PĀRBAUDES AKMENS-Zinātniski fantastisku stāstu krājums ĒRIKS FRENKS RASELS IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE* RIGA 1978 STĪDZIŅA UZ SIRDI .  DEBESIS, DEBESIS . . . AIZMIRŠANAS KRĒSLS ELS SIMTONS . . .  ES LIECINU . . . IKDIENAS DARBS ILGAS NAKTS BEIGAS MĒS AR SAVU ENU . PAZUDUSAIS APARĀTS MAZLIET SMĒREĻĻAS PARBAUDES AKMENS Э. Ф. Рассел НИТОЧКА К СЕРДЦУ Издательство «Мир». Москва 1973 БИБЛИОТЕКА СОВРЕМЕННОЙ ФАНТАСТИКИ, Т. Издательство «Молодая гвардия». Москва 1907 Э. Ф. Рассел ПРОБНЫЙ КАМЕНЬ Научно-фантастические рассказы Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне». Рига 1978 На латышском языке Перевела с русского Р. Кока Предисловие Е. Брандиса No krievu valodas tulkojusi R. KOKA Priekšvārda autors J. BRANDISS Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1978 E. F. RASELS UN «GALAKTISKĀ TRADĪCIJA» Eriks Frenks Rasels pieder pie mūsdienu angļu rakstnieku vecākās paaudzes. Viņš dzimis 1905. ga­dā, ieguvis tehnisku izglītību, kopš jaunības aiz­rāvies ar astronautikas teoriju, bijis aktīvs Britu starpplanētu biedrības loceklis un tās žurnālā pro­pagandējis Ciolkovska idejas. Viņa pirmie stāsti publicēti 1937. gadā, kad uz stiprajiem pamatiem, ko bija ielicis Herberts Velss, jau pacēlās masīvs angļu un amerikāņu fantastikas «korpuss» — īpašs literatūras atzars ar saviem kanoniem un tradīcijām. Ar kolektīviem angļu un amerikāņu fantastu spēkiem tika izstrādāta nosacīta cilvēces «galaktis­kās vēstures» shēma. Koncepcija veidojās pakāpe­niski, piedaloties daudziem rakstniekiem, bet galīgo apveidu tai piešķīra Aizeks Azimovs triloģijā «Pamatlicēji» (1942—1949), kur iezīmēti svarī­gākie Visuma apgūšanas etapi. Donalds Volheims, grāmatas «Visuma radītāji. Zinātniskā fantastika šodien» autors, rezumē, ka «galaktiskā vēsture» attīstās pēc šādas shēmas: Kosmiskie ceļojumi Saules sistēmas robežās. Pir­mās kolonijas uz citām planētām, to attiecības ar Zemi. Lidojumi uz zvaigznēm. Virsgaismas ātrumu problēmas atrisināšana. Citas civilizācijas, sadur­smes ar tām, kultūru mijiedarbība, Zemes koloni­jas aiz Saules sistēmas robežām. Galaktiskās impērijas izveidošanās zemiešu vadībā. Sīs impē­rijas uzplaukums, paplašināšanās, konflikti ar citām civilizācijām Galaktikas nomalēs vai ārpus tās. Galaktiskās impērijas sabrukums iekšējo pret­runu rezultātā. Degradācija un regress. Bijušo koloniju atgriešanās pie barbarisma. Kosmisko sakaru iziršana. Jauns galaktiskās civilizācijas uz­plaukums. Vienotības atjaunošana. Citu galaktiku un visa Universa izpēte. Iziešana citās dimensijās. Mēģinājumi izzināt Visuma dziļākos noslēpumus. Visuma gals. Jauna cikla sākums… Si savdabīgā «mitoloģija», ko neiebilstot pieņē­muši gandrīz visi Rietumu fantasti un miljoni fantastikas grāmatu lasītāju, ietver sevi bezgala daudz sižetisku variantu. Tomēr ar visu savu pla­šumu un vērienīgumu «galaktiskā vēsture» nav brīva no stereotipas buržuāziskās domāšanas. Tajā saglabājas radītāja spēka, tas ir, dieva, ideja un attīstība notiek noslēgtos ciklos, turklāt cilvēce, kas apgūst Visumu un atklāj pēdējos esamības noslēpumus, nespēj atbrīvoties no «rēgiem» — sen pagājušu laikmetu sociālajiem institūtiem, psiho­loģijas, aizspriedumiem. Tiesa, dažkārt tas šķiet tīšs pieņēmums, kas dod iespēju spilgti izgaismot pašreizējās īstenības negatīvās parādības. Taču metafiziskie priekšstati par cilvēka dabas nemai­nību tik un tā paliek nesatricināmi. Zinātniskajā fantastikā nākotnes vēsture tiek mērīta ar miljoniem gadu. Bet, rakstot par tuvā­kajiem gadsimtiem vai pat gadu desmitiem, daudzi Rietumu fantasti līdz ar sociologiem un futurolo- giem pareģo visvisādas katastrofas, ko izraisīs demogrāfiskais sprādziens, apkārtējās vides pie­sārņošana vai atomieroči. «Trīs barjeru teorijas» piekritējiem domstarpības ir tikai jautājumā, vai kaut daļa cilvēces izglābsies no bojā ejas. Bet pašas «barjeras» tiek uzskatītas par nepārvara­mām. Tā, starp citu, domā arī Donalds Volheims, ietekmīgs fantastikas grāmatu redaktors (ameri­kāņu sērija «Ace Books»), kas daudzējādā ziņā nosaka izdošanas «politiku». Atkarā no attieksmes pret sekām viņš rakstniekus fantastus iedala opti­mistos un pesimistos, pats pievienodamies pirma­jiem. Lai kas notiktu uz Zemes, apgalvo «optimisti», cilvēku cilts neizzudīs. Zemieši pārcelsies uz kos­mosu, kolonizēs tuvāko zvaigžņu sistēmu planē­tas, iespiedisies arvien tālāk Galaktikas dzīlēs, izveidodami jaunas Hoino sapieris apmetnes un populācijas. Citiem vārdiem sakot, «galaktiskā vēsture» tiks īstenota praksē. Atstādami sev Šo vājo mierinājumu, «optimisti» neņem vērā radikālus sociālus pārveidojumus, iespēju atjaunot ekoloģisko līdzsvaru, pretkara vienošanos iedarbigumu un komunistisko valstu miera politiku — faktoru kopumu, kuri spēj novērst katastrofas un paver cilvēcei neierobežotas per­spektīvas tepat uz Zemes. «Pesimisti» uzskata, ka cīņa par nākotni ir nenovēršami zaudēta. Kritizēdams viņu sakāv- nieciskos uzskatus, tas pats Volheims ar sašutumu runā par tā saukto jauno vilni, angļu un ameri­kāņu fantastu modernistu grupu (M. Mūrkoks, D. Balards, B. Oldiss, S. Delanijs, D. Bru- ners u. c.). Pats apdāvinātākais no viņiem ir anglis Balards. Viņa iemīļotais temats — pasaules bojā eja, totāla katastrofa ar visām šausmām, kādas tikai var iedomāties. Neviens no viņa romāniem neatbalsta «galaktisko tradīciju». Braiens Oldiss — arī anglis — pēdējos gados publicē «visnesapro­tamākos no jebkad uzrakstītiem fantastiskiem sace­rējumiem». Džoisa stils, halucinācijas, duālistiski tēli — atbilstoši haotiskai apziņai. Sos rakstnie­kus apvieno bezizejas sajūta. Pēc viņu domām, cilvēce ir nonākusi strupceļā, liktenīgais gals ir neizbēgams, un tādēļ nav vērts turēties pie «mo­rāles standartiem». Nihilisms ir pretrunā ar pašiem zinātniskās fan­tastikas principiem. «Jaunais vilnis» jau ir pagu­vis noplakt. Par spīti profesionālai izsmalcinātī­bai, «avangardistiem» nav lielu panākumu, un līdz plašai publikai viņu darbi nenonāk. Lasītāji ir noguruši no katastrofām. Viņi prasa fanstastiskus sacerējumus, kas iedveš ticību cilvēkam, viņa nākotnei. Uz šā literārā fona vieglāk noteikt Ērika Frenka Rasela pozīcijas. Atšķirībā no angļu un amerikāņu fantastu vairākuma viņš ir pārliecināts optimists. Optimists bez pēdiņām, šā vārda īstajā un vis­labākajā nozīmē! Un, ja vēl ņemam vērā citas pievilcīgas viņa daiļrades īpašības — neizsīkstošo humoru, labo valodu, prasmi zīmēt raksturus, vei­dot interesantus sižetus, radīt emocionālu no­skaņu, kas palīdz novilkt «stldziņu uz sirdi» —, tad Rasela popularitāte lasītāju vidū ir viegli izskaidrojama. Viņš raksta daudz un par dažādiem tematiem. No desmit romāniem un apmēram simt stāstiem, kas sakopoti vairākos krājumos, liela daļa atbilst «galaktiskās vēstures» koncepcijai, kaut arī daži no tiem uzrakstīti vēl pirms Azimova «Pamatlicē­jiem». Nebūdams «pirmatklājējs», Rasels smeļ savas ieceres no plašā ar šo tradīciju saistīto mūs­dienu zinātniski fantastisko ideju fonda. Taču būtu netaisni saskatīt viņā tikai interpretētāju. Dažos darbos Rasels ir aizsteidzies citiem priekšā. Piemēram, viņa stāstu sērija par gigantisko bio- robotu Džeju Skoru uzrakstīta četrdesmito gadu sākamā, krietnu laiku pirms tam, kad Azimovs savā grāmatā «Es, robots» formulēja slavenos «robotehnikas» likumus. Dzeja Skora izturēšanās, kad viņš nonāk sarežģītās situācijās, ne tikai nav pretrunā ar šiem likumiem, bet daudzējādā ziņā vēl paceļas tiem pāri. Viens no šās sērijas stās­tiem, kas tulkojumā saucas «Els Simtons», ievie­tots šajā krājumā. Mūsdienu angļu un amerikāņu fantastika radu­sies Rasela acu priekšā un ar viņa tiešu piedalī­šanos. Sīs literatūras pētnieks Sems Moskovics uzskata Raselu par modernā zinātniski fantastiskā stāsta «priekšteci». Attiecībā uz Rasela daiļrades agrīno periodu šis apzīmējums šķiet pareizs. «Els Simtons» pēc kompozīcijas atgādina klasisko noveli ar negaidītām beigām O'Henrija manierē. Visa stāsta jēga atklājas pēdējā teikumā. Taču satura ziņā šis stāsts ir reizē novatorisks un arhaisks. Biorobots, kādu to attēlo Rasels, četrdes­mitajiem gadiem bija brīnišķīgs atradums. Un tur­pat līdzās — astoņkājiem līdzīgie marsieši, kurus kādreiz izdomājis Velss … Rasels meistarīgi raksta stāstus, taču panāku­mus pēc ilga neveiksmju perioda viņam nodro­šināja romāni («Draudīgā barjera», «Kosmosa sargi», «Dīvaina ierīce» u. c.). Kā rakstnieks fan­tasts viņš seko pē cv elsa laika drošajām tradīci­jām. Formālistiski meklējumi, kas dažkārt aizsedz bezsaturigumu, viņam ir sveši. Raselam kopš jau­nības raksturīgs labs, nesamākslots stils. Tiklīdz ir runa par Raselu, kritiķi viņu ierindo pie «vete­rāniem» (Anglijā — Vindems, Klārks) un katego­riski norobežo no «jaunā viļņa». Kaut arī Rasels vairāk publicējas Ņujorkā nekā Londonā, ar savu sliecību uz psiholoģiskiem paradoksiem, iedzimto asprātību un tipisko labsirdīgo britu humoru viņš tomēr nav tādā mērā novests pie «kopsaucēja», ka viņā nevarētu pazīt angli. Rasela izstrādātie sižeta varianti ir ārkārtīgi daudzveidīgi. Viņš neatzīst «šauru specializāciju», kas piesaista pie viena žanra vai kāda pastāvīga temata. Rasels vienlīdz veiksmīgi raksta gan klasisko «science fiction» — zinātniski fantastisko daiļliteratūru, kur cēloņi un sekas, kā arī zināt­nes un tehnikas progresa pavērtās iespējas tiek loģiski pamatotas, gan arī «fantasy» — «nezināt­nisko» fantastiku, kas neprasa stingrus motivēju­mus. Tāds viņa darbs ir pasakai līdzīgais romāns «Varavīksnes gals», kurā darbojas ar burvju īpašī­bām apveltīti folkloras personāži, un ari šajā krā­jumā ievietotais stāsts «Mēs ar savu ēnu». Ķā visi angļu un amerikāņu rakstnieki fantasti, kas uzticīgi «galaktiskajai tradīcijai», Rasels modelē «savas» pasaules, pamatojoties uz sociolo­ģiskiem pieņēmumiem, parasti naiviem un patva­rīgiem. Tiesa, šādai «socioloģijai» ir satīrisks zem­teksts vai arī tā pārvēršas jokā. Piemēram, romānā «Lielais sprādziens» cilvēces pārcelšanās uz kos­mosu notiek pēc ideoloģiskām pazīmēm. Vienu planētu kolonizē gandisti, otru — anarhisti, trešo — j