Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Aspazija Dzimusi 1865. gada 16. martā turīga Zemgales zemnieka ģimenē Zaļenieku pagasta "Daukšās". Mācījās Jelgavas Dorotejas meiteņu pamatskolā un Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā. Dedzīgi lasīja vācu romānistus un dzejniekus, savus pirmos dzejoļus uzrakstīja 14 gadu vecumā vācu valodā. Ģimnāzijas pēdējas pēdējo klasi Rozenberga nepabeidza un 1886. gadā apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru. 1887. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" feļetona pielikumā tika publicēts viņas dzejolis „Jaunā gadā”, viņa piedalījās lugu konkursā ar drāmu „Atriebēja”, taču tā netika iespiesta cenzūras iebildumu dēļ. Pēc šķiršanās no pirmā vīra 1891. — 1893. gadā viņa strādāja par mājskolotāju Jaunsvirlaukā, Pociemā un sacerēja lugas "Zaudētās tiesības", "Vaidelote" un poēmu "Saules meita". Šos darbus viņa publicēja ar pseidonīmu "Aspazija" (sengrieķu valodā - mīlamā, kas bija arī izglītotās Perikla draudzenes vārds) un viņas lugās spilgti attēlota sievietes cīņa pret dogmām un aizspriedumiem, par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām. ATRIEBĒJA (sarakstīta 1887) Aspazijas pirmo lugu „Atriebēja” (1888) cenzūra noraidīja, jo tajā centrālā varone ir sieviete, kas uzdrošinās vērsties pret pastāvošās sabiedrības trūkumiem, uzdrošinās kritizēt dažādus tā laika aizspriedumus. drāmā „Atriebēja”, ar kuru Aspazija piedalās lugu konkursā un iegūst pirmo vietu, parādīts konflikts starp latviešu zemniekiem un viņu apspiedējiem. «ATRIEBĒJA» Pirmo lugu — «Atriebēja» — Aspazija saraksta 1887. gadā un nosūta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas izsludinātajam konkursam. 1888. gada 21. aprīlī «Baltijas Vēstnesī» parādās «Izspriedums par konkursa lugām», kurā teikts: «Pēc satura bagātības viņa [«Atriebēja»] Ieņem pirmo vietu. Ka-rakteri viscaur dabiski un labi tēloti, skati pilni efektu, aizgrābjoši. Valoda ļoti laba, samērīga nopietnam saturam. Fabula ņemta iz dzimtbūšanas laikiem, kur muižu īpašniekiem bij neierobežota vara apieties ar saviem zemniekiem pēc patikšanas.» Recenzents norāda, ka pēc dažu skatu pārstrādāšanas no «Atriebējas» «var iznākt viena no ievērojamākajām lugām mūsu repertuārā». Sie «daži skati», kurus teātra komisija ierosina pārstrādāt, ir vietas, kur sevišķi asi parādās tautas naids pret apspiedējiem: «Lugā pārāk daudz līķu, kas pa lielākai daļai ari tiek publikai priekšā vesti. Visas galvenās personas lugas beigās Ir beigtas vai novestas cietumā. Ļoti nepatīkams, pat riebīgs skats ir, kur bērenieki beru gājienā, sastapdami ienīsto muižas vagari, sāk ar to plūkties un to dauzīt, kamēr apbēdinātais vīrs izceļ sievas līķi iz zārka un ar to nesus dodas projām uz kapsētu bēru gājienam pa priekšu. [..] Gala cēliens, kuram vajadzēja būt apmierinājošam, ir pavisam šaušalīgs; tas pastāv iz briesmīgiem negantības darbiem: pēršanām, noduršanām, nolādēšanām utt.» Pieminēto skatu — līķa nešana, pēršana, noduršana — tagadējā lugas variantā nav, tātad jaunā autore darbu ir pārstrādājusi. Luga beidzas ar vēsturiski neiespējamu izlīdzinājumu: humānais muižnieks sadodas rokās ar atbrīvotajiem zemniekiem. Tomēr izrādīta luga netiek. 1889. gadā cenzors «Atriebēju» aizliedz, jo: «Gandrīz visā lugā redzams liels autores naids pret muižniekiem un gadās ļoti asi, da žās vietās pat nepieklājīgi izteicieni.» Luga pirmo reizi tiek iespiesta 1904. gadā Aspazijas «Rakstu» 6. burtnīcā kā fragments. Vēlāk Aspazija trūkstošās ainas restaurē pēc kāda veca manuskripta (RLMVM, 85832), kas varētu būt pārstrādātā variania sākums. šinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzive un darbi» 1. sējumā 1931. gadā. Pirmizrādi «Atriebēja» piedzīvo tikai 1921. gada 21. janvāri Dailes teātri. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis