KALEIDOSKOPS REJS BREDBERIJS No krājuma «Tetovētais» Prologs. Tetovētais. Tulk. 0. Sarma …. 13 Kaleidoskops. Tulk. 0. Sarma…………………………………….. 23 Uz šosejas. Tulk. 0. Sarma…………………………………………. 39 Nakts pirms pasaules bojā ejas. Tulk. 0. Sarma . 46 Lapsa un mežs. Tulk. R. Koka…………………………………….. 53 Betona maisītājs. Tulk. 0. Sarma …. 82 Liktenīgā stunda. Tulk. O. Sarma 116 Raķete. Tulk. 0. Sarma……………………………………………. 134 Epilogs. Tulk. O. Sarma………………………………………… 152 No krājuma «Zāles pret melanholiju» Pūķis. Tulk. 0. Sarma……………………………………………… 155 Sākuma beigas. Tulk. R. Koka…………………………………… 161 Ikars Mongolfjē Raits. Tulk. R. Koka … 170 Viņi bija tumšu ādu, zelta acīm. Tulk. R. Koka . 178 Zemeņu logs. Tulk. R. Koka Māksliniece M. Muižule No angļu valodas tulkojuši R. K o k a un O. Sarma Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966.'g. 16. jūnija lēmumu ĪSI PAR AUTORU Vai Tu, lasītāj, bērnu dienās neesi prie­cājies par kaleidoskopu? Vai neesi grozījis rokā burvju caurulīti, veidodams apbrīno­jamus zvaigžņu rakstus un krāsu harmoni­jas? Ja esi, tad zini, kā priecē acis šī gais­mas rotaJa stikla drumslās. Ja neesi, tad, lasot šo amerikāņu fantasta Reja Bredbe-rija stāstu krājumu, Tu ieraudzīsi kaleido­skopu — domu rakstu un noskaņu krāsu bagātu vārda mākslas kaleidoskopu. Tūlīt gan jāpiebilst, ka esam izteikušies mazliet neprecīzi. Pirmkārt, «Kaleidoskops» nav Reja Bred- berija stāstu krājums. Šī grāmata būtībā ir pavisam neliela viņa stāstu izlase, kurā pār­stāvēti krājumi «Tetovētais» un «Zāles pret melanholiju». Otrkārt, Bredberijs nav «tipisks» fantasts. Drīz iznāks šīs sērijas izdevums — Staņis­lava Lema «Petaura medības». Lūk, kur ir fantastika vistiešākajā, tradicionālajā iz­pratnē: domas lidojums cilvēkam pagaidām tikai teorētiski sasniedzamos augstumos, pa priekšu zinātnes praksei. R. Bredberija daiļradē šādu fantastikas pārsātinātu lappušu ir mazāk. Tādēļ drīzāk gribas nosaukt šo autoru par dvēse]u fan­tastu. Cilvēka sapņos un rīcības dzinuļos viņš nereti ielūkojas dziļāk nekā Visuma bez­galībā. Bet atvēlēsim dažas rindiņas paša Bredberija izteikumam, kas šo domu apstip­rina: «Zinātniskā fantastika ir brīnumains veseris; esmu nodomājis, kur un kad vien būs nepieciešams, sadot ar to dažiem pa muguru vai belzt pa pieri, lai cilvēki liktu cits citu mierā.» Piebildīsim — ne tikai lai belztu, bet arī lai izcirstu platāku ceļu cilvēka gaišajām domām, cerībām un sapņiem. Tiesa, R. Bredberijs pieskaitāms pie tiem rakstniekiem, kas ar visu milzīgā talanta spēku nosoda mūsdienu kapitālistiskās pa­saules nejēdzības. Vai viņš pārceļ lasītāju tālu atpakaļ pagātnē, vai, fantāzijas raķetē iesēdinājis, liek aiztraukties nākotnē vai uz citām planētām, Bredberijs vienmēr atceras pasauli, kas ir ap viņu pašreiz, atceras sa­vus laikabiedrus. Viņu galvenokārt interesē, kādas būs rītdienas cilvēku attiecības un kāda izskatīsies rītdienas pasaule. Bet, tā kā rītdienai pamatus liek. šodiena, viņš cīnās par veselīgu atmosfēru cilvēku un tautu attiecī­bās. Ne velti daudzos Bredberija darbos izskan joprojām aktuālais brīdinājums: «Cil­vēki, esiet modri!» Ne tādēļ vien, ka rakstnie­kam pašam ir laimīga ģimene ar piecām at­vasēm. Viņam rūp visu bērnu un pieaugušo laime. Daži kritiķi apgalvo, ka Bredberijs raugās uz dzīvi loti pesimistiski. Tāds spriedums ir pārsteidzīgs. Bredberijs ir redzīgs māksli­nieks. Viņš nedzīvo, ieslēdzies savrupmājas omulības lokā. Viņš vēro pasaules attīstības soli, biedina cilvēci no atomkara briesmām un neprātīgas dzīšanās pēc absolūti meha­nizēta komforta. Šie viņa uzskati (un pat tas, ka Bredberijs ikdienā