Sakje Komacu RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI  FANTASTISKU DARBU KRĀJUMS IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977' Fantastisku stāstu krājumā ietilpst: Pamestie Projekts likumam par kukuļņemšanu . . Dienu pirms bankrota Rok un rok Dūmu ziedi Nezvēru iznicināšana Izaicinājums augstumam «Vērša galva» Mēness svētki Pasaka Kad skumjas jūs māc «Ziedu svētki Rītdienas nolaupītāji . . . Сакё Комацу ПОХИТИТЕЛИ ЗАВТРАШНЕГО ДНЯ Серия «В мире фантастики» Издательство «Зннатне» Рига 1977 На латышском языке Перепел с русского Александр Плесум Художник Эвалдс Вилке Предисловие Д. Дубровского «Rītdienas nolaupītāji» ir pirmais Padomju Savie­nībā izdotais pazīstamā japāņu rakstnieka fantasta Sakjo Komacu krājums, kuru 1970. gadā laida klajā izdevniecība «Mir». Krājumā ietilpst romāns un vai­rāki stāsti. Autors iepazīstina lasītājus ar problēmām, kas nodarbina japāņu tautu, parāda labas gribas cil­vēku iespējas, attēlo hipotētiskas nākotnes sabiedrī­bas ainas. No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Plēsums Mākslinieks Ēvalds Vilks D. Dubrovska priekšvārds Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu (Č) Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1077 FANTASTIKA UN ĪSTENĪBA Atkal parādījies Goemons! Cik negaidīta tikšanās!… Neviļus prātā nāk Tokija, Ginzas neona uguņu bakhanālijas, milzīgā automašīnu straume. Un tad no stikla un betona celto daudzstāvu universālveikalu vidū ieraugām arī nelielu tradicionālajā vidus­laiku stilā būvētu ēku. Tas ir slavenais Kabuki teātris. Te rampas ugunīs atdzīvojas sešpadsmitais gadsimts, nemierīgais laiks, kad feodālās valstiņas nemitīgi karoja cita <ir citu, un tā asiņainie konflikti. Darbības centrā — to laiku vienkāršās tautas iemīļotais varonis Isikava Goemons, japāņu Robins Huds, visu vājo un apspiesto aizstāvis. Un atkal mēs tiekamies ar Goemonu. Tagad jau laikmetā, kad Zemes cilvēki pastaigājas pa Mēnesi, pārstāda sirdis, konstruē «domājošas» mašīnas .. . Šodienas Japānas īstenība dod fantastiskās literatūras autoriem visbagātāko materiālu. Tā nav nejaušība, ka japāņu žurnālistikā nācis modē darināt vārdus ar priedēkli «super». Visātrākais vilciens pasaulē joņo, pareizāk sakot, lido starp Tokiju un Osaku ar 210 kilometru lielu ātrumu stundā; super- ekspresis nosaukts par «Hikari» («gaisma»). No Japānas kuģu būvētavu stāpeļiem nolaiž ūdenī vislielākos kuģus, kādi jebkad šķēluši jūras viļņus, supertankkuģus, kuru kravnesība ir 125, 200, 300 tūkstoš tonnu. Japānas kuģu būvētāju rasējumos mēs redzam arī vēl varenākus — 400 un 500 tūkstoš tonnu milzeņus. Visgarākie zemūdens tuneļi, protams, atrodas Japānā, bet pasaulē visgarākie tllti savieno salas, kuras apskalo Iekšējās jūras ūdeņi Starp citu, ar šo supertuneļu un supertiltu palīdzību Japānas salu valsts ir tik ļoti «sablīvējusies», ka, pēc franču žurnālista Japānas apstākļu pazinēja Robēra Gilēna domām, to gandrīz vairs novar saukt par arhipelāgu! Piebildīsim vēl, ka Japānā apspriež projektus jaunu superpilsētu celšanai uz mākslīgi izveidotām salām, kā arī uz lielām platibām, kuras varētu atkarot jūrai. Jau pirms otrā pasaules kara japāņi, baidīdamies no zemestrīcēm, atzina par labāku būvēt tikai dažu stāvu ēkas, galvenokārt no koka. Tagad Tokijas centrā gluži kā izaicinājums dabas kaprīzēm gaisā izslējies «Kasumiga- seki» trīsdesmit septiņu stāvu korpuss — jaunākais antiseismiskās tehnikas sasniegums. Tas neapšaubāmi ir pārdrošs, taču daudzso­lošs sākums. Un, ja runājam par mūsdienu Japānas arhitektūru, tad Kendzo Tanges vārds un viņa dibinātā skola iezīmē īstu revo­lūciju šajā jomā. Vislielākie tankkuģi un vismazākie tranzistoru radiouztvērēji pasaulē, «supermoderni» tempļi un viskompaktākie krāsainie televizori. Bet varbūt tās ir tikai spilgtas detaļas, kas pirmajā brīdī pie­saista uzmanību? Nē. Japāna pavisam īsā laikā — nepilnos trīs gadu desmitos — izdarījusi milzīgu lēcienu un pēc sava rūpnie­ciskas produkcijas apjoma starp kapitālistiskajām valstīm ierindo­jusies otrajā vietā. Lai iegūtu uzskatāmu ilustrāciju tam, kādus rezultātus devusi zinātniski tehniskā revolūcija, tad labākus pie­mērus par Japānu nemaz nav jāmeklē. Liekas, ka tieši te nu būtu īstais brīdis mazliet apstāties, lai lietišķi apsvērtu reālo stāvokli. To mums liek darīt ari priekš­vārda virsraksts «Fantastika un īstenība». Kā zināms, japāņu «ekonomiskā brīnuma» rašanos veicinājuši visai prozaiski iemesli. Japānas rūpniecības straujo tehnisko modernizēšanos rosināja ASV milzīgie speciālie pasūtījumi, kuru cēlonis piecdesmitajos gados bija karš pret korejiešu tautu, bet sešdesmitajos gados — amerikaņu imperiālistu karš pret Vjet­namas tautu. Nežēlīgi ekspluatējot japāņu strādnieku zelta rokas un aizvilinot uz pilsētām lauku jauniešus, monopoli konkurences G cīņā ar saviem varenajiem Rietumu sāncenšiem pielietoja vis­rafinētākās kapitālistiskās «racionalizācijas» metodes. Lūk, par kādu cenu tapis šis «brīnums». Bet vai tas pastāvēs ilgi? Vai nepārvērtīsies par mirāžu? Nevienam taču nav noslēpums, ka Japāna ir ārkārtīgi nabadzīga ar dabas resursiem: tai ir niecīgi rūdu un naftas krājumi, nemaz nav vilnas un kokvilnas, ir liels pārtikas produktu deficīts. Japā­nas liktenis atkarīgs no eksporta. Taču eksporta produkcijas ražo­šana savukārt saistīta ar milzīgu importa palielināšanu. Un šai, pēc ārējā izskata grandiozajai celtnei ar izkārtni «Boeki» (ārējā tirdzniecība) un skaitli «30 000 000 000 dolāru», kas mirgo tās fasādē, nav tādu antiseismisku pamatu, kādi ir debesskrāpim «Ka- sumigaseki». Gluži otrādi, tā ārkārtīgi ātri samana visniecīgākos satricinājumus augsnē, kas baro starptautisko tirgu un it īpaši ASV tirgu, kurā tiek realizēta trešā daļa no Japānas ārējās tirdz­niecības apjoma. Lūk, kāpēc Japānā miljoniem ļaužu, dodoties vakarā gulēt, norūpējušies domā: kas gan būs rīt? Neapmierinātība ar tagadni un bažas par nākotni vijas cauri daudziem jo daudziem japāņu rakstnieku darbiem. Izņēmums nav ari fantastiskie sacerējumi. Galvenokārt tāpēc, ka šis žanrs atļauj iepazīstināt lasītājus ar svarīgākajām dzīves problēmām ļoti kon­trastainā, uzskatāmā, pat hipertrofētā veidā un turklāt vēl tādā formā, kas aizrauj visu vecumu literatūras cienītājus. [1] Es vairākas reizes esmu bijis Japānā, un vienmēr mani izbrīnī­jusi japāņu neparasti lielā lasitdziņa. Kā liecina UNESKO apko­potie dati, Japāna pieder pie tām pasaules zemēm, kurā visvairāk lasa. Liekas, kas gan varētu pārsteigt maskavieti, kurš ik dienas redz savus tautiešus ar grāmatu rokās pārpildītā autobusā, Maskavas upes krastmala vai pat uz metro eskalatora kāp­nēm. Jebkurā Japānas grāmatu veikalā, jebkurā kioskā jūs varat paņemt grāmatu no plaukta un ne tikai to pavirši pāršķirstīt, bet nu lasīt bez steigas, cik ilgi vien vēlaties. Šo atjauju plaši izmanto japāņu skolēni un studenti. Tokijas «Latīņu kvartālā» — Kandā, ko bez pārspīlējuma var nosaukt par grāmatu impēriju, redzami simti un tūkstoši visu vecumu un kārtu lasītāji, tomēr galveno­kārt tie ir jaunieši, kas mācās kādā skolā. Citi bez maksas «zubrī» savu «priekšmetu», citi aplūko frivolās ilustrācijas neskaitāmajos bulvāru žurnālos, vēl citi iedziļinājušies bieza psiholoģiska romāna sēj urna. Bet, ja jūs ieraugāt jaunekli, kas, saliecies deviņos likumos, ar nodzisušu cigareti zobos, stāv uz kāpņu zemākā pakāpiena, aizmir­sis visu, kas notiek pasaulē, un ieurbies ar savām tuvredzīgajām acīm, kuras paslēpušās aiz lētām brillēm (Japānā brilles ir ļoti dārgas!), grāmatā ar mīkstiem vākiem, tad ziniet: jūsu priekšā ir zinātniskās fantastikas cienītājs! Jāpiebilst, ka zinātniskās fantastikas žanrs Japānā parādījies visai nesen, pēc otrā pasaules kara. Laikam gan vairāk par citiem mūsdienu fantastikas jomā darbo­jušies tādi padomju lasītājiem jau pazīstami literāti kā Siniti Hosi, Morio Kita, Kobo Abe, Sakjo Komacu. Izdevniecība «Mir» publi­cējusi labākos šo autoru darbus divos iepriekšējos krājumos*. Šis krājums veltīts tikai S. Komacu daiļradei. Sakjo Komacu ir vēl samērā jauns cilvēks — dzimis 1931. gadā, taču viņu uzskata par vienu no visražīgākajiem rakstniekiem fan­tastiskās literatūras jomā. Komacu ieguvis izglītību Kioto univer­sitātē, kur pabeidzis filoloģijas fakultātes itāliešu valodas nodaļu, bet apstākļu sagadīšanās dēļ sācis strādāt pavisam citā nozarē — par žurnālistu ekonomikas jautājumos. īpašu uzmanību Komacu veltījis aktuālām atomenerģijas izmantošanas problēmām, kas viņam ļoti noderēja vēlāk, kad viņš jau darbojās fantastiskajā literatūrā. 1959. gadā Komacu sāka rakstīt politiskus un humoristiskus apskatus savas dzimtās pilsētas Osakas radioraidījumiem. Vienlai­kus viņš izmēģināja spēkus fantastikā. Ļoti drīz, jau pēc diviem gadiem, viņa stāstu krājums ieguva žurnāla «S. F. Magazine» prēmiju. Stāsts «Zemei — mieru», kas devis nosaukumu šim god­algotajam krājumam, pēc mūsu domām, ir labākais, ko uzrak­stījusi autora spalva. Starp citu, Japānā ne mazāk populārs arī Komacu romāns «Japāņu cilts apaši», bet romāns «Rītdienas nolaupītāji» pieredzējis vairāk nekā desmit izdevumu. Kā jau iepriekš minējām, Komacu ir ārkārtīgi ražīgs rakstnieks; viņš publicējis daudzus krājumus un veselu sēriju romānu, tai skaitā «Atdzimšanas diena» un «Bezgalīgās straumes malā». Ko var sacīt par Sakjo Komacu daiļrades raksturīgākajām īpat­nībām? Viņam ir sava individualitāte, ko veidojusi visa viņa dzī­ves pieredze. Vispirms, protams, jāatzīmē Komacu darbu asais publicistiskais raksturs, noteikta politiskā ievirze. Komacu pamatīgā zinātniskā erudīcija, viņa spilgtās literārās dotības un vispusīgā prakse žurnālistikā līdzās skaidri izteiktai darba mīlestībai, kas tik raksturīga japāņiem, liekas, ir tie iemesli, kas varētu dot viņam iespēju tagad mierīgi mājot Olimpā. Taču Komacu pēc tā netiecas. Viņa spalvu virza nemierpilna, dedzīga sirds. Un viņš steigšus, dažkārt pat pamezdams novārtā savu māksliniecisko meistarību, raksta arvien jaunus un jaunus darbus, kuri fantastikas žanrā atspoguļo šodienas Japānas īstenību, daudzmiljonu japāņu tautas vitālās intereses un centienus. Komacu daiļrades galvenā tendence ir humānisma principu aizstāvēšan