Rihards Ērglis PELĒKO BARONU SENČI RĪGA «AVOTS» 1991 Vēsturisks romāns divās daļās Vēsturisks romāns par latviešu dzimtļaudīm vācu baronu laikos. Romānā stāstīts par vairākām paaudzēm Klintaiņu dzimtā, par viņu sīksto un neatlaidīgo cīniņu, lai paturētu  iekopto zemi un savu saimniecību. Pieminami vēl četri darbi: vēsturisks stāsts «Virsaiša meita» (1939), romāns par zemgaļu cīņām 13. gadsimtā Nameja vadībā «Zemgales valdnieks» (avīzē «Tēvijas Sargs» 1940. gadā) un divi priekšlasījumi brošūrās «Kur atradās senā Zemgales sēta?» (1938), «Kā cēlies Vidze­mes nosaukums?» (1940). Rihards Ērglis bija izturēts vēsturnieks un vēsturiskās prozas ierindnieks. Viņš izvirzījis jautājumus un radis at­bildes, «Pelēko baronu senčos» viņš ietilpinājis bagātu pagātnes materiālu, arī jau zināmo izkārtojot plašā tēlu galerijā, garā notikumu virknē. R. Ērglis rāda līdumnieku darba sūrmi un prieku, cenšanos pēc patstāvības un turī­bas, labo tradīciju pēctecību. Tā nav augstas klases māk­sla, tā ir vēstures beletrizācija, kam sava izziņas nozīme. 1956. un 1957. gadā «Pelēko baronu senčus» izdeva emig­rācijā — Aiovas Veiverlijā. Rīgā, Latvijā, tie sāk jaunu dzīvi, kad plēšam līdumus jaunai, neatkarīgai republikai. Zemes rūķu asinsbalsis sasaucās pāri laikiem un no­vadiem, Ilgonis Bērsons Mākslinieks Egils Garkevičs © Ilgonis Bērsons, Ievadam, 1991 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis IEVADAM Ieraugot nedzirdētu rakstnieka vārdu, lasītājs pamatoti var jautāt: «Kas viņš tāds?» Rihards Ērglis (1881—1944?) nāk no Mazzalves puses, no mežsaimnieka mājām Rocēniem. Viņš beidzis Jelgavas ģimnāziju, Rīgas Politehnisko institūtu un Pēterpils Ar­heoloģijas institūtu.. Strādājis par Novgorodas zemstes ceļu pārzini un guberņas inženieri. Latvijā bijis Zemko­pības ministrijas nodaļas vadītājs, Hipotēku bankas un akciju sabiedrības «Drošība» padomes loceklis, namīpaš­nieks. Krietnā vecumā — 1927. gadā — apprecējies ar Krišjāņa Barona dēla Kārļa meitu Birutu. Diemžēl tas arī viss, ko zinām par viņa biogrāfiju. Toties mums palikuši viņa uzrakstītie darbi. 1928. gadā grāmatnīcās parādījās Riharda Ērgļa stāsts «Pelēko baronu vectēvi» un uzreiz guva ievērību — to presē refcenzēja Alfrēds Goba, Aleksandrs Grīns, Pēteris Ķikuts, Edvarts Virza, Jānis Ziemeļnieks un citi. Vērtīgās grār^atas episki rāmajam stāstījumam piemītot aizraujošs plūdums, traucē didaktiskās replikas (A. Grīns «Latvī»). «.. blakām īstajam līdumnieka stāstam risinās otrs — mednieka stāsts, kas ir ne mazāk interesants, bet māksli­nieciskā ziņā iznācis pat pievilcīgāks. Un trešais stāsts — Klintaiņa dēla Bērtuļa meitās iešanas stāsts. (..) Seviš­ķus psiholoģiskus un stilistiskus smalkumus un oriģinali­tātes šinī stāstā nemeklēsim. Viņa vērtība ir citur — vien­kāršībā, nopietnībā, spēkā» (A. Goba «Daugavā»), Pēteris Ķikuts «Domās» ir kritiskāks: klaušu laiki esot tēloti tau­tiskā romantisma garā, varoņi sentimentāli idealizēti, stils liekvārdīgs, situācijas atkārtojas, raksturi paliek bez'rak- sturības. Vairāki uzskatīja, ka šis darbs neesot labāks par Jāņa Purapuķes stāstu «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes» (1898). Taču R. Ērglis vēl bija tikai sava rakstniecības ceļa sākumā. 1929. gadā viņš izdeva stāstu «Pelēko ba­ronu tēvi», «Jaunākajās Ziņās» aprakstīja «Jaunsaimnieka Sviedriņu Pētera gaitas» (cik raksturīgs stāsta varoņa uzvārds!) un uz laiku no literatūras pazuda. 1935. gadā nāca klajā divi darbi — «Jaunākajās Ziņās» romāns par Zemgales virsaiša dzīvi un cīņām «Viesturs» (grāmatā — 1936. gadā) un atsevišķā grāmatā vēsturis­kais stāsts «Sēļi». Tiem pievienojās monogrāfija «Zemga­les neatkarības vēsture» (1936). 1937. gada decembrī iznāca Riharda Ērgļa vēsturiskais romāns «Pelēko baronu senči» — tas ir stāstu «Pelēko baronu vectēvi» un «Pelēko baronu tēvi» pārstrādāts ap­vienojums divās daļās — «Sentēvi» un «Pelēko baronu tēvi»

Rihards Ērglis SĒĻI IZDEVUMS VELTĪTS SĒĻU GADAM SĒĻI XIII GADSIMTS. LATVIEŠU CILŠU, LEIŠU UN LĪBIEŠU SAVSTARPĒJĀS CĪŅAS, KA ARĪ CĪŅAS PRET JAUNO BĪSTAMO IENAIDNIEKU — VĀCU IEBRUCĒJIEM. VĒSTURISKI UN ETNOGRĀFISKI PRECĪZI AUTORS IEZĪMĒ TĀLĀ LAIKMETA AINAS. VIENS NO NEDAUDZAJIEM DARBIEM, KUR MĒĢINĀTS IESKATĪTIES SĒLIJAS — Šī SAVDABĪGĀ UN LATVIJAS LIKTEŅOS TIK NOZĪMĪGĀ NOVADA SENATNĒ. izdevn SOlvita Māksliniece Elita Viliama Redaktors Arnolds Auziņš Par izdevumu atbild Veronika Lāce Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis RIHARDS ĒRGLIS (1881 — 1950) RAKSTNIEKS UN VĒSTURNIEKS. 1910. GADĀ BEIDZIS PĒTERBURGAS ARHEOLOĢIJAS INSTITŪTU, VĒLĀK BIJIS TĀ ĪSTENAIS BIEDRS. PRECĒJIES AR KRIŠJĀŅA BARONA MAZMEITU BIRUTU BARONI. VAIRĀKKĀRT IZDOTĀ POPULĀRĀ ROMĀNA «PELĒKO BARONU SENCI» AUTORS. PROZAI RAKSTURĪGS BAGĀTĪGS VĒSTURISKO REĀLIJU TĒLOJUMS, ETNOGRĀFISKA PRECIZITĀTE, LABA DABAS IZJŪTA. Riharda Ērgļa romāns «Sēļi» vēsta par XIII gadsimta latviešu cilšu, leišu un lībiešu savstarpējām cīņām, kā arī cīņām pret jauno bīstamo ienaidnieku — vācu iebrucējiem. «Pieminēšu senu latvju cilti — sēļus. Viņu vārds jau izzudis no ļaužu valodām. Ari viņu zemi vairs nedēvē senajā vārdā. Neviens, neviens!» — So skumjo ieskaņu lielā mērā palīdz pārvarēt pats stāsts, profesionāla vēsturnieka sacerējums — it kā sapnis par seno Sēliju. Vērtīgs ir iespējami drošais vēsturiskais un etno­grāfiskais pamats, uz kura autoram izdo­das iezīmēt ticamas tālā laikmeta ainas. Mūsu acu priekšā nostājas seni tēli: Sēl­pils virsaitis Vilnis, viņa sieva, viņa brā­ļadēls Valodis, Kokneses kņazs Vjačeks. Stāstījuma centrā ir Valoža un vācu gūs­teknes Ursulas mīlestība. R. Ērglis neide- alizē un pārspīlēti neromantizē tā laika notikumus un cilvēkus, «Sēļi» ir viens no nedaudzajiem darbiem, kur mēģināts ieskatīties šī savdabīgā un Latvijas lik­teņos tik svarīgā novada senatnē. Par to, cik tas nozīmīgi vēl šodien, «Kultūras Fonda Avīzē» (1990. g. oktobris) rak­stījis Gundars Ceipe: «Viena no Austrumeiropas mezgla vietām ir Latvija, bet Latvijas mezgls, iespē­jams, meklējams Sēlijā. To apskauj Latvi­jas un citu valstu etnogrāfiski atšķirīgi novadi, turklāt sendienās to caurvija Dau­gavas «maģistrāle». Sēlija ir kā gul­tne starp kaimiņnovadiem, tā šķir un | vieno. Katrs novads ieaudis kādu re­dzamu vai neredzamu dzīparu Sēlijas veidolā». Citiem vārdiem, latviešu tautas un kultūras tapšanā un attīstībā sēļiem pie­der ievērojama vieta kā centrālajai mūsu ciltij, kuras saknes iesniedzas sēliskajā i Lietuvas daļā, bet galotne — tālu Vid­zemē… Autors bagātās detaļās atklāj, kā pret šīm tautas dzīvības artērijām vērsās pirmie smagākie triecieni. Taču sēļi negāja bojā, bet atdzima kopā ar latviešu tautu. «Maza bija ši cilts, visu mazākā no latvju ciltīm. Bet vai tādēļ cilvēks tur mazāk cieta, mazāk līksmojās, mazāk baudīja dzīvi, retāk pagura negaisa lauzts, retāk svinēja uzvaru pār likteņa nesaudzīgo iedomību?» — uz šo jautā­jumu atbild romāns «Sēļi». Imants Auziņš Vēsturiskā laikmeta raksturojumu skat. grā­matas beigās