Johans Korins Kartona Kareivji Stāvot veikalā pie grāmatplaukta un pāršķirstot, šo vizuāli diezgan pievilcīgo grāmatu ar abstraktu „kartona” ķēmu un lielīgu uzlīmi, ka tā sarakstīta Latvijā, uz vāka, pirmajā brīdī nācās nedaudz samulst, jo starp grāmatas lapām bija iespraukušās dažādas dīvainas tabulas ar skaitļiem un vārdiem, kuras, kā no rēbusu žurnāla izkāpušas, draudēja ar lasītāja nodarbināšanu pie sarežģītiem aprēķiniem un Viktora Peļevina „Šausmu ķiveres” cienīgu galvas lauzīšanu. Nelielais samulsums tika veikli pārvarēts, bet turpmākās divas dienas, tika pavadītas uzmanīgi lasot, un, cenšoties izsekot grāmatas varoņu analītiskajiem domu gājieniem un, ar dažādu shēmu un tabulu pilnveidotajiem paskaidrojumiem, kuri gan neieveda mani (matemātiku „mīlošu” personu) galīgā bezizejā, bet tiešām ļāva ar „CSI” detektīva ķērienu „izrēķināt” grāmatā attēlotos noziegumus un, galu galā, apbrīnot šķietami neatrisināmu uzdevumu racionālo un salīdzinoši vienkāršo skaidrojumu. Ne vienu vien reizi nācās apbrīnot, grāmatas autora izcilās zināšanas matemātikā un erudīcijā, ko viņš meistarīgi bija iemiesojis daiļdarba galvenajā varonī „Matīsā”, kurš, kā atzīts analītiķis un doktora grādu matemātikā ieguvis cilvēks, nemitīgi pierādīja sevi gan spēlējot „Zoli”, gan risinot atjautības uzdevumus, gan šķetinot mīklas, noziedzības apkarošanas sfērā. Nav jau par ko brīnīties, ka autoram ir izdevies radīt šādu, cieto riekstu romāna formā, jo Johans Korins dzīvē ir fizikas doktors un vispār ļoti intelektuāls cilvēks, kas jau pazīstams ar romānu „Dižais gars” (2000) un bija pat pamanījies sacelt ap sevi zināmu ažiotāžu, neļaujot kritiķiem un lasītājiem uzzināt, kas tad īsti slēpjas aiz pseidonīma „Johans Korins”. Priekškars šobrīd jau ir kritis un autors jau paspējis sevi pierādīt un pieteikt Latvijas rakstnieku sabiedrībā. Par grāmatas sižetu neko nerakstīšu, bet varu piebilst, ka tas ir ļoti spraigs detektīvs, kas neļaus jums atslābt ne mirkli. Ja vēlaties pilnībā izsekot grāmatas varoņu domugājienam, tad nāksies vien ņemt rokās papīra lapu, zīmuli un pārbaudīt visus rēbusus pašam. Rezumējot varu minēt, ka, pēc manām domām, šis romāns ir viens no „nelatviskākajiem” un interesantākajiem darbiem latviešu literatūrā, kas neļaus lasīt nedomājot. māksl. Ivars Poikāns. Rīga Valters un Rapa 2005. Rūgtās pieredzes mācīts autors kategoriski brīdina: nevienam (drošības pēc atkārtojam ne-vie-nam ) šīs grāmatas tēlam nav reāla prototipa. FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis