Džeralds Darels Dievu dārzs Stāsti par dabu Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis No angļu valodas tulkojusi Māra Rūmniece Māksliniece SOLVITA OZOLA  1978 © Nordik, 2009 Šī grāmata ir veltīta Annai Pītersai, kura kādu laiku bija mana sekretāre un vienmēr bijusi mana draudzene, jo viņa mīl Korfu un varbūt pazīst to labāk nekā es. "Sala, līka kā deformēts šaujamloks,  pieskārās Grieķijas un Albānijas krastiem, ieskāva Jonijas jūras ūdeņus savā līkumā kā zilu ezeru." "Varētu sacīt, ka tajos laimīgajos laikos, ko pavadījām Korfu, diena bija sevišķa, īpaši iekrāsota, īpaši iekārtota, pilnīgi atšķirīga no pārējām trīssimt sešdesmit četrām un tāpēc neaizmirstama." Džeralds Darels Apmeklēt Korfu kopā ar Džeraldu Darelu ir kā baudīt nektāru un dzert putna pienu. Tā ir apburta sala, kur iedzīvotāji ir tikpat jukuši, cik dīvaini ir putni un zvēri, un augsne - auglīga. Džeralda Darela Korfu neviena nelaime nav nopietna, nevienas sāpes nevelkas ilgi. Lirisks, asredzīgs, nevaldāmi smējīgs - ar šīm īpašībām viņš uzbur mazā zēna jūsmu, atklājot pasauli ap sevi un pārliecinoties, ka tā ir laba. DAŽI VĀRDI IEVADAM Šī ir trešā grāmata, ko esmu uzrakstījis par mūsu ģimenes pa­gaidu uzturēšanos Korfu salā pirms pēdējā pasaules kara. Dažiem cilvēkiem, iespējams, liekas savādi, ka es joprojām spēju atrast materiālu, lai aprakstītu šo manas dzīves posmu; tomēr atļaušos aizrādīt, ka mēs tolaik un pēc grieķu standartiem katrā ziņā bijām samērā turīgi - neviens no mums nestrādāja vispārpieņemtajā no­zīmē, un tādēļ lielāko daļu laika pavadījām patīkamās nodarbēs. Ja jūsu rīcībā ir pieci šādi gadi, jums uzkrājas samērā daudz pie­dzīvojumu. Rakstot grāmatu sēriju, kurā darbojas tie paši vai gandrīz tie paši tēli, grūtības sagādā tas, ka negribas garlaikot iepriekšējo grā­matu lasītāju ar nebeidzamiem varoņu aprakstiem. Taču autors nevar būt tik pārliecināts, ka visi izlasījuši agrākās grāmatas, un tā nu zināmā mērā nākas pieņemt, ka lasītājs nonāk saskarē ar jūsu darbu pirmo reizi. Ir grūti nospraust kursu tā, lai nenokaitinātu savu veco lasītāju un nepārslogotu jauno. Ceru, ka man tas ir izdevies. Pirmajā triloģijas grāmatā, kuru uzrakstīju, - "Mana ģimene un citi zvēri" - man bija sakāms, lūk, kas, un es nedomāju, ka varu pateikt vēl labāk: "Esmu centies turpmākajās lappusēs uzzīmēt precīzu, nepārspīlētu savas ģimenes portretu - tādu, kādu es to uztvēru. Tomēr, lai pamatotu dažas ģimenes locekļu visīpatnējākās izdarības, jūtu pienākumu piebilst, ka laikā, ko pavadījām Korfu, mēs bijām visai jauni: vecākajam brālim Larijam bija divdesmit trīs gadi, Leslijam deviņpadsmit, Margo astoņpadsmit; un man, pašam jaunākajam, desmit gadu - vecums, kad cilvēks ir ļoti jūtīgs un viegli iespaidojams. Mēs nekad nebijām īsti pārliecināti par mātes vecumu tā vienkāršā iemesla pēc, ka viņa nekādi nespēja atcerēties savu dzimšanas dienu; varu teikt tikai to, ka viņa bija pietiekami veca, lai būtu četru bērnu māte. Mana māte arī uzstāja, lai es paskaidrotu, ka viņa ir atraitne, - jo, kā māte saprātīgi aiz­rādīja, nekad nevarot zināt, ko cilvēki nodomās. Lai ietvertu piecu prieka pilnu gadu notikumus un novērojumus grāmatā, kas būtu kaut mazlietiņ plānāka par "Britānijas Encik­lopēdiju", man nācās tos apcirpt, sabīdīt un apvienot, tā ka no patiesās notikumu kārtības atlicis gaužām maz." Es arī sacīju, ka esmu izlaidis labu tiesu notikumu un raksturu, kurus labprāt būtu aprakstījis, un šajā grāmatā esmu centies labot šo nepilnību. Ceru, ka tā lasītājiem sagādās tādu pašu prieku, kādu acīmredzami sagādājušas tās priekšteces - "Mana ģimene un citi zvēri" un "Putni, zvēri un radinieki" Šajā grāmatā attēlots ļoti svarīgs manas dzīves posms un tas, kā nelaimīgā kārtā, šķiet, trūkst daudziem mūsdienu bērniem, - patiesi laimīga un saulaina bērnība