dod priekšroku nevis modernajam automobilim, bet velosipēdam) neliecina par aizspriedumiem pret tehnikas progresu. Rakstnieks nenostājas pret to. Bredberijam ir cits mērķis: aicināt cilvēku saudzēt prāta radītās vērtības, attīstīt tās ar apdomu, akli netiecoties pēc materiāliem labumiem un ērtībām. Tai pašā laikā autors nožēlo, ka mūsdienu tehnikas pārsteidzošais progress nav saistīts ar līdzvērtīgu sociālo progresu. Izlasījis kaut vai šo apjomā necilo grāma­tiņu vien, Tu saoratīsi — pesimists uz dzīvi tā nelūkotos. Vēl netici? Tad brīvākā brīdī izlasi krievu valodā tulkoto lielisko noveli «Smaids», ko caurvij pārliecība, cik ļoti cil­vēkam vajadzīgs patiesas mākslas skaistums. Rakstnieks tic, ka pat pēc atomkara, ja tāds piemeklētu pasauli, atrastos puisēni, kas svēti glabātu un zagšus apskatītu audekla gabalu ar Monas Lizas smaidu. Un nav mazums tādu stāstu, kas pauž Bredberija ticību cil­vēkam, cieņu pret viņa darbu un dziļu viņa centienu izpratni. Cilvēku dvēse|u tulks, progresa un gais­mas draugs — lūk, kas ir šis staltais cilvēks ar pelēkajām acīm, taisno degunu un sa­kniebtajām lūpām. Vai citādi miera draugi sauktu viņu par «Amerikas cerību un slavu»? Vai citādi fašistiskās organizācijas sūtītu viņam anonīmas vēstules ar piedraudējumiem nonāvēt, ja rakstnieks nemainīs savu sabied­risko nostāju? Patlaban Bredberijam ir četrdesmit pieci gadi. Viņa literārās darbības stāžs — div­desmit četri gadi. Sajā laikā sarakstīti seši zinātniski fantastisku stāstu krājumi, utopisks romāns, bērnības atmiņu stāsts «Pie­neņu vīns», alegorisks romāns «Nelaime tu­vojas», luga «Pļavas», scenārijs filmai «Mo- bijs Diks». R. Bredberijs divreiz saņēmis O'Henri prēmiju — atzinību, ko pat vienu reizi izpelnījies retais rakstnieks. Jau ceturto reizi amerikāņu zinātniskās fantastikas rakst­nieku biedrība ievēlējusi viņu par savu pre­zidentu. Bet ne jau grāmatu skaits vai sabiedriskie nopelni vispilnīgāk raksturo vārda mākslas meistaru. Tādēļ, godātais lasītāj, šķir tālāk šīs grāmatas lappuses, un Tev radīsies kaut aptuvens priekšstats par Reja Bredberija daiļradi. Katrs viņa stāsts ir nebijusi situā­cija, jauns fantastiskā sižeta pavērsiens, ne­dzirdēta vai svaigi pateikta doma. Ja Tu, lasītāj, esi kādreiz turējis rokā ka­leidoskopu, daži tumšie stikliņi taču neno­māca Tavu gaišo prieku. Optimistisko krāsu tajā bija daudz daudz vairāk, vai nē? Tāda ir visa izcilā amerikāņu rakstnieka dai]ra,de, tāds arī šis krājums, kam nosaukumu devis paša Bredberija stāsts. 0. Sarma

MARSIEŠU HRONIKAS REJS BREDBERIJS MĀKSLINIECE MĀRA RIKMANE IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1967 R. Brcdberijs MARSIEŠU HRONIKAS Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elcte. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore A. Āva. Nodota salikšanai 1966. g. 24. augusta. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 24. janvāri. Papīra formāts 70X90/32. 10,5 fiz. iespiedi.; 12,29 uzsk. iespiedi.; 9,25 izdevu. 1. Metiens 50 000 eks. Maksā <59 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā Nr. 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā Nr. 57. Pašūt. Nr. 2565. A (Amer) Māksliniece Mara Rikmane No angļu valodas tulkojušas M. Andersone un I, Veide Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. gada 11. augusta lēmumu. DAŽI VARDI IEVADAM Rejs Bredberijs Amerikā šodien ir viens no populārākajiem fantastikas rakstniekiem, un viņa spalvai pieder vesela virkne zinātniski fantastisku romānu, stāstu un — pēdējā laikā — ari lugu. Tomēr «Marsiešu hroni­kas» nevar ierindot parasto šī žanra darbu vidū. Te gan izmantoti populāri modernās fantastikas elementi — roboti, telepātija, at­miņu un vēlmju materializācija, taču rakst­nieka mērķis nav iztēloties, kāda izskatīsies Zeme un Marss divdesmit pirmajā gadsimtā, ko tad būs paveikusi zinātne, cik tālu būs at­tīstījusies tehnika. «Marsiešu hronikas» nav zinātniskā fantastika šī vārda parastajā iz­pratnē, jo zinātnes stingrās loģikas te bieži vien trūkst. Rakstnieks gan aizved lasītāju nākamajā gadsimtā, taču risina mūsu pašu divdesmitā gadsimta Zemes sasāpējušās pro­blēmas. Te zinātniskās fantastikas valodā runā nevis zinātnieks, bet humānists, kurš brīdina pasauli no atomkara šausmām, raizējas par mūsu kultūras vērtību un civilizācijas likte­ņiem. «Marsiešu hronikas» uzrakstītas piecdes­mitajos gados un publicētas periodikā kā at­sevišķi stāsti un epizodes, kuri tikai pēc tam apvienoti grāmatā. Līdz ar to darbam trūkst stingras kompozicionālas viengabalainības, stāstiņus saista galvenokārt tematiskā ko­pība, un tikai nedaudzas personas — kaptei­nis Vailders un Sems Parkhils — lasītāja priekšā stājas vairākkārt. Arī visu stāstu mākslinieciskā vērtība nav vienāda. Blakus tādai lieliskai nodaļai kā «. . . Lai gan mēness spoži degs», kur visspē- clgāk izskan grāmatas pamatdoma, blakus tādām mazām pērlēm kā «Zajais rīts» vai «Muzikanti» ir arī bālākas lappuses. Tomēr kopīgā skanējuma spēku tās nemazina. īpaši gribētos pieminēt nodaļu «Ašers II». Tā sasaucas ar vairākiem Edgara Alana Po stāstiem, kuri pagaidām latviešu valodā nav tulkoti un tāpēc mūsu lasītājiem sveši. Mistera Stendāla milzīgo bibliotēku sade­dzinājuši Morāles klimata pārvaldes ļaudis. Līdz ar citām grāmatām tie sametuši krāsnīs arī visus Edgara Alana Po darbus, tos pat kārtīgi neizlasījuši. Pēc daudziem gadiem misters Stendāls atlido uz Marsu un te rea­lizē savu ilgi loloto atriebības plānu — «in­scenē» virkni Po stāstu («Ašera mājas bojā eja», «Muca amontiljado», «Priekšlaicīga ap­bedīšana», «Bedre un svārsts» un citus) un, atkārtodams tajos aprakstītos notikumus, no­galina ienīstos barbarus no Zemes. Stāsts izskan kā sašutuma pilns protests pret valdības politiku, kas ierobežo rakst­nieka jaunrades brīvību. Viss sākas ar «smilšu graudiņu piecdesmitajos un sešdes­mitajos gados», kas noved pie Lielās Dedzi­nāšanas 1975. gadā. Bet Rejam Bredberijam par godu jāsaka, ka gadījumā, ja vēsture tiešām atkārtotos un atkal liesmotu grāmatu sārti, tajos degtu ari «Marsiešu hronikas». Līdztekus galvenajai tēmai — raizēm par mūsu planētas nākotni — ieskanas arī cita doma: kas notiks ar Marsa civilizāciju, kad uz šīs planētas ieradīsies zemieši, šajā gadī­jumā amerikāņi. Vai tie, kas nav pratuši sar­gāt kultūras vērtības savā zemē, spēs just cienību pret citas planētas dārgumiem? Vai arī Marsa kanālos peldēs tukšas viskija pu­deles, tempļos mētāsies konservu kārbas? Un kā veidosies šo abu planētu iedzīvotāju attie­cības? Katru grāmatas lappusi caurstrāvo rakst­nieka dziļā atbildības sajūta par visu, kas šodien notiek pasaulē. Viņš uzskata par savu pienākumu brīdināt cilvēci no briesmām, pirms vēl nav par vēlu. Re ja Bredberija «Marsiešu hronikas» ir ne tikai saistoša un interesanta lasāmviela kā vairums zinātniski fantastisko romānu. Šī grāmata rosina domas, iedarbojas uz jūtām, un, aizšķirot pēdējo lappusi, neviļus rodas secinājums: to taču viņš rakstījis par mums, mūsu laiku, mūsu problēmām! M. Andersone Manai sirsnīgi mīļotajai sievai MARGARITAI «Labi, ka esam atguvuši spēju brīnī­ties,» filozofs sacīja. «Kosmiskie lido­jumi mūs visus atkal padarījuši par bērniem.»

REJS BREDBERIJS, amerikāņu rakstnieks SIRĒNA