Ernests Hemingvejs Izlase. Salas straumē Romāni: «Un saule lec», «Kam ir un kam nav», «Pāri upei koku paēnā», «Salas straumē», kuru galvenos varoņus vieno vīrišķība, izturība un nesalaužama griba. Īsi par romāniem: Kad saule lec (Fiesta) Amerikāņu žurnālists Džeiks Bārns izkarojies pirmā pasaules kara frontēs, ieguvis smagus ievainojumus un nu klaiņo pa dažādu pilsētu dzertuvēm kopā ar draugiem, cerot, ka tādā veidā izārstēs karā saņemtās dvēseles un miesas traumas. Reiz  viņi nonāk Pamplonas pilsētā, lai noskatītos vēršu cīņās. Šeit viņiem pievienojas vēl viens paziņa - Roberts Kons, kurš iemīlējies skaistulē Bretā Ešlijā, bet viņa šeit ieradusies kopā ar savu līgavaini Maiklu Kempbelu. Starp vīriešiem izceļas strīds. Līgavainis Maikls apvaino Robertu, ka tas uzmācas Bretai, lai gan pats jau kļuvis par trešo, lieko. Roberts izraisa antipātijas arī pārējos kompānijas vīriešos, tāpēc žurnālists Džeiks iepazīstina romantisko Bretu Ešliju ar matadoru Pedro Romero un starp jauniepazīstinātajiem uzliesmo mīlas attiecības, bet kompānijas vīrieši šķiras, dodoties katrs uz savu pilsētu. Drīz pēc tam Džeiks saņem no Bretas telegrammu ar lūgumu pēc palīdzības, jo matadors atstājis viņu Madridē bez naudas. Breta stāsta Džeikam, ka nolēmusi atgriezties pie sava līgavaiņa Maikla Kempbela... Kam ir un kam nav Harijs Morgans - Florīdas zvejnieks - piekrīt ar savu laivu pārvest kontrabandas viskija kravu, tomēr reiss ir neveiksmīgs. Morgans pazaudē ne tikai laivu, bet arī roku. Pēc kāda laika Harijs atkal iesaistās līdzīgā pasākumā, piekrītot pārvest nelegāļus - kubiešu revolucionārus, kuri aplaupījuši banku. Morganam rodas aizdomas, ka kubieši pēc ceļojuma beigām viņu nogalinās, tāpēc viņš uzbrūk pirmais. Romāna beigās aprakstīts krasta apsardzes kuteris, kas velk Morgana laivu uz ostu, kurā izvietotas bagātnieku jahtas. Šeit norisinās pavisam cita dzīve ar Holivudas režisoriem, mīļākajām, Harvardas absolventiem, biržas darījumiem un naudu... Trīsreiz ekranizēts. Uzņemtas filmas: 1944.g. Kam ir un kam nav (režisors Hovards Houks) 1950.g. Pārrāvuma punkts (režisors Maikls Kērtiss) un 1958.g. Ieroču tirgoņi (režisors Dons Sigels) Pāri upei koku paēnā Romāna galvenais varonis, padzīvojis vīrietis, profesionāls karavīrs, amerikāņu armijas pulkvedis Ričards Kentvels, izgājis cauri visiem XX gs kariem un pēc otrā pasaules kara beigām nolēmis apmeklēt Venēciju, kur kara laikā, asiņainās kaujās, aizstāvot pilsētu, saņēmis smagu ievainojumu. Iespējams, ka šis ceļojums ir pēdējais pulkveža dzīvē, jo viņa veselības stāvoklis ir visai kritisks. Pulkvedis brauc atvadīties ne tikai no pilsētas, bet arī no mīļotās sievietes, divdesmitgadīgās aristokrātes Renātas. Dažas dienas viņi pastaigājas pa pilsētu, apmeklējot bārus un restorānus, runā par mīlestību, karu un nāvi. Kādu dienu pulkvedis, atgriežoties no pīļu medībām, mirst no sirdstriekas. Salas straumē  - Hemingveja pēdējais - nepabeigtais romāns. Aprakstīta melanholiskā vientuļnieka, gleznotāja Tomasa Hadsona un viņa dēlu traģiskā dzīve un nāve. Sirsnīgi un patiesi uzrakstītais daiļdarbs ir par vientulību un izmisumu, pašuzupurēšanos un drosmi meklējot izeju no dzīves strupceļa, par morālo pienākumu pret sevi un citiem. Reālistiska, dziļi tveroša proza. Galvenā varoņa smagais liktenis un viņa jūtas aizskar arī lasītāja dvēseli. Viss šķiet tik reāls... Lai gan pēc mana vērtējuma Hemingvejs raksta visai izstieptus, smagnējus un samērā garlaicīgus romānus. Skaisti dabas apraksti, tomēr sižets parasti attīstās gliemeža gaitā. Klasikai nepavisam nebūtu jābūt tik garlaicīgai, bet nu viss tomēr atkarīgs no lasītāja gaumes un par gaumi, kā zināms, nemēdz strīdēties. I.Ločmelis No angļu valodas tulkojušas Maija Andersone, Vizma Belševica, Inese Veide Mākslinieks Indulis Otto Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Rīga «Zvaigzne» 1989 ® «Pāri upei koku paēnā», tulkojums latviešu valodā, izdevniecība «Liesma», 1973 «Salas straumē», «E. Hemingveja dzīves un daiļrades galvenie dati», tulkojums latviešu valodā, izdevniecība «Liesma* 1974 © Noformējums, izdevniecība «Zvaigzne» 1989