8 bērniem 6—8 st. dienā. Grāmatas pa krieviski bij pašai iepriekš jāpārmācās. šuvu sev, Dorei un mammai uz saimnieces mašīnas pēc pabeigtām stundām. Pelēka pašausta kleita, pelēka pirkta, zili svārki, blūze, tumšzaļa kleita. Pec 10 vakarā: «Saules meita». «Ģēnija liesma», luga nepabeigta. «Lupatu karaliene» («Zaudētu tiesibu» uzmetums).» Gadu vēlāk hronikā piezīme: «Lug. karaliene» uzrakstīta kā «Antonija». Luga iesūtīta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas rīkotajam konkursam. Kā stāsta Aspazija autobiogrāfijā, tai piešķirta pirmā vieta ar noteikumu, ka dažas ainas pārstrādājamas, jo paš-reizejā veidā tā esot «neinorāliska» («Mana dzīve un darbi», 6. sēj. R., 1940, 49. Ipp.). Par lugas iesūtīšanu konkursam liecina arī T. Berga vēstule dzejniecei 1893. gada 11. maijā: «Es ceru, mazākais, visu labāko no šīs traģēdijas, un panākums inācīs, vai manas cerības nepiepildīsies. Sīkumos nespēdams ielaisties, varu tik teikt, ka viss labs, kas tur rakstīts, un goda algas cienīgs, kuras, to nevaru teikt, tik smalki citus iesūtījumus nepazīdams, bet viena alga būtu laikam gan sagaidāma. Kad manuskriptu sa-ņemti, tas bij tik 8. maijā, kad noteiktais termiņš priekš iesniegšanas bij jau sen garām, tomēr man laimējās vēl to nodot. Ko citi spriedīs, uz to esmu sasodīti ziņkārīgs. Ja viņiem tik drusku sajēgas, tad tiem luga morāliski ētiskās idejas dēļ vien jau jāievēro, kura man ļoti patika un rādīja no pareiza tikumības sajēdziena, kas tik pie dažiem inteliģentiem ļaudīm atrodams.» Pēc konkursa Aspazija «Antoniju» pārstrādājusi. No pirmā varianta pagaidām manuskripti nav atrasti, taču ir saglabājušies divi «Zaudētu tiesību» agrīnie rokraksti, kas tiešāk uzsver lugas pamatdomu, taču vēlāk atmesti māksliniecisko nepilnību dēļ. Pirmais no tiem ir piektā cēliena variants (RLMVM, 73707). Darbība te noris nevis kapsētā, bet Langarta dzīvoklī, kur Laima ierodas, lai aizkavētu divkauju. Notiek ass dialogs. «Laima. Sī divkauja nedrīkst notikt. Langarts. Mīļā, tas neatkarājas no manim, dakters ir mani izaicinajis, ne es viņu. Laima. Vienalga, tad jūs norunātā vietā neieradīsaties. Langarts. Tas neiet, es nevaru atkāpties, mans gods to neatļauj. Laima. Es domāju, ka ar tādu jēdzienu kā gods mums abiem sen vairs nav nekāda sakara. Langarts. Tu runā pēc sieviešu uzskatiem, mans bērns. Par kritušām sievietēm gan tā mēdz spriest, bet mums, vīriešiem, uz tain nekas nepielīp, tās ir mūsu tiesības un pieder pie pastāvošās kīīrlī-bas. Laima (uzliesmodama). Un tu to iedrošinies man sacīt! Tu, kas pats mani gāza bojā, tu nelieti! Langarts. Ha-ha-ha! Vai nesāksi spēlēt nabaga nevainīga, pavesta skuķa lomu? Tu taču atminies, ka sekoji man no brīva prāta? Laima. Jā, kad man nebij vairs cita nekā, ko vēlēties. Langarts. Tu jau varēji iet cietumā. Tev bij prāta diezgan pārlikt, ko tu dari. Tā sieviete, kas sava gara gaismu smēlusēs iz Bairena, Šekspīra, Gētes, nebūtu ari bijusēs, kad cietuma durvis priekš viņas atdarās. Laima. Es varēju iet cietumā, bet mani piederīgie nevarēja iet bojā. (Cēli.) Tā sieviete, kura savu gara gaismu smēlusēs iz Šekspīra, Bairena, Gētes, kuras dvēseli iesildījušas vissvētākā, visaugstākā ide-āla jūtas, iespēja pārmākt zemo pašmīlību, kura domā tikai par sevi, varēja nest upurus, kuri lielāki, smagāki kā pate nāve.» Tad dzīvokli ierodas Strautiņš, lai ar jājampātagu pārmācītu Langartu. Viņam uzbrūk visi Langarta pudelesbrā|i, un, glābdama savu līgavaini, Laima Langartu nošauj, pēc tam pati izdara pašnāvību. «Laima (pistoli pacēluse). Lai neviens neiedrošinās man tuvoties, jūs neesat mani tiesneši. Strautiņš. Briesmīgi, ari tas vēl! Visi. Prom uz cietumu, viņa ir noziedzniece, slepkavai Viņai nav tiesības vairs iet brīvai. Laima. Jā, man nav vairs tiesības, bet jūs esat tie, kas man viņas laupījuši, jūs esat mani padarījuši par to, kas es esmu. Gabalu pa gabalam jūs esat manu dzīvi saplosījuši, Izpostījuši, kāpienu pa kāpienam nogrūduši mani bezdibenā. Jūs esat tie stiprākie, jūs esat uzvarējuši, nu, tad ņemat ari savu upuri! {Iešauj sev krūtis.)* Otru manuskriptu caurskatījis dramatisko sacerējumu cenzors Pēterpili un atļāvis izrādīt 1894. gada 7. martā. Pēc tam manuskriptu lietojis režisors. Te ir daudz režijas svītrojumu, kurus dzejniece nav atjaunojusi, izdodot «Zaudētas tiesības» grāmatā. Atmesti daudzi pārāk naturāli Langarta izteicieni, kas pārmērīgi sabiezina krāsas tēlojumā. Lugu publicējot, Aspazija atteikusies ari no veselas ainas 2. cēlienā (kas pirmizrādē tomēr uzvesta), kad ap Langarta galdu pulcējas viņam līdzīgi «ģimenes tēvi», lai iedzertu, apjūsmotu mīļākās un smietos par mājas dzīvi, kur viņiem jāmaksā rēķini par sievu tualetēm, jāskaidro bērniem «Ruso tikumības mācības» un «īss ele-mentārkurss par sesto bausli». Pirmais «Zaudētu tiesību» Izdevums grāmatā — Rīgā 1895. gadā. Drukājis P. Bisenieks. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 2. sējumā 1931. gadā. Pirmuzvedums — Rīgas Latviešu teātri 1894. gada 3. aprīli. (Laima — Jūlija Skaidrīte, Langarts — J. Duburs, Marta — Dace Akmentiņa.) Jau 8. maijā lugu iestudē Liepājas Latviešu labdarības biedrībā, pēc nedaudz dienām seko izrāde Jelgavā. Ar 1895. gadu sākas lugas gājiens pa lauku mazajām skatuvēm. Gan iestudējums Rīgā, gan daudzie pašdarbnieku uzvedumi izraisa asas diskusijas, sadursmes starp «jaunajiem» un «vecajiem» — «Zaudētu tiesību» piekritējiem un noliedzējiem. īsi pirms «Zaudētu tiesību» iestudējuma latviešu presē jau bija sākusies kritikas cīņa ap H. Zūdermaņa lugu «Gods». Aspazijas darbs sniedz diskusijai jaunu vielu — par reālisma jautājumiem latviešu literatūrā, par dzejnieka sabiedrisko pienākumu, par sievietes vietu un lomu sava laika sabiedrībā. (Nozīmīgākie materiāli apkopoti «Latviešu literatūras kritikas» 1. sējumā, R., 1956.) Pat par dažām provinces pašdarbnieku izrādēm un atkārtotajiem uzdevumiem pagājušā gadsimta 90. gados centrālajos laikrakstos parādās garas un strīdīgas recenzijas. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: beifals — piekrišana (no vācu vai.); feiner Geschmack — laba gaume (vācu vai.);  fimberis — vecs nosaukums vācu un zviedru sudraba naudas monētai; die Frau — kundze (no vācu vai ); granafifka — mēriņš;  minesteriāls — ierēdnis (no latīņu vai.);  paložierēt — padzīvoties, paklejot (no vācu vai.); vaktmeistars — sardzes priekšnieks (no vācu vai ); Zauls — leģendārais jūdu valsts nodibinātājs bībeles leģendās. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis