|
Название книги: SIEVIETE SMILTĪS Авторы: ABE KOBO Жанры: love_sf Файл: fb2-327000-334999.zip/330329.fb2 Размер файла: 745,6 КБ Язык: Латвийский |
Читать онлайн |
Скачать: | ||
fb2 | ||
fb2+zip | ||
epub | ||
KOBO ABE SIEVIETE SMILTĪS izdevniecība «Liesma»Rīga 1970 No krievu valodas tulkojušas Irma Bērzkalne un Laima Rūmniece Mākslinieks Arvīds Jēgers ceļš pie citiem - ceļš pie sevis Kobo Abes romānus var lasīt dažādi — kā stāstus un kā līdzības. Kaut arī romāni piesātināti ar simboliku un ārkārtīgi izsmalcinātiem filozofiskiem prātojumiem, lasītāju valdonīgi, neļaujot ne mirkli pārdomām, vada stāstījums ar skaidru, dinamisku, gluži vai detektīvromānam līdzīgu asu sižetu. Stāstījums par skolotāju, kurš gadījuma dēļ nokļūst kādā nelielā piekrastes ciemā un milzu bedrē spiests bez apstājas cīnīties ar smiltīm, lai tās viņu neapraktu, un par viņa veltīgajiem mēģinājumiem izkļūt brīvībā. Vai arī stāstījums par ķīmiķi, kuram šķidrās gāzes sprādzienā sakropļota seja un kurš drudžaini meklē līdzekli, kā iegūt garīgo līdzsvaru un to parasto kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem, ko tik traģiski pārrāvis šis nelaimes gadījums. Bet šis priekšmetiskais, emocionāli piesātinātais un aizraujošais stāstījums katrā pagrieziena momentā, katrā varoņa pārdzīvojumu krīzes punktā pēkšņi aizsedzas ar daudzām nozīmes kārtām un pārvēršas plašā alegorijā, līdzībā par personības tiesībām uz neatkārtojamu individualitāti un tās pienākumu pret citiem, par cilvēka brīvību un nebrīvību. Tieši šajā grafiskajā, gluži kā tušas zīmējuma uzskatāmībā, aiz kuras rodas vesela pasaule sabiedrisku, morālu, psiholoģisku un me- tafizisku problēmu, arī slēpjas japāņu rakstnieka neparastā savdabība. Šī pasaule ir sarežģīta, un autors to apzinīgi padarījis sarežģītāku, daudzējādā ziņā tā ir sveša krievu literatūras tradīcijām, tomēr tā ir pasaule, kurā dzīvo un mokās kapitālistiskās sabiedrības lielum lielā inteliģences daļa, tāpēc Kobo Abes grāmatas noteikti pelna padomju lasītāju uzmanību. Kobo Abes līdzības ir tikpat paradoksālas, cik viņa vēstījumi vienkārši. Darbības gaitā autors rūpīgi apsver bezgala daudz atrisinājumu, — reizēm tas apmulsina, kaitina, izraisa iekšēju protestu, tāpat kā apmulsina un kaitina nepievilcīgais, naturālistiskais priekš- metiskums, kad var sajust pat smilšu čirkstoņu zobos. Līdzības uni- versālumu līdzsvaro pilnīga ticamība detaļās. Dziļi pārdomāti ir secinājumi, pie kuriem rakstnieks mūs pamazām noved, pilnīgi nobriedis ir viņa saprātīgais un prasīgais humānisms bez ilūzijām un pašapmāna. Droši vien viņš varētu atkārtot Brehta vārdus: «Lai būtu labs, man jābūt cietsirdīgam.» Romāna «Sieviete smiltīs» (1963) varonis — vidusmēra cilvēks — ir vienkāršs skolotājs. Viņam ir viena kaislība — kukaiņu kolekcionēšana un viens sapnis — atklāt jaunu sugu. «Ja tas izdosies, entomo- loģiskajā atlantā blakus jaunatrastā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu nosaukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem.» Bet nu šis cilvēks, kas sapņo vismaz ar kaut ko padarīt slavenu savu vārdu, apliecināt sevi kā personību, pazūd. Izbraucis svētdienā ārpus pilsētas, viņš nokļūst kāda ciemata iedzīvotāju rokās; šo cilvēku vienīgais darbs ir atrakt smiltis, kas draud apbērt viņu mājokļus. Skolotājs nokļūst gūstā dziļā smilšu bedrē un spiests kopā ar kādu vientuļu Sievieti strādāt veltīgu, smagu darbu. Cilvēks, atrauts no dzīves, nošķirts no pasaules, iemests ieslodzījumā, — tā ir viena no visizplatītākajām situācijām jaunās pasaules literatūrā. Kobo Abes attēlotā bedre galu galā ir tas pats, kas franču rakstnieka Kāmī mēra apsēstā pilsēta. Rakstnieki pievērsušies un pievēršas šādam robežstāvoklim — starp dzīvību un nebūtību, pētīdami personības psihofizisko stāvokli. Vieni — lai pierādītu cilvēku dzīves un visu pasaulīgo lietu veltīgumu. Citi atkal pašā neiespējamībā izrauties no lamatām meklē sākotni cilvēka vīrišķīgajam stoicismam nemitīgo briesmu priekšā. Daudzu Rietumu mākslinieku radītais «savrupais» pasaules modelis metaforiski attēlo kapitālistiskās ražošanas stihisko spēku apspiestā cilvēka izjūtas, viņa atsvešinātību. Nenovēršami, ka šādos gadījumos ārkārtīgi asi, reizēm slimīgi rodas jautājums par personības īstumu, tiek pārspīlētas tās vienreizīguma, pašvērtības pazīmes. «Elle — tie ir citi,» savā laikā sacījis Sartrs. Šķiet, ka pilnīgā saskaņā ar šo tēzi Kobo Abe tēlo aklas nejaušības kopā savesto Niki Dzimpeja un Sievietes mocošo savstarpējo attiecību ainas. Viņi abi uzstājas gan upura, gan bendes lomā. Viņus it kā apdraud pirmā grēka lāsts, kāds mūžsens vainīgums par pašu viņu eksistences faktu. Tomēr japāņu rakstnieks negrib pilnīgi piekrist franču kolēģa uzskatiem — citādi nav iespējami savstarpēji sakari. «Bez Sartra «cita» ir «cits» — tuvākais vārda kristietiskajā nozīmē, kaut gan kristietība, absolutizēdama «cita» ideju, arī nonāk pie kaut kā maldīga.»[3] Kobo Abe, kā liecina romāns, meklē saprātīgu, reālistisku atrisinājumu pretrunām starp personību un tās vidi. Izmisuma lēkmes un tukšumam teiktās deklarācijas par likumu un personības tiesībām Niki Dzimpejam mijas ar bēgšanas mēģinājumiem. Bet, jo rafinētāki un saprātīgāki ir šie mēģinājumi, jo negaidīti pierastāka kļūst gan bedre, gan ar lāpstu veicamais mehāniskais darbs, kas palīdz samierināties ar laika skrējienu, gan pastāvīgais nogurums; un viņš jau izjūt patiku, kad viņam no augšas nolaiž cigaretes un nelādzīgu degvīnu. Un bez tam — Sieviete, kaut arī sveša, toties gluži blakus, atliek tikai pastiept roku … Apslāpēdams sevī patīkamās domiņas par brīvības «slogu», tās šķietamību, viņš tomēr pēdējo reizi mēģina izrauties no lamatām. Viņš drudžaini bēg projām no bedres, un tikpat drudžaini viņa domas skrien atpakaļ pie Sievietes, pie viņu kopīgās briesmīgās eksistēšanas brīžiem. Bedre it kā negrib viņu laist vaļā. Maldīdamies starp kāpām, glābdamies no vajāšanas, viņš nokļūst smilšu slīkšņā, viņa kājas stieg aizvien dziļāk un dziļāk, smiltis jau sniedzas līdz viduklim, un tad šeit no pašiem viņa būtnes dziļumiem izlaužas dzīvniecisks kliedziens — palīdziet! «Dzīvot, par katru cenu palikt dzīvam, pat ja šī dzīve līdzināsies visu pārējo cilvēku dzīvei, gluži kā lēti vienā un tai pašā formā cepti cepumi!» Fiziskajai kapitulācijai neizbēgami seko morālā kapitulācija. Iezīmējas visbriesmīgākā traģēdija — pielāgošanās traģēdija. Dzīvība pirkta par dārgu cenu — par atteikšanos no visa, no kā veidojas personība. Bet izrādās, ka Niki Dzimpejam nav nekā cita, ar ko maksāt kā vien pārmērīga iedomība un savs «es». Viņš bija domājis, ka spēj veikt kaut ko lielāku nekā bez apstājas rakt smiltis. Bet, atskatīdamies atpakaļ uz savu pilsētas dzīvi, viņš neatrod it nekā vērtīga, kam būtu jēga un kas paceltos pāri gausajam dienu ritumam. Kukaiņu kolekcionēšana, ieilguši mīlestības sakari, kas nedod prieka, pelēcīgs, drūms darbs, ko saindē skaudības bacilis. Būtībā dzīve šeit, nebrīvībā, neatšķiras no dzīves sabiedrībā, kur «brīvais» cilvēks «pērk akcijas, apdrošina dzīvību, ir divkosīgs pret arodbiedrību un priekšniecību. Viņš aizspiež ausis, lai nedzirdētu izmisīgos palīgā saucienus, kas atskan no notekgrāvjiem un atkritumu bedrēm… Lai neuzmāktos pārdomas, viņš uzgriež televizoru, cik vien skaļi var…» Jau pirms nokļūšanas bedrē Niki Dzimpeju bija, burtiski, apsēdusi ideja par smiltīm — par neauglīgām, plūstošām smiltīm, kas iespiežas visās spraugās, — par cietu, ar hidrodinamiskām īpašībām apveltītu ķermeņu kopumu. Šo ideju viņš liek savas pasaules uzskata sistēmas pamatā. Neskaitāmie plūstošie smilšu graudiņi, kam diametrs ir viena astotdaļa milimetra, izaug līdz augstākās realitātes apjomiem — «pati kustība ir smiltis». Smiltis apbedījušas senās civilizācijas, un «nekas nevar stāties pretī šim bezveida graujošajam spēkam». Nakts murgos viņam rādās tādas kā mucveida mājas — kuģi, kas veļas pāri plūstošajām smiltīm un glābj no nepieciešamības cīnīties ar tām. Pārmaiņas bedrē nokļuvušā ceļotāja apziņā nobrieda pamazām, gandrīz pret viņa gribu. Protams, Niki Dzimpejam zināmi tādi jēdzieni kā taisnīgums vai pienākums pret citiem. Bet, «ja ikreiz gribēs glābt tuvāko, kas mirst badā, nekad citam neatliks laika». It īpaši viņam derdzas, ka viņu varmācīgi spiež strādāt. Varbūt viņš arī pats būtu pieteicies palīdzēt. Šķiet, ka notikumu dzelžainā loģika saārda pašapmāna viengabalaino sistēmu, iesaista viņu darbībā. Inteliģen- tisko koncentrētību uz sevi, domu par to, ka viņš ir nevainīgs upuris, nomainīja izpratne, ka tieši ciema iedzīvotāji ir pamesti un atstāti, ka viņiem cietsirdība ir uzspiesta, to radījuši dzīves apstākļi, nepieciešamība aizsargāties no smilšu tirānijas. Joprojām paliekot bedres dibenā, viņā jau mostas tādas jūtas, it kā viņš būtu uzkāpis augstā tornī, no kurienes vieglāk pārskatāms ilgi gaidītais mērķis — brīvība. Un līdzeklis tās sasniegšanai — bēgšana — izrādās nederīgs. Pirmo reizi pēc pusgada tiek nolaistas virvju kāpnes. Bet bēgt — tātad padoties? «Smiltīs kopā ar ūdeni viņš it kā atklāja jaunu cilvēku.» Kobo Abe romānā saka: pienākums — tā ir cilvēka pase. Viņa varonis vizējis pasi pie dzīves atstumtajiem. Atteicies no sava «es», viņš pievienojas cilvēcei, jēdzienam «mēs». Romāna galvenā vērtība, acīm redzot, ir tā, ka Kobo Abe, izsekojis vairākiem mokošiem cilvēka psiholoģiskiem stāvokļiem, noved lasītāju pie nepārprotama secinājuma, ka individuālistiskā pozīcija brīvības izpratnē ir nepamatota. ' No grāmatas «CoBpeMeHHbift 3K3HCTemtHajiH3M», Maskavā, 1966 , 501. lpp. Rietumu kritika, kas tiecas pārmērīgi pārspīlēt romāna metafi- zisko pusi, bedres tēlu interpretē asociāli, kā pasauli, kurā neprātīgi rosās primitīvas būtnes, kas moka cita citu. «Muļķīga nejaušība iedzinusi nelaimīgos šausmīgās lamatās, pilnīgi nav nekādu ētisku vai sociālu motīvu vai kādas kaprīzas gribas, kas viņus būtu nolēmusi turēt mūža ieslodzījumā, — tas viss pasvītro notikušā absurdumu, cēlonības un mērķa trūkumu, rada vēl lielāku bezcerīguma sajūtu nekā Kafkas «Process»,» rakstīja Parīzes «Mond» recenzents Marsels Bri- ons.[5] Ar visu savu māksliniecisko sistēmu japāņu romāns saceļas pret šādu patvaļīgu interpretāciju. Kafkas antivaroņiem dzīve ir Nāves pasludinātā sprieduma izpildīšana iepriekš, neizmeklējot lietu, un |