Zelma Lāgerlefa Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums  LIESMA RĪGA°1972 No zviedru valodas tulkojusi Alma Gobniece Zviedru mākslinieka Bertila Lībeka ilustrācijas Gramatas ietērpu darinajis Harijs Purviņš Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis ZELMA LAGERLEFA Draugi, cilvēku bērni, jūs, kas dejo­jat, kas smejat lesi Es jūs sirsnīgi lūdzu, dejojiet piesardzīgi, smejietles maigi, jo var notikt liela nelaime, ja jūsu vieglās zīda kurpītes cieto grīdas dēju vietā mīda jūtīgas sirdis, un jūsu līksmie, dzidrie smiekli var ieraut izmisumā kāda cilvēka dvēseli. (No grāmatas «Gēsta Berlings») Mākslai ir daudz veidu, tomēr ikviena liela māksli­nieka darbos izpaužas viņa personība, viņa savdabīgais, tikai viņam īpatais dzīves skatījums. Izcilās zviedru rakstnieces Zelmas Lagerlelas darbu īpatnība ir viņas dziļais cilvēcīgums, humānisms, bagātā fantāzija un māka reālos notikumos ievīt teiksmalnības elementus. Zelma Lagerlefa dzimusi 1858. gadā Vermlandē, vienā no skaistākajiem Zviedrijas novadiem, nelielā Moibakas muižiņā. Gleznainā daba ar straujo Klarelfas upi, daudza­jiem ezeriem un krāšņajām ielejām, bez šaubām, būs at­tīstījusi mazās, iejūtīgās meitenes fantāziju. Turklāt Verm- lande )oti bagāta teiksmām un seniem nostāstiem. Teiksmu un fantāzijas pasaulē rakstnieci jau kopš bērnu dienām ievadījusi vecmāmiņa. No rīta līdz vaka­ram viņa sēdējusi atzveltnī kādā istabas stūrī un stās­tījusi bērniem pasakas vai dziedājusi. «Ikviens no mums jutās tā, it kā vajadzētu pietrūkties kājās un kliegt, un dziedāt. Ap sirdi bija tā, it kā vaja­dzētu veikt ko lielu, ko pārdabisku.» Tas liecina, ka La- gerlefu mājā valdījis zināms brīvdomātāju gars. Četru gadu vecumā meitenei uzbrūk slimība (laikam gan bērnu trieka). Viņas kājas kļūst gaudenas, un bērns nevar paiet. Pēc kāda laika viņu aizved uz Stremstades peldvietu. Tur meitene ilgāku laiku ārstējas un tiešām at­gūst spējas staigāt, tomēr gluži vesela nekļūst un visu mūžu mazliet klibo. Varbūt šis fiziskais defekts un ar to saistītās ciešanas jūtīgo meiteni mācīja vērīgāk ielūkoties cilvĶkos un dzīvē un censties izprast tās norises. Lielā cieņā Lagerlefu mājā ir arī grāmatas. Sevišķi ar tām aizraujas mazā Zelma. Viņa iepazīstas ar Tegnera «Fritjofa sāgu» — zviedru varoņeposu, ar Runeberga «Ka­rodznieka Stola stāstiem», bet it sevišķi aizraujas ar Val­tera Skola romāniem. Jau agri viņā mostas vēlēšanās rak­stīt pašai. Sj vēlēšanās kjūst tik spēcīga, ka meitene sep­tiņu gadu vecumā tiešām sāk sacerēt romānus un stāstus, lai gan viņas audzinātāja Alīne apgalvo, ka tai nav ne­kāda talanta. Tieši šis apgalvojums vēl jo vairāk iekvē­lina meitenes gribu rakstīt, un viņa sevī cieši apņemas kļūt par rakstnieci. Nākamās rakstnieces ceļš nav viegls. Mazā meitene gan apraksta katru ballu lapu, kas nāk viņas rokās. Viņa raksta dzejoļus, lugas un romānus, visvairāk Valtera Skota garā. Bet pati ar tiem nav apmierināta. Tā paiet div­desmit gadi, un Zelma Lagerlefa atzīst, ka viņai nepiecie­šams kāds arods, lai varētu nodrošināt sev eksistenci, jo vecāku materiālais stāvoklis stipri sašķobījies. Viņa dodas uz Stokholmu un iestājas augstākajos pedagoģiskajos kursos. Tos beigusi, sāk strādāt par skolotāju (1885.— 1895. g.). Lagerleiai jau trīsdesmit divi gadi, kad žurnāls «Idun» godalgo viņas romānu «Gēsta Berlings». «Gēsta Berlings» būtībā ir teiku, dzirdēto nostāstu un pašas rakstnieces at­miņu savijums. Te stāstīts par rakstnieces dzimtenes — Vermlandes agrāko paaudžu bezbēdību, lepnumu, drosmi, par viņu spēju dziji mīlēt un dziļi izjust prieku. Visam darbam cauri vijas teika par Gēstu Berlingu — klaidoni, sapņo­tāju un reizē gara bruņinieku. Rakstniece te neatspoguļo reālo dzīves īstenību, un tas nav bijis arī viņas nolūks, bet rāda seno dienu notikumus romantiskā gaismā. Taču, kaut arī autore idealizē veco laiku patriarhālo muižu un pastorālu tradīcijas un darbam piemīt arī kom- pozicionāli trūkumi (atsevišķās nodaļas nav saistītas cieši kopā), tas tomēr valdzina ar savu romantisko pacēlumu, ar lepno vermlandiešu tēliem, ar krāšņo, dzejiski plūs­tošo valodu. Pēc izjūtu noskaņas un stila tā ir dzeja prozā. 