Herberts Dorbe Pie Ventas grīvas Stāsti par vēsturi Romāns Ir gluži likumsakarīgi, ka arī 1891. gada oktobra dienas iezīmētas to revolucionāro notikumu virknē, kas norisuši tavā novadā. Tavu vīru un sievu atmiņa saglabājusies arī jūrmalnieku līvu 1860. gada sacelšanās pret Dundagas muižturi Sakenu, kas Iivu nabadzīgajiem jūras un zemes arājiem bija sagatavojies ar jauno nomas līgumu uzlikt kaklā žņaudzošas verdzināšanas sakas. Sacelšanās priekšgalā pret Dundagas melno bruņinieku toreiz gāja drosmīgais tautas dēls Niks Šubergs. Viņš cīņu zaudēja, bet viņa nemiera dzirksts tautas sirdī palika. Un līvu cīņas garu nekāda vara vairs nebija spējīga iznīci­nāt. Šiem līvu nemieriem radnieciska uguntiņa uzliesmoja 1891. gada oktobrī Ventspilī. Tādā kārtā tava novada hronists ar mierīgu roku un sirdi var vēstures lapā ierakstīt, ka šī nemiera uguntiņa saglabājās dzīva līdz Piektā gada revolūcijas liesmām, kas spēji uzšāvās gan pilsētā, gan novadā — Sarkanmuižā, Dundagā, Zlēkās. Sis mans stāsts ir par jau minētā 1891. gada nemierīgo rudeni. izdevniecība«Liesma» Riga 1973 Mākslinieks A. Stankevičs © Izdevniecība «Liesma» 1973 Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis veltījums Venta! Es stāvu krastā un skatos, skatos tavos ūdeņos: tie ir strauji un dziļi kā pati dzīve. Tavs sākums ir sens, tava esība šodienīga, tāpēc tu vari būt draugos ar mani, ar visu manu audzi. Tu neesi plaša, sapņaini pievilcīga, bet daudzveidīga savā plūdumā un vari patikt katram, kas tevi vēro ar drauga skatienu, drauga pajāvību, uz ko tu vedini… Nav kupls to pulks, kuri tevi apdaiņojuši, kurus tu iedvesmojusi domu uzziedināšanai, bet tautas bagātību pūrā rodami, lai arī skopi, tomēr patiesi vārdi: Uz Ventiņas laba dzīve, Tur migliņa ilgi stāv:  Var miedziņu izgulēt, Var darbiņu padarīt. Meklēju tevī skaistumu, bet atradu spēku, taujāju pēc saldiem sapņojumiem, bet sastapu skarbu īstenību, gri­bēju just aijājošu jūsmas viļņojumu, bet sastapu rīteņa spirgtumu, kas mudināt mudina būt nomodā kā par šo­dienu, tā rītdienu; un tā nu es pievērsos tavai pagājībai, par ko stāsta tavi noslēpumainie ūdeņu dziļumi pie grī­vas, kas paver skatienu uz plašumu, vaļu un tālēm. Daudz bargu nostāstu par aizgājušo tu esi man pavēs­tījusi vientuļās mūsu saprašanās stundās. Tavi vīri un sievas, stingri turēdamies vietās, metuši laikmetu pārestības kā smagus bluķus tavos tumšajos ūde­ņos, kas tos veldami aizvēluši, skalodami aizskalojuši. Ir gluži likumsakarīgi, ka arī 1891. gada oktobra dienas iezīmētas to revolucionāro notikumu virknē, kas norisuši tavā novadā. Tavu vīru un sievu atmiņa saglabājusies arī jūrmalnieku līvu 1860. gada sacelšanās pret Dundagas muižturi Sakenu, kas Iivu nabadzīgajiem jūras un zemes arājiem bija sagatavojies ar jauno nomas līgumu uzlikt kaklā žņaudzošas verdzināšanas sakas. Sacelšanās priekšgalā pret Dundagas melno bruņinieku toreiz gāja drosmīgais tautas dēls Niks Šubergs. Viņš cīņu zaudēja, bet viņa nemiera dzirksts tautas sirdī palika. Un līvu cīņas garu nekāda vara vairs nebija spējīga iznīci­nāt. Šiem līvu nemieriem radnieciska uguntiņa uzliesmoja 1891. gada oktobrī Ventspilī. Tādā kārtā tava novada hronists ar mierīgu roku un sirdi var vēstures lapā ierakstīt, ka šī nemiera uguntiņa saglabājās dzīva līdz Piektā gada revolūcijas liesmām, kas spēji uzšāvās gan pilsētā, gan novadā — Sarkanmuižā, Dundagā, Zlēkās. Sis mans stāsts ir par jau minētā 1891. gada nemierīgo rudeni. Pie Ventas grīvas. 1891. gada oktobris