CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ-Fantastisku stāstu krājums . izdevniecība «zinātne» Rīgā 1971 ГОСТИ СТРАНЫ ФАНТАЗИИ Издательство «Зинатне» На латышском языке Mākslinieks Gunvalds Elers Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1970. gada lēmumu PRIEKŠVĀRDS Ieskatieties šīs grāmatas satura rādītājā. Jūs atradīsiet tajā tādus vārdus kā Džeks Londons un Edvards Morgans Forsters, O. Henrijs un Andrē Moruā, Primo Levi un Trumens Kapote. Šie rakstnieki reti kad sa­pulcējas vienuviet. Bet šis ir īpašs gadījums. Viņi satikušies Fantāzijas zemē. Bet kur gan šī zeme atrodas? Drosmīgajiem pētniekiem izdevās tur no­kļūt, bet viņiem nebija viegli nospraust tās robežas un dot pilnīgu aprakstu. Viens no­vads atšķīrās no otra, klimats bija nepastā­vīgs, bet aborigēni — cilvēki ar dīvainībām. Uz ceļinieka jautājumu par kaimiņu ciema iedzīvotājiem viņi, ar izbrīnu lūkodamies svešiniekā, atbildēja, ka neviena cita ciema vairs neesot, bet aiz nomales žogiem sāko­ties kosmosa tāles. Un tomēr, lai cik grūti bija pastāstīt par šo zemi, retajam radās šaubas, ka tā pastāv. Ļoti daudzi taču bija to apmeklējuši, atstājuši atmiņas par sevi, bet dažs tajā pat tā iedzīvojies, ka jutās ne slik­tāk kā mājās. To nav grūti izskaidrot. Klimata un aina­vas daudzveidība, kas raksturīga šai zemei, dod iespēju gandrīz vai katram izvēlēties sev piemērotu novadu. Tie, ar kuriem mēs tiekamies šajā krājumā, maz līdzinās cits citam gan kā fantasti, gan kā nefantastisku daiļdarbu autori. Protams, katrs te parādās neparastā izskatā, bet mums nav grūti atce­rēties, ka to pašu cilvēku esam redzējuši agrāk — tikai citā tērpā. Reizēm mūsu priekšā ir spoguļattēls, bet arī tad nav grūti saprast, kas stāv spoguļa priekšā. Pat burvju valstībā pārtapt par citu būtni nav viegli. Bet varbūt daži nemaz netiecas pārtapt? Viņi ierodas Fantāzijas zemē ne jau tālab, lai at­raisītos no sevis, — viņiem ir cits mērķis. Viņi cenšas šajā zemē pilnīgāk atklāt paši sevi, atrast vēl vienu sava talanta šķautni. Pēdējos desmit gados šīs zemes pievilkša­nas spēks ir tā pieaudzis, ka jāsāk domāt, vai te nav vēl kāds visiem kopīgs iemesls. Jā. Ir. To sauc — Divdesmitais Gadsimts. Fantastika pavada visus lielos pavērsienus cilvēces vēsturē. Fantastikas caurausta bija Renesanse. Lielu godu tai parādīja racionāli domājošā Apgaismība. Priekšstats par fan­tastisko katram no šiem laikmetiem bija savs, bet neviens no tiem nav iedomājams bez fantastiskiem daiļdarbiem, kurus tie at­stājuši mums, — bez «Gargantijas un Pan- tagriela», «Gulivera ceļojumiem» un «Mik- romegasa». Fantastika vienmēr rosīgi piedalījusies reālās pasaules pārveidošanā. Un, protams, savā skaidrojumā. «Ceļojums uz Liliputiju» krietni palīdzēja Svifta laikabiedriem izprast galma intrigu būtību, valsts vadības mehā­nismu un partiju ķildu jēgu, bet «Ceļojums uz Laputu» — izprast, kam kalpos zinātnes sasniegumi, ja tos izmantos privileģētās šķi­ras: lidojošā sala noder ļaužu iebiedēšanai un nodokļu izspiešanai, bet, kas attiecas uz tās iedzīvotājiem, «augšējiem sabiedrības slāņiem» (šoreiz vārda tiešā nozīmē), tad viņi gan ir muļķi, taču savu labumu neaiz­mirst! Bet jābrīnās, lūk, par ko: fantastika bija, bet fantastu nebija! Ne Rablē, ne Svifts, ne Voltērs nebija fantastikas autori. Nosaukt viņus par tādiem var tikai tālab, lai uz­svērtu, cik milzīgs ir viņu ieguldījums pa­saules fantastikas attīstībā. Šie rakstnieki piederēja visai literatūrai. Ja viņi rakstīja fantastiku, tad vienīgi tādēļ, ka literatūra at­radās tādā stadijā, kad bija nepieciešama fantastika. Fantastika vēl nebija izveidoju­sies par atsevišķu literatūras nozari, kas var pārdzīvot uzplaukumu un panīkumu, bet tā eksistē visu laiku, neatkarīgi no tā, vai sa­biedrībai pēc tās liela vai maza vajadzība. Fantastikas tendence norobežoties kaut cik pilnīgi izpaudās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Varenu stimulu šim procesam deva Zila Verna daiļrade. Kopš tā laika fan­tastikai ir savi autori, savi lasītāji, savas iemīļotas tēmas. Fantastika ir kļuvusi par at­sevišķu virzienu literatūrā. Bet vai te neslē­pās zināmas briesmas? Vai fantastika neva­rēja tikt izolēta no literatūras galvenās plūs­mas? Varēja, protams, un tas notika ne vienu reizi vien. Toties tajos gadījumos, kad pa­saules mākslinieciskās apgūšanas process lika pievērsties fantastikai, tā bija klāt kā saukta pati ar savām metodēm, ar savu ne­pārtrauktu tradīciju. Tieši šajos attīstības posmos fantastika kļuva sevišķi bagāta — tai vajadzēja sasniegt uzdevuma līmeni. Ša­jos pašos posmos arvien stiprāk tiekties pretī fantastikai sāka rakstnieki, kas īpaši tajā nestrādāja. Tāds posms bija divdesmitais gadsimts, kas visumā labvēlīgi ietekmēja šo literatūras žanru. Kas tam par iemeslu? Dažos vārdos grūti pateikt. Visdrīzāk mums ir darīšana nevis ar 4 vienu, bet vairākiem iemesliem, kas, savīda- mies un veidodami jaunus savienojumus, no­ved gan pie fantastikas kāpuma, gan kri­tuma. Acīmredzot mūsu gadsimtā pastāv vairāki faktori, kas zināmos apstākļos pēkšņi dod varenu stimulu fantastikas attīstībai. Izcila nozīme te bijusi zinātnes un tehni­kas progresam. Nākotne tuvojas mums ar milzīgu ātrumu. Noskaidrot attīstības ten­dences ir arvien nepieciešamāk, lai izlemtu, kā rīkoties pašreizējā momentā, un vienlai­kus arvien grūtāk: mūsu laikmets prasa agrāk neredzētus domu mērogus un domāša­nas intensitāti. Pasaule paveras mums nepa­rastā plašumā un mainībā. Mēģinājums izpē­tīt pat visšaurāko nākotnes iecirkni paver ceļu neskaitāmiem atrisinājuma variantiem. Mēs patlaban dzīvojam «prāta» gadsimtā, bet prasības, ko tas izvirza saprātam, ir citā­das nekā agrāk. Divdesmitais gadsimts stāv tālu no bijušā racionālisma. Tas nevis klasi­ficē, bet izzina procesus, tas nevis inventa­rizē sastingušo pasauli, bet tiecas izprast sarežģīto reālo pasauli, kur parādību robežas ir izplūdušas, kur viss pāriet viens otrā un nekas vairs nespēj apmierināt pie stabilitā­tes, nobeigtības un kārtības pieradušo cil­vēku. Pie tam vēl mūsu laikmets nav vien­kārši pārmaiņu laikmets — tas ir satrici­nājumu laikmets. Reti kādu domas ēku te izjauc pa ķieģelītim. Biežāk tā sabrūk uzreiz, pie tam dažkārt tāds liktenis piemeklē cel­tnes, kam vēl nav uzlikts jumts. Grūti stādī­ties priekšā piemērotākus apstākļus, lai grautu domāšanas stereotipus, atmestu aiz­spriedumus, padarītu cilvēka domāšanu var- būtīgu, nevis dogmatisku. Vai tā nav lieliska augsne mūsdienu fantastikai? Maz ir tādu, kas izjutuši to tik pilnīgi un tik agri kā Herberts Velss. Divdesmitais gadsimts nonāca pretrunā ar hronoloģiju. Tā sākums aizkavējās. Tikai pirmais pasaules karš un Lielā Oktobra revo­lūcija atšķēla pagājušo gadsimtu no mūsu gadsimta. Bet fantastikā divdesmitais gad­simts sākās jau 1895. gadā — kad parādījās Velsa «Laika mašīna». Vairāku gadu gaitā tai sekoja romānu grupa, kas noteica ne vien mūsu gadsimta fantastikai raksturīgo proble­mātiku, bet arī neskaitāmos paņēmienus, tēlus un sižetus, — «Ārsta Moro sala», «Ne­redzamais cilvēks», «Pasauļu karš», «Kad Gu­lošais mostas», «Pirmie cilvēki uz Mēness», «Dievu ēdiens». Mūsdienu fantastikas atkarība no Velsa dažreiz izpaužas ļoti uzskatāmā formā. Drīz pēc otrā pasaules kara amerikāņu firma «Paramount» uzņēma filmu «Pasauļu karš», kas pārstaigāja daudzu valstu ekrānus. Šīs filmas darbība risinājās mūsu gadsimta 50. gados, un, protams, visa tehnika, tai skaitā arī marsiešu tehnika, bija stipri mo­dernizēta. Marsiešu pazīstamo trijkāju vietā bija parādījušies tādi kā «lidojošie šķīvīši», kas slīd ne visai augstu virs zemes (droši vien ar antigravitācijas palīdzību). Virs tiem — metāla čūskas ar plakanām galvām. Tās ir ierīces novērošanai un kaujas stara izsviešanai, sava veida dezintegratori, kas nomainījuši Velsa «siltumstara ģeneratorus». Šiem «šķīvīšiem» Zemes iedzīvotāju ieroči neko nevar padarīt, tāpat kā Velsa trijkā- jiem, bet aizsardzība tiem labāka — tiem ap­kārt plešas spēka lauks. Vārdu sakot, visos modernās fantastikas atribūtos saskatāms ģe­nētisks sakars ar Velsa izdomājumiem. Lai cik mūsdienu fantastika atkarīga no tā, kas paveikts agrāk, tā cenšas būt «uz gad­simta līmeņa», un daudzi nefantasti, kas nostājušies uz fantastikas ceļa, labprāt iz­manto tai tipiskas tēmas un mākslinieciskos paņēmienus. Tādi piemēri viegli atrodami arī mūsu krājumā. Savdabīgs vairāku stāstu kopsavilkums ir itāļu prozista Primo Levi dramatiskā ainiņa «Dzejdaris». Stāsti par mašīnām, kas pārņēmušas kaut kādas cil­vēku funkcijas, pieskaitāmi pie mūsdienu fantastikā visizplatītākajiem. Un vai tad Ivena Hantera stāsts «Vai nenoriskēt par miljonu dolāru?» neliecina par to, ka kos­miskie ceļojumi kļuvuši par kaut ko ārkār­tīgi parastu mūsdienu fantastikā? Pie tam atšķirība starp mūsu gadsimta četrdesmito un piecdesmito gadu fantastiem un tiem, kas strādājuši pusgadsimtu pirms viņiem, ir atklājama bez sevišķām pūlēm. Lasot Džeka Londona stāstu «Tūkstoš nāvju», mēs esam spiesti izdarīt lielu laika korek­ciju. Mūsdienu fantasts to pašu sižetu apstrā­dātu citādi — mainītos gandrīz vai visas detaļas. Džeroma K. Džeroma «mehāniskais dejotājs» (stāsts «Dejas partneris») arī vai­rāk atgādina astoņpadsmitā gadsimta androī- dus, par kuriem vēlāk tik labprāt rakstīja vācu romantiķi, nekā Karela Čapeka un Hen­rija Katnera androīdus. Bet vai tas ir pats svarīgākais? Divdesmitā gadsimta fantastikā nebūt nav tā pieķērusies tehnikai kā pagājušā, «Žila Verna» gadsimta fantastikā. Tā neiet garām tehnikai, taču labprātāk nevis apraksta, bet vienkārši atgādina to. Mēs taču tagad zinām: gadsimtu ritumā kļūst pilnīgāki ne tikai jau pazīstamie tehniskie līdzekļi. Nē, mainās paši principi, saskaņā ar kuriem tiek radīta tehnika. Tas, kus šodien var likties brīnums, rīt būs pierasts jēdziens. Tāpēc visprofesio­nālākais fantasts, kas nekad neatstāj savu novadu, šodien ar vienlīdz lielu patiku iz­manto kā zinātnisko hipotēzi, tā savdabīgo «brīnumainā loģiku». Ja stāsts pilns ar apa­rātiem un mašīnām, kas sen vairs netiek lie­toti, tas var likties mums vecmodīgs. Stāsts par brīnumu ir pietiekami mūsdienīgs. Inte­resanti — tehnika no

KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS Fantastisku stāstu krājums I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece…… G. Gors. Puisēns. Tulk. A. Nikolajeva …… G. Altovs. Klīnika «Dižais piekūns». Tulk.A. Nikolajeva…………………… V. Zuravļova. Leonardo. Tulk. S. Cepurniece …… A. Dņeprovs. Pasaule, kurā es pazudu. Tulk.S. Cepurniece …… S. Gansovskis. Dusmības diena. Tulk. H. La­piņa. …… I.Varšavskis. Robijs. Tulk. H. Lapiņa …… I. Varšavskis. Molekulārā kafejnīca. Tulk. H. Lapiņa……  IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1969 «Kad būs uzvarēts laiks…» ir padomju rakstnieku zinātniski fantastisko stāstu krājums. Grāmata iepa­zīstina latviešu lasītāju ar daudzu padomju fantastu daiļradi, rada priekšstatu par viņu tematikas un stila daudzveidību. Stāstu darbība risinās gan kosmosā, gan uz Ze­mes, gan pagātnē, gan tagadnē, autori pievēršas zināt­niskām, sociālām un morālām problēmām. Taču, lai kas būtu viņu varoņi, lai kur notiktu darbība, — uzmanības centrā ir cilvēks, viņa radošās iespējas un aktīvā at­tieksme pret dzīvi. Mākslinieks A. Prokazovs Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu