Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Ragana Kopoti raksti 3 sēj Aspazija lugu sarakstījusi 1894. gadā. Ierosinājumu devusi ciemošanās Nītaurē ārsta Zolta ģimenē, ko Aspazija attēlo Rainim adresētā 1894. gada 22. jūlija vēstulē. Dziļi dzejnieci iespaido Nītaures pirmatnējā daba, teikas par Raganu kalnu un citi nostāsti. Kaut ari luga ir pārpilna fantastikas, Aspazija allaž pasvītrojusi, ka šis darbs cieši saistīts ar Jaunās strāvas idejām, trauksmaino, nemierpilno noskaņojumu sabiedrībā: «Laika spiediens, kurš patlaban bij pilns ar jaunām, progresīvām idejām, tomēr bij tik stiprs, ka tas apņēma arī mani ar savu elektrības pilno atmosfēru, jā, es jutos pati līdzi aicināta kā laika nesēja, vai tad citādi būtu varējusi radīt Liesmu, kura no tumšās alas tiecas pretī saulei.» («Teātra Vēstnesis», 1925./26. № 3.) Lugu 1895. gada aprīlī iestudē Rīgas Latviešu biedrības teātris. Liesmas lomu tēlo Dace Akmentiņa, Līgitu — Jūlija Skaidrīte, Giltinu — Berta Rūmniece. Mūziku raksta Jēkabs Ozols. Jaunslrāvnieciskā kritika uztver galvenās varones centienus kā plašākas, saturā pilnākas dzīves meklējumus, runā par Fausta tēmu šajā pretrunīgajā, brāzmainajā raksturā. Reizē tiek iebilsts pret lugas fantastisko ietērpu — aiz ārējo darbību fantastiskās daudzveidības skatītājiem pagrūti uztvert «Raganas» pamatdomu. Vairāki kritiķi iebilst pret ceturtā cēliena noslēgumu un piektā cēliena risinājumu, «Raganas» noslēgums neapmierina arī Aspaziju. Pēc pirmā pilnīgā lugas publicējuma «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (18, № 10—12) turpmākajos izdevumos tā iespiesta fragmentāri. Atmestas ceturtā cēliena beigas un piektais cēliens. Respektējot autores gribu, arī Kopotu rakstu izdevumā luga atstāta kā fragments: teksts ņemts no «Raganas» trešā izdevuma A. Gulbja apgādā izdoto Kopotu rakstu 8. sējumā. Svītrotajā lugas nobeigumā darbība norisinās sekojoši: Liesma pēdējā bridi novērš Almara un Ligitas nāves sodu, jo atzīstas, кa pati gribējusi nogalināt karali. Visi metas Liesmu gūstīt, taču viņa pazūd, «piepeši zemē iekrizdama». Piektajā cēlienā Liesma klīst pa nodedzināto mežu, līdz atkal satiekas ar raganām. Giltina pārmet Liesmai neuzticību savai ciltij. Liesma atbild: Ak, jūs nekad to saprast nespējat. Jūs nepazīstat kaislo ilgošanos, Kas kremt un dedzina, un miera nedod, Un dzen bez nojautas un vienmēr dzen. Pie jums ir mūžam vienāds viss un pelēks. Bet manī divi spēki valdīja, Kas viens ar otru mūžam karoja, Starp debesi un zemi griezta viesulī, Es slāpdama pēc gaismas stariem tvēru Un pekles karstās liesmas vienmēr dzēru. šajā pašā laikā cauri mežam kāzu ce|ojumā dodas Almars ar Ligitu. Liesmā no jauna uzliesmo atriebības alkas, jo aizvainots viņas lepnums: На! ko es dzirdēju! Kā nāvīgs dūriens Tas mani aizskāra — tie savienoti Un bauda kopā visu līksmību, Kamēr es atstāta un izstumta, No visiem nicināta, vajāta. Kādēļ tos taupīju, tie man bij rokā, šī aklā augstsirdība viņus glābt, — Lai tie par mani tagad smejas vēl! šo jūtu uzplūdumu izmanto Giltina un dod savai meitai burvju zizli — ar to viņa ne tikai iznīcinās ienaidniekus, bet arī piepildīs Joda pavēli — nolems bojāejai visu karaļvalsti. Taču satikšanās ar Almaru un Līgitu no jauna rada lūzumu Liesmas emocijās. Almars vēl arvien viņu mīl, Līgita ir gatava atsacīties no sava līgavaiņa Liesmas labā. Nē, tumsa, tevim nebūs gavilēt, šai brīdī tava vara salauztai — sauc Liesma un, bēgdama no raganām, kuras grib viņu saplosīt par pavēles neizpildīšanu, ielec bezdibenī. Liesmas pēdējie vārdi: «Ak, saule, saule — turpu gribu steigties.» Mūža otrajā pusē Aspazija vairākkārt atgriežas pie «Raganas» iēmas. Tā, piemēram, viņa 1925. gada 1. oktobrī dienasgrāmatā raksta: «Esmu izdomājusi ari V cēlienu «Raganai», tas būs, man šķiet, efektīgs.» (RLMVM, 90558.) Ir saglabājušie^ vairāki uzmetumi lugas noslēgumam (RLMVM, 73725, 73726), taču neviens nav realizēts līdz galam. Kādās piezīmēs Aspazija pat domā lugas darbību pārcelt uz 20. gadsimtu, tēlojot cilvēku cīņu ar dabu, purvāju nosusināšanu. «Ragana» pirmajā variantā diezgan daudz uzvesta, arī vēl 20. gados. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis