Egils Lukjanskis Ugunī nosalušie galvenais varonis mēģina tai naba­dzīgajai meitenei palīdzēt, kad viņa iekļuvusi ļoti grūtā, bīs­tamā situācijā. Taču meitene pateicībā šajā vīrietī iemīlas, kaut gan viņš tiešām tikai gribējis palīdzēt. Un tad rodas atkal jauna traģēdija, jo, izglābjot meiteni no fiziskām briesmām, ievedot labākā pasaulē, viņš nespēj atbildēt uz viņas jūtām. Tas varbūt ir pat sliktāk, jo rada garīgas ciešanas. -   Vispār man tas fragments patika, - Niklāvs atzinās. - Kas notiek tālāk? -   Vēl neesmu izdomājis. -   Kā tu domā romānu nosaukt? -   Pagaidām uzliku - "Ugunī nosalušie." -   "Ugunī nosalušie"? Vai tas vispār ir iespējams? -   Nezinu, - paraustīju plecus. - Patiešām. Taču simboliskā nozīmē… Kad dvēsele ir auksta, bet asinis karstas… -   Paklau! - Niks vērsās pie manis. - Vai tu sava romāna galveno varoni sauksi savā vārdā?! -   Kāpēc gan ne? - viegli pasmaidīju. - Vārdam nav ne vainas! -   Un Sindija? - Niks turpināja. - Tā sieviete būs izdomāta? -   Jā, - es apliecināju. - Taču bieži daudz kas no tā, ko savās grāmatās esmu it kā izdomājis, kaut kad tomēr pārvēršas īstenībā. Dažreiz tas mani pat baida. LATA ROMĀNS 9 (87) Abonēšanas indekss 2150 © A. Stankevičs, ilustrācijas AS "Lauku Avīze", 2006 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis