NEUZVARAMAIS STAŅISLAVS LEMS IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970 Tulkojuši A. FELDHONE un C. SKĻEŅŅIKS Mākslinieks A. GALEVIUSS Publicēts saskaņā ar akadēmijas Redakciju ' 1969. gada 30. janvāra Latvijas PSR Zinātņu un izdevumu padomes lēmumu

STAŅISLAVS LEMS PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ RĪGA «LIESMA» 1989 Pasaules gals pulksten astoņos vakarā Dialogs ar nākotni . ■ • s 5 Trīs elektrobruņinieki ..••».»• 17 Urāna ausis 22 Kā Ergs Pašrosis pieveica Bāliķi . . . . ( 27 Kara|a Biskalāra bagātības ..,..• 40 Divi briesmekļj …..«§**• ^ Baltā nāve . . . . . • i i a . • Kā Mikromīlis un Gigaciāns izraisīja miglāju kliedēšanos ,.,…..<•• 60 Pasaka par skaitļojamo mašīnu, kas cīnījās arpūķi Karaļa Hidropsa padomnieki , . . . « » 71 Automatveja draugs……………….. ..ai 83 Karalis Globārs un gudrie •"*•»««« 100 Pasaka par karali Murdasu . • . . * f . U0 Trurla mašīna .si»#»»iiiļ2 0 Lielais pēriens . s . . . , . a « » 129 Mister Džons, vai jūs vispār eksistējat? « a » 135 Pasaules gals pulksten astoņos vakarā , . « • 143 No poļu valodas tulkojusi RITA LUGINSKA Redakcijas kolēģija Voldemārs Bāls, Nora Bērziņa, Skaidrīte Bikova, Jānis Brodelis, Aldonis Builis, Imants Daudišs, Uldis Norietis, Mārite Romāne, Zigmunds Skujiņš, Uldis Tīrons, Ina Vaitmane, Guntis Valujevs, Ingrida Vāverniece Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieks Andris Lamsters © Tulkojums latviešu valodā, sastādījums. Izdevniecība «Liesma», 1989 Ievērojamā poļu fantasta (dz. 1921. g.) krājums ie­priecina lasītāju ar tematisku un žanrisku daudzveidību: zinātniski fantastiskas pasakas, groteskas, pamflets. Au­tora problemātikas dominante ir zinātnes un tehnikas progresa ietekme uz cilvēku un dzīvo radību vispār. Autors spej saistīt lasītāju ar yiņam piemītošo fantāziju, spilgtu humoru un ironiju. DIALOGS AR NĀKOTNI Staņislavs Lems pieder pie tās mūsu gadsimta spožo un savdabīgo rakstnieku plejādes, ar kuras pūlēm zi­nātniskā fantastika no populārzinātniskas un savā vai­rumā izklaidējošas lasāmvielas kļuvusi par pilnvērtīgu daiļliteratūras žanru. Protams, lai cik talantīgi un ori­ģināli ari būtu tādi ši žanra pārstāvji kā Herberts Velss un Kar els Capeks, Rejs Bredberijs un Aizeks Azimovs, Ivans Jefremovs un brāļi Strugacki, ari pats Staņislavs Lems, patstāvīga žanra tapšanu noteica ne tik daudz viņu apdāvinātība, cik laikmeta likumsaka­rīga prasība. Un tā tas bijis vienmēr. Ikvienam vēstu­riskam posmam ir nepieciešamība sevi garīgi apzinā­ties un literāri izteikt; tradicionālās formas vairs ne­spēj šo tieksmi apmierināt, tas veicina jaunu žanru, virzienu un formu rašanos, un tie bagātina daiļlitera­tūru. Savā vēsturiskajā perspektīvā mūsdienas, kad notiek kardināli sociāli pārveidojumi un rit zinātniski teh­niskā revolūcija, izvirzījušas cilvēkam un cilvēcei tā­das problēmas un pavērušas tādus apvāršņus, kas, no ikdienas apziņas un pozīcijas raugoties, izskatās tie­šām fantastiski. Iespējams, ka objektīvu nepiecieša­mību pēc zinātniskās fantastikas vislabāk apstiprina tas, ka šim žanram pievērsušies rakstnieki, kuri jau ieguvuši noturīgu atzinību literatūrā: A. Tolstojs Pa­domju Savienībā, Pjērs Buls un Robērs Merls Fran­cijā, Džons B. Pristlijs Anglijā, Italo Kalvino Itālijā un daudzi citi. Tas nepārprotami apliecina, ka daiļlite­ratūra zinātnisko fantastiku patiešām ņēmusi savā aizgādībā. Zinātniskā fantastika ir ne tikai literatūra par zināt­niskiem izgudrojumiem un tehniskiem atklājumiem, par cilvēces iespējamo nākotni, bet ari literatūra par mūsdienām unn laikabiedru. Daži pat uzskata, ka tā ir aktuālāka nekā daudzi romāni, kas risina šodienas po­litiskās un sadzīves problēmas. Bieži vien no labāka­jiem fantastikas darbiem mēs varam smelties vairāk zināšanu par mūsu laikmetu, izveidot ticamāku priekš­statu par tā sociālajiem ideāliem un tikumiskajām problēmām, par, cerībām un ilūzijām, vilšanos un nā­kotnes bažām nekā no daža laba psiholoģiska romāna. Visu šo pretrunu atspoguļošanā rakstnieki fantasti ari redz savu aicinājumu. Kādā sarunā ar padomju literatūrzinātnieku Kirilu Andrejevu Staņislavs Lems teica: «Redziet, zinātniskā fantastika nemaz nav lite­rāra pareģošana, kā kļūdaini domā dažs labs. Progno­zes par zinātnes un tehnikas sasniegumiem lemtas ne­novēršamai sakāvei. Pat Zils Vems mums šodien lie­kas ļoti arhaisks. Ko tad lai saka par mūsdienām, kad zinātne attīstās tik strauji, ka ir gluži neiespējami pa­redzēt visus varbūtējos kvalitatīvi jaunos lēcienus cil­vēces dzīvē! Fantastika drīzāk atgādina milzīgu un varenu palielināmo stiklu, caur kuru mēs aplūkojam at­tīstības tendences sabiedrībā, morālē, filozofijā… Bū­tībā, runājot par nākotni, par dzīvi uz tālām planētām, es runāju par mūsdienu problēmām un saviem laika­biedriem, kuri tikai nēsā galaktikas mēroga tērpus.» Pie šādas pārliecības Staņislavs Lems stingri turas līdz pat šim laikam. Plašā intervijā, ko viņš sniedza S. Beresjam un kas turpinājās poļu žurnāla «Odra» vairākos numuros 1984. un 1985. gadā, risinot šo pašu tēmu par savas daiļrades «reālo un mūsdienīgo» saturu, Lems paziņoja: «Tā ir, es uzskatu sevi par rakstnieku reālistu: nodarbojos taču ar reālām problēmām.» Lai gan Lemam ir vairāki darbi, kas veltīti tieši zinātnes filozofijai un socioloģijai, viņa zinātniskā fantastika pirmām kārtām ir nevis zinātnes, bet cilvēka pētījums. Andrē Moruā grāmatā «Literārie portreti» izteikts inte­resants viedoklis sakarā ar plašo filozofiskā garstāsla žanra izplatību XVIII gadsimtā; viņa domas palīdz iz­gaismot ari zinātniskās fantastikas sociālās funkcijas mūsu laikmetā, kā arī izprast Staņislava Lema daiļ­radi, kuru daudzi taisnīgi dēvē par rakstnieku filozofu. «Bet kāpēc gan autors izvēlējies tik savdabīgu un ap­slēptu filozofijas žanru?!» Moruā izsaucas savā esejā par Voltēru. «Lai pēc iespējas brīvāk atklātu to, kas lasītājam esejā var likties bīstams, šokējošs vai pre­tīgs. Var sacīt pat vēl tiešāk: jo dziļāk lasītājs ieslīgst pasaulē, kurā valda galējs neprāts, jo ātrāk pakļaujas autoram un labāk apgūst viņa sniegtās patiesības… Tas bija laiks, kad romāna un filozofiskā stāsta attīs­tībā sākās jauns periods, kurā idejas evolucionēja krietni ātrāk nekā sabiedrības normas un tikumi.» Mūsu laikmetā šī «plaisa starp idejām un tikumiem», pareizāk sakot, starp neapturamu sociālo un zinātniski tehnisko progresu, no vienas puses, un tradicionālo dzīvesveidu, ikdienas apziņu, no otras, sasniegusi ne­bijušu dziļumu. Vienas paaudzes dzīves laikā notiek vairāk notikumu un pārmaiņu visās sabiedriskās dar­bības sfērās nekā iepriekš ilgos gadu simteņos. Šo­diena tik ātri izplēn pagātnē, bet nākotne pārvēršas tagadnē, ka nepieciešamību paredzēt pieprasa pats laiks. Zinātniskās fantastikas sociālā būtība ir tieši tāda, lai lasītāja apziņā «pārmestu laipu» no apkārtē­jās pasaules uz gaidāmo nākotni. Liekot lasītājam do­mās ceļot tuvākā un tālākā nākotnē, Staņislava Letna darbi palīdz viņam izrauties no ikdienības gūsta, ide­jiski un psiholoģiski sagatavo jaunu atklājumu un teh­nisku izgudrojumu uztveršanai, kā ari to iespējamām sociālām sekām. Labākās Lema grāmatas savdabīgā, zinātniski fantastiskā formā atbrīvo lasītāju apziņu no savu laiku pārdzīvojušiem priekšstatiem un ierosina jaunai domāšanai, kuras nepieciešamību pie trešās tūk­stošgades sliekšņa izvirzījusi pati civilizācijas attīs­tība, kad apdraudēta cilvēces nākotne un pastāvē­šana. Pazīstamais franču rakstnieks un sociologs Robērs Eskarpi rakstā «Literatūras socioloģija» («Starptau­tiskajā sociālo zinātņu enciklopēdijā») minējis intere­santus datus, kas liecina, ka vairumam grāmatu ir ap­brīnojami īss mūžs. Rakstnieka un lasītāja garīgās sa­skarsmes procesā tikai viena grāmata no desmita ir spējīga piedalīties ilgāk par gadu, tikai viena no simta *— vairāk nekā divdesmit gadus; bet gadsimtus pārdzīvo labi ja katra desmittūkstošā grāmata. Šādas ne visai iepriecinošas statistikas gaismā pagājušo gadsimtu fantastiskā literatūra un mūsu gad­simta zinātniskā fantastika izpelnījusies samērā notu­rīgu atzinību. Un patiešām, XVIII gadsimtā visa Eiro­pas inteliģence aizrāvās ar ievērojamā franču jūras­braucēja Bugenvila «Ceļojumu apkārt zemeslodei» un citiem analoģiskiem sacerējumiem, kas sniedza dau­dzus nezināmus faktus par tālām zemēm un to iedzī­votājiem. Taču mūsu laikos šādas grāmatas interesē tikai ģeogrāfisko atklājumu vēstures speciālistus un aizvadīto gadsimtu sabiedriskās domas pētniekus. Un iikai divi ceļojumi joprojām valdzina iztēli un sagādā patiesu baudu miljoniem lasītāju — fantastiskie, izdo­mātie kapteiņa Gulivera un Robinsona Ķruzo ceļojumi. Šāds secinājums nenoniecina ne Bugenvila, ne Kuka, ne Laperūza, ne citu slavenu jūrasbraucēju vēsturisko nozīmi, kuru varonība un ieguldījums civilizācijas at­tīstībā ir reāli veiktie atklājumi, nevis to literārie ap­raksti. Un tomēr šāds salīdzinājums kārtējo reizi uz­skatāmi apliecina, ka literāra darba vērtība nebūt ne­slēpjas apkopoto faktu un zināšanu klāstā, bet gan mākslinieciskumā — visplašākajā šā vārda nozīmē. Un tad kļūst skaidrs, kāpēc pat mūsu laikos ne tikai bērni, bet arī pieaugušie aizrautīgi lasa Velsa grāmatu «Pir­mie cilvēki uz Mēness», lai gan visiem jau sen zināms, ka uz mūsu pavadoņa nekādu saprātīgu būtņu nav, ka tas nofotografēts no visām pusēm un ka Mēness pu­tekļos palikuši astraunota pēdu nospiedumi. Līdzīgu piemēru, kas apstiprina šī žanra labāko darbu nezū­došo pievilcību, nav mazums. Tieši tāpēc var droši apgalvot, ka mūsu laikmeta straujais ritms, kad teiciens «realitāte apsteidz vis­pārgalvīgāko fantāziju» kļuvis par tā moto, nebūt ne­apdraud zinātnisko fantastiku un nenolemj šī žanra darbus ātrai iznīcībai, ja tie patiešām ir mākslinie­ciski. Vadoties no šādiem mazliet formāliem kritērijiem Staņislava Lema literārās jaunrades vērtējumā, var droši apgalvot, ka tā laika pārbaudi izturējusi. Pat viņa pirmās, nebūt ne labākās grāmatas, kas sarakstī­tas 50. gadu sākumā, joprojām tiek atkārtoti izdotas rakstnieka dzimtenē un tulkotas ārzemēs. (Romāns «Astronauti» līdz 1973. gadam 8 reizes izdots Polijā un 26 reizes citās valstis 13 valodās). Bet tādas grā­matas kā «Magelāna mākonis», «Solāris», «Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi», «Stāsti par pilotu Pirkšu», «Iesnas» un daudzi citi saturīgi un aizraujoši darbi, bez šaubām, vēl ilgus gadu desmitus valdzinās lasītāju iztēli. Ja lasītājiem ļoti iepatikusies kā

STAŅISLAVS LEMS SOLARIS Staņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā. Tur viņš pabeidza vidusskolu un sāka studēt medi­cīnu. Karš pārtrauca S. Lema stu­diju gaitas. Pēc Polijas atbrīvoša­nas Lems Krakovā pabeidza me­dicīnas studijas un pievērsās rakstniecībai. Staņislava Lema pirmais solis zinātniskās fantastikas jomā bija grāmata «Astronauti». Šajā vir­zienā gāja viņa daiļrades tālā­kais attīstības ceļš. Viņš sa­rakstījis ap 20 grāmatu, kurās dziļa zinātniska doma savijas ar neparastu iztēles bagātību. S. Le­ma grāmatas tulkotas vairāk nekā divdesmit pasaules valodās. Lūk, daži S. Lema daiļdarbi, kuru slava aizskanējusi tālu aiz Poli­jas robežām: «Astronauti», «Ma- gelāna mākonis», «Solāris», «At­griešanās no zvaigznēm>s «Ede- na», «Robotu pasakas», «Neuzva­ramais», «Zvaigžņu dienasgrāma­tas». S. Lemu interesē ne vien zināt­niskā fantastika, bet arī mūsdienu tematika. Viņš ir uzrakstījis ro­mānu «Laiks, kas nav bijis vel­tīgs», autobiogrāfisko stāstu «Aug­stā pils», kā arī filozofiskās esejas «Dialogi» un «Summa Technologiae». Par panākumiem rakstniecībā Staņislavs Lems 1957. gadā ie­pelnījās Krakovas pilsētas balvu, bet 1965. gadā saņēma Polijas Kultūras un mākslas ministra prē­miju. Stāstā «Solāris» grupa zināt­nieku, kas ieradušies no Zemes, cenšas nodibināt kontaktu ar pla­nētas Solāris saprātīgo matēriju. Uz Solāris šī saprātīgā matērija ir okeāns — gigantisks augsti or­ganizētas plazmas receklis. Oke­āns spēj iedzīvināt materiālos tē­los spilgtākos iespaidus, kas gla­bājas cilvēka apziņā. S. Lems savā darbā centies pa­rādīt, ar kādām neparedzētām grūtībām jāsastopas pētniekiem, saskaroties ar citu pasauļu sa­prātīgajām būtnēm. No polu valodas tuikujis -  Mākslmieks Edgars Skujiņš  IZDEVNIECĪBA " LIESMA