DIVPADSMIT KRĒSLU IĻJA I LFS un JEVGEŅIJS PETROVS LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA • RĪGA 1958 Sīs grāmatas uzrakstījuši cilvēki, kas mīl visu, ko mēs mīlam, un nīst visu, ko mēs nīstam, tās uzrakstījuši cilvēki, kas nešaubīgi ticēja gaišās, so­ciālistiskās pasaules uzvarai pār kroplo un iznīkstošo kapitālistisko pasauli. Bez tam šīs grāmatas uzrakstītas ļoti talantīgi un ar lielu humora izjūtu. Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs savu pirmo romānu uzrakstījuši pa vaka­riem, sēdēdami avīzes «Gudok» redakcijā, kur viņi tai laikā strādāja par lite­rārajiem līdzstrādniekiem vēstuļu, strādnieku korespondenču un feļetonu no­daļā. Viņu literārās darbības attīstības ceļš — no satiriskiem rakstiem avīzē «Gudok», kuros izmantoti ārkārtīgi plašie strādnieku korespondenču materiali, līdz romāniem «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» un pēc tam līdz darbībai «Pravdā», kur viņi uzrakstījuši desmitiem lielisku feļetonu. Ilfs un Petrovs savu satīriskā talanta spēku, lai rakstītu ko rakstīdami, vienmēr vērsuši pret pagātnes paliekām, pret stulbumu, trulumu un mant­rausību

ZELTA TEĻŠ I. I l f s, J. P e t r o v s NO AUTORIEM Parasti sakarā ar mūsu sabiedriskoto literāro saimniecību pie mums griežas ar pilnīgi pamatotiem, bet visai vienveidīgiem jautājumiem: «Kā tad jūs rakstāt divatā?» Sākumā mēs cītīgi atbildējām, iedziļinoties sīkumos, izstāstī­jām pat par lielo strīdu, kas izcēlās aiz sekojoša iemesla: vai no­galināt romana «Divpadsmit krēsli» varoni Ostapu Benderu vai atstāt dzīvu. Neaizmirsām atgādināt, ka varoņa likteni izšķīrām ar lozēšanu. Cukura traukā ielikām divus papīrīšus, uz viena no tiem ar trīcošu roku bija uzvilkts miroņa galvaskauss un divi sakrustoti stilba kauli. Izvilkām galvaskausu — un pēc pusstun­das lielais kombinators pārstāja eksistēt. Viņa dzīvību izdzēsa bārdas nazis. Vēlāk mēs vairs neatbildējām tik izsmeļoši. Par strīdu vairs nestāstījām. Vēl pēc kāda laika pārtraucām izklāstīt sīkumus. Un pēdīgi jau atbildējām bez kādas iedvesmas: —   Kā mēs rakstām divatā? Nu tāpat vien rakstām. Kā brāļi Gonkuri. Edmunds skraida pa redakcijām, bet Žils apsargā ma­nuskriptu, lai paziņas nenozog. Un pēkšņi jautājumu vienveidība pārtrūka. —   Sakiet, — jautāja kāds bargs pilsonis, viens no tiem, kas padomju varu atzina nedaudz vēlāk nekā Anglija un mazliet ag­rāk nekā Grieķija, — sakiet: kāpēc jūs rakstāt tā, ka jāsmejas? Kas tie par jokiem rekonstrukcijas periodā? Kas ar jums no­tiek — vai prātā esat jukuši, vai? Pēc tam viņš ilgi un dusmīgi mūs pārliecināja, ka smiekli pašreiz ir kaitīgi. —   Smieties ir grēks! — viņš teica. — Jā, smieties nedrīkst! Un smaidīt nedrīkst! Kad es redzu šo jauno dzīvi, šos sasniegu­mus, man negribas smaidīt, man gribas skaitīt lūgšanas! —   Bet mēs taču nesmejamies vienkārši tāpat, — mēs iebildām. — Mūsu mērķis — satira tieši par tiem cilvēkiem, kuri ne­saprot rekonstrukcijas periodu. —   Satira nevar būt smieklīga, — sacīja bargais biedrs un, paķēris zem rokas kādu baptistu — sīkamatnieku, kuru noturēja par simtprocentīgu proletārieti, aizveda pie sevis mājās. Aizveda, lai garlaicīgi aprakstītu, aizveda, lai iepītu sešsējumu romānā ar nosaukumu «Nost izsūcējus, liekēžus!». Viss šeit sacītais nav izdomājums. Izdomāt varētu ari smiek­līgāk. Dodiet tādam pilsonim pātarniekam vaļu, un viņš uzliks pa- randžu pat vīriešiem, bet pats no rīta pūtīs ar trompeti himnas un psalmus, domādams, ka tieši tādā veidā vajag palīdzēt celt sociālismu. Un visu laiku, kamēr mēs sacerējām «Zelta teļu», mums acu priekšā rēgojās bargā pilsoņa vaigs. —   Bet ja nu šī nodaļa iznāk tāda, ka jāsmejas? Ko sacīs bargais pilsonis? Un galu galā mēs nolēmām: a)   romānu uzrakstīt iespējami jautrāku, b)   ja bargais pilsonis atkal paziņos, ka satira nedrīkst būt tāda, ka jāsmejas, — lūgt republikas prokuroru, lai sauc šo pil­soni pie kriminālatbildības pēc panta, kurā paredzēts sods par ielaušanos aiz prāta stulbuma. I. I l f s, J. P e t r o v s