STARP DIVIEM LAIKMETIEM DŽEKS FINEJS izdevniecība «zinātne» Riga 1976 Дж. Финней МЕЖ ДВУХ ВРЕМЕН Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне» Рига 1976 На латышском языке Перевела с английского Милда Якобсон Послесловие Евгения Брандиса Оформление Айны Л у б г а и е No ang|u valodas tulkojusi Milda Jakobsone Jevgeņija Brandisa pēcvārds Noformējusi Aina Lubgāne Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu (g) Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1976 no autora Šajā grāmatā pēc iespējas centos turēties pie pa­tiesiem faktiem. Zirgu tramvajs tik tiešām gaja pa tām ietām, pa kurām ar to brauca Sajs; gaisa dzelz­ceļa stacijas atradās tur, kur viņš sēdās vilcienos tin kāpa no tiem āra; citāti no avīžu hronikas norakstīti vārdu pa vārdam; un Brīvības statujas roka patiesi bijusi uzstādīta Aledisonskvērā — tas ir fakts, ar kuru es īpaši lepojos. Reizēm mana tieksme pēc precizitā­tes pārauga mānijā, piemēram, aprakstot ugunsgrēku «Pasaules» mājā, kā arī notikumus pirms tā, un es ar garīgi slima cilvēka neatlaidību skaidroju, kāds tad bijis laiks un kā tas mainījies, paturēju prātā nomnieku uzvārdus un istabu numurus. Tajā pašā laikā es raudzījos, lai dzīšanās pēc pre­cizitātes nesabojatu vēstījuma saaudumu. Piemēram, veco Dakotti man ievajadzējās 1882. gadā; es lieliski zināju, ka to uzcēla tikai 1885. gadā, un tomēr pa­virzīju patiesību par trim gadiem atpakaļ — varat inani iesūdzēt tiesā. Galu galā, tas ir daiļdarbs, kas uzrakstīts, lai dotu iespēju lasītājam izklaidēties un atpūsties. Ievietotās Saja fotogrāfijas un skices, dabiski, ne­pavisam nav taisījis viņš. Daudzas labākās ilustrā­cijas ņemtas no Ņujorkas Muzeja. Man liekas, tās sniedz pietiekami skaidru priekšstatu par to laikmetu, kaut arī ne visas acīmredzot var tieši attiecināt uz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tomēr, pirms bija iestājies 20. gadsimts, dzīve mainījās lēnāk nekā šodien — raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu. Dž. F. starp diviem laikmetiem Džeks Finejs ienāca literatūrā 50. gadu sākumā. Viņa pirmais fantastiskais romāns «Miesas nolaupī­tāji» (1956), kurā stāstīts par citas planētas būtņu viltīgo iebrukumu, iemiesojoties cilvēkā, ne vien izrai­sīja ievērību, bet pat tika ekranizēts. Un, kaut gan kritiķi, kas ir nodrošinājuši Fincjam nopietna rakst­nieka reputāciju, nepieskaita viņu pie mūsdienu fan­tastikas korifejiem, viņš tomēr nevar sūdzēties par preses nevērību. Katru jaunu viņa grāmatu un gan­drīz katru pēc kārtējā romāna uzņemtu filmu pavada labvēlīgas atsauksmes. Tomēr atšķirībā no lieliskā Brcdberija vai izdomas bagātā Azimova — fantastiem, kuri ir iemantojuši pasaules slavu, Finejs nekad nav guvis skaļus panā­kumus. Arī pēc darbu skaita, kaut vai salīdzinājumā ar to pašu Azimovu, kurš 50 gadu jubilejā izdeva simt desmito grāmatu, Fineja daiļrade nav tik impo­zanta: trīs stāstu krājumi un seši romāni, turklāt ne visi ir fantastiski. Finejs strādā nesteidzīgi un ļoti rūpīgi. Amerikāņu fantastu vidū viņš krasi izdalās ar īpašiem māksli­nieciskiem paņēmieniem, kas ir tuvi tradicionālajam reālismam. Viņu drīzāk var dēvēt par Dreizera un Sinklera skolnieku nekā par Velsa skolas sekotāju. Līdzīgi tam, kā šī romāna varonis Saimons Morlijs šaudās «starp diviem laikmetiem», tā Džeks Finejs svārstās starp diviem literatūras virzieniem. Tieksme attēlot sadzīves sīkumus, precīzi atveidot vietas un laika kolorītu, dot «tipiskus raksturus tipiskos apstāk­ļos» padara viņu par reālistu fantastikā, bet nosliece uz neticamām situācijām — par fantastu reālistu vidū. Tieši tas Fineja fantastiskās pasaules atainoju­mus padara ticamākus. Atkāpjoties no žanra kanoniem, viņš nepārsteidz lasītājus ar pārlieku oriģinālām idejām vai «trakām» hipotēzēm. Pat risinot savu iemīļoto tēmu par pār­vietošanos laikā, viņš neielaižas šķietami zinātniskos pierādījumos, bet dod priekšroku vienkāršiem motī­viem. Romānā «Starp diviem laikmetiem» vienīgi iej ušanās pagātnē veicina fizisko pārvieto­šanos. Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķie­tami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam «aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums». Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešam tur nokļūsi. Bet šādiem ekspe­rimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiska­jam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas. Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos. Pec Velsa «Laika mašīnas» iznākšanas fantasti ir izdomājuši desmitiem dažādu atjautīgu paņēmienu, kā nokļūt citos laikmetos. Taču, neraugoties uz sižeta brīvai attīstībai nepieciešamās loģiskās argumentāci­jas sarežģītību, neviens arguments neiztur zinātnisku kritiku. Ceļojums laika ir tāda pati aplamība kā para­lēlu pasauļu vai jebkuru «lironoklazmu» pastāvē­šana, kas dod iespēju iejaukties pagātnes notikumos. Jau izpētītās fizikālās likumsakarības pilnīgi izslēdz «laika mašīnas» iespējamību. Fantasti to skaidri apzinās, un tomēr viņi nereti izmanto neparastas situācijas, kuras rodas, tagadnei šķietami nonākot sadursmē ar pagātni vai nākotni. No loģikas vie­dokļa, līdzīgu ieceru fantastiskums slēpjas nevis pār­vietošanas veidā, bet gan tieši situāciju neikdieniš- ķībā, kas paver plašas iespējas visāda veida sociā­liem vai psiholoģiskiem eksperimentiem. Lūk, kādēļ Finejs, bieži vien izmantodams līdzīgus sižetus, apmierinās ar pašu vienkāršāko motivāciju. Rakstnieks un viņa varoņi mūsdienu Amerikas Savienotajās Valstīs jūtas neomulīgi. Elēģiskās skumjās par pagājušiem laikiem, kad vidusmēra ame­rikānis varēja būt tāds, kāds viņš ir, Finejs idealizē pagātni. Tas Fineju padara tuvu Bredberijarn. Un ne tikai viņam. Tagadnes traģiskā uztvere un drūms skats uz nākotni (tas ir raksturīgi daudziem rakstnie­kiem, kuriem marksistiskās idejas ir tālas), no vienas puses, rada tieksmi pēc «patriarhālās» senatnes un, no otras puses, nespēju veidot pozitīvus nākamības modeļus. Šajā ziņā Finejs nav izņēmums. Romāns «Starp diviem laikmetiem» ieturēts mazliet vecmodīgā «Viktorijas laika» stilā un ar savu nestei­dzīgo pamatīgumu atgādina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma angļu romānus. Ar apbrīnojamām zināšanām autors attēlo 1882. gada Ņujorku vissīkākajās deta­ļās, turklāt viņa apraksti atstāj ne mazāku iespaidu kā analogas ainas un tēli Dreizera vai O'Menri dar­bos, kas laika ziņā tuvi šim vēstures periodam. Fineja romānā ir arī kaut kas «puritānisks». Ieturot pagā­jušo laiku stilu un garu, viņš ir apbrīnojami šķīsts un, nokļūstot līdz intīmām scēnām, prātīgi nolaiž aizkaru. Pēc žanra šis «hibrīdais» romāns ir vienlīdz sociāli psiholoģisks un zinātniski fantastisks. Pār­celšanās laikā palīdz atrisināt idejisko un mākslinie­cisko uzdevumu: salīdzināt un pretstatīt divus laik­metus, kurus vienu no otra šķir gandrīz 90 gadi — Ņujorku pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un Ņujorku mūsdienās, proti, mūsu gadsimta 60. gadu beigās. Finejs kopā ar savu varoni no «laika valgiem» slēp­jas vecajā Ņujorkā, kuru viņš ir pamatīgi iepazinis un dedzīgi mīl. Romāna patoss un neapšaubāmā izziņas vērtība slēpjas seno laiku Ņujorkas, šīs mīļo­tās pilsētas, savdabības un poētiskuma atveidojumā, lai gan autors atsedz arī tās ēnas puses. Ar gaumi izvēlētie fotoattēli, kurus it kā uzņēmis Saimons Mor­lijs 1882. gada Ņujorkas ielās, ir organiski saistīti ar tekstu un lielā mērā to papildina. Bez šī ilustratīvā materiāla apraksti būtu mazāk uzskatāmi. Tomēr jāpiebilst, ka romāns ir pārslogots ar detaļām, kas var interesēt tikai mūsdienu Ņujorkas iedzīvotājus, tāpēc tulkojumā šīs vietas ir izlaistas. Tātad Saimons Morlijs, kura vārdā sniegts vēstī­jums, palīdz īstenot valdības projektu par ceļojumiem laikā, vēl nenojaušot, kādi ir īstenie nodomi augstu stāvošajiem ierēdņiem, kuri finansē profesora Danci- gera izmēģinājumus. Vadoties no personiskiem apsvērumiem, viņš izvē­las tieši 1882. gadu. Iegansts ir ģimenes noslēpums, kas nomāc viņa draudzenes Keitas patēvu. Šis noslē­pums iesniedzas 1882. gadā, kad miljonārs Endrū Kārmodijs, kas vēlāk kļūst par prezidenta Klīvlenda padomnieku, saņem noslēpumainu vēstuli, kura izsū­tīta janvāra vakarā no Ņujorkas pasta. Pirms Kār­modijs pēc daudziem gadiem beidz dzīvi pašnāvībā, viņš uz šīs pašas vēstules ir uzrakstījis dīvainu pie­zīmi. Saimons Morlijs (saukts Sajs) labprātīgi uzņe­mas detektīva lomu un 1882. gada 23. janvārī izseko no Ņujorkas pasta nosūtītās noslēpumainās vēstules autoru. Tāds ir notikumu sarežģījums. Tad seko virkne pie­dzīvojumu, kuri nosaka darbības attīstību. Sižeta līni­jas savelkas ciešā mezglā. Personāžu raksturi, kas ir atkarīgi no laika un apstākļiem, tiek attēloti vis­pusīgi. Ikviena persona, pildot tai iedalīto lomu līdz galam, parāda, uz ko tā ir spējīga izšķirošos dzīves brīžos. Tas rada melodramatiskas kolīzijas, kas, pēc autora ieskatiem, vispār ir bijušas raksturīgas 19. gadsimtam un pat, attēlotas uz skatuves, tikušas uzņemtas kā īstenības atspoguļojums. Tomēr, pēc mūsu domām, romāna «Starp diviem laikmetiem» melodramatiskumu vairāk nosaka literatūra, jo Finejs apzināti savu darbu stilizē pēc 80. gadu romānu parauga, savijot izdomu ar dzīves īstenību, literāras konvencionalitātes ar vērīgu kriticismu, atkailinātus izklāsta paņēmienus ar valdzinošu tā dabiskumu. Detektīvlitera