1891. gadā viss šis darbs iznāk atsevišķā izdevumā un nepilna gada laikā pieredz otro izdevumu. To tulko dau­dzās valodās, un Zelma Lagerlela kļūst populāra un su­mināta rakstniece. 1904. gadā viņai piespriež Zviedrijas akadēmijas lielo zelta medaļu, 1907. gadā ieceļ par Upsalas universitātes goda doktoru, 1909. gadā piešķir Nobeļa prēmiju, bet 1914. gadā viņu kā pirmo sievieti ievēlē Zviedrijas aka­dēmijā. Pēc «Gēstas Berlinga» necerētiem panākumiem rakst­niece drīz vien atmet skolotājas darbu un pievēršas tikai literatūrai. 1894. gadā iznāk stāstu krājums «Neredza­mās saites». Sājos darbos tēlota reāla vide: zvejnieki, zemnieki un sīkpilsoņi, tomēr arī šajā stāstu krājumā rakstniece pievēršas teiku tematiem. Zelma Lagerlela daudz interesējas arī par citām ze­mēm un ļaudīm. Viņa apceļo Itāliju, ilgāku laiku uzturas Sicīlijā un kopā ar rakstnieci S. Elkani, ar kuru viņu saista dziļa draudzība, apceļo Palestīnu. Sājos ceļojumos Lager­lela smeļas novērojumus un vielu ļauniem darbiem. 1897. gadā iznāk grāmata «Antikrista brīnumi». Sajā darbā rakstniece tēlo viņai svešu vidi un neparastus no­tikumus — sacelšanos Sicīlijā. Romāna varoņa — mazā Sicīlijas zēna un vēlākā mākslinieka un revolucionāra Gaetāno prototips, šķiet, ir itāliešu dzejnieks un patriots Gaetāno, Venēcijas sacelšanās dalībnieks. Rakstniece ar savām vērīgajām acīm gan ir saskatījusi Sicīlijas tautas postu, viņas simpātijas pieder šiem nabaga ļaudīm, tomēr ar savu romantiski reliģisko pasaules uz­skatu viņa neprot skaidri novērtēt notikumus un, iepludi­nādama tajos mistiski reliģisko elementu, padara notiku­mus nereālus un neticamus. 1897. gadā tiek iespiests arī lielāks dziļi psiholoģisks stāsts «Kādas muižas teika». 1899. gadā iznāk stāstu krā­jums «Kungahallas karalienes», kam arī viela smelta se­najās leģendārajās sāgās. 1901.—1902. gadā parādās klajā viņas lielais romāns «Jeruzaleme». Romāna darbības pirmā un otrā daļa nori­sinās Zviedrijā — Dālarnas novadā, trešā un ceturtā — Palestīnā. Sās grāmatas personas ir sīkstie zemnieki, kas ļoti mll savu diezgan lieso zemi. Viņi ir gausi un rāmi, un atturīgi savās izjūtās, taču padodas reliģiskam fanātis­mam, ko tolaik Zviedrijā plaši sludina daudzās sektas, un pamet dzimteni, izceļodami uz Palestīnu. Lagerlefa dziļi psiholoģiski tēlo šo reliģiskā sektantisma pārņemto cil­vēku traģēdiju. 1906./1907. gadā iznāk bērnu grāmata «Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums». šai darbā rakstniece teik­smainu notikumu norisē parāda kāda maza, nerātna zēna rakstura pārveidošanos. Nilss Holgersons savas atziņas par draudzību, izpalīdzību, godīgumu, pašaizliedzību, darba mīlestību — vārdu sakot, dzīves ētiku iegūst nevis ar skaistiem vārdiem un pamācībām, bet gan pieredzes ceļā. Pārvērsts par rūķīti, ceļodams līdzi meža zosīm, kopā ar viņām pieredzēdams gan bēdas, gan priekus, vērodams daudzus notikumus, viņš kļūst pavisam cits cilvēks. Arī šajā grāmatā vijas teiksmas ar īstenību, bet teiksmas rakstniece izmanto, lai parādītu tajās kādu slēptu pozitīvu atziņu. Grāmata ir reizē arī ļoti jauks un dzejisks Zvied­rijas dabas un cilvēku tēlojums un pauž dziļu dzimtenes mīlestību. Neizsakāmi aizkustinošs ir plašais tēlojums «Portugā­les ķeizars». Tas ir stāsts par nabaga iebūvieti Janu An- dersonu un viņa daiļo meitu. Rakstniece šeit pieskaras arī sociālam tematam — kalpu un saimnieku attiecībām. Bagātais, mantkārīgais saimnieks draud padzīt nabaga iebūvieti no zemes gabaliņa, kuru tas nolīdis un, visu mūžu strādādams saimniekam, to jau desmitkārt izpircis. Lai glābtu vecākus un sapelnītu viņiem tik lielo naudas summu, astoņpadsmit gadu vecā skaistā meitene dodas uz Stokholmu, bet, neatrazdama godīgu darbu, noklīst nece­ļos. Tēvs, kas savu bērnu bezgala mīl, sajūk prātā. Viņš iedomājas sevi par Portugāles ķeizaru, kas gaida meitas — «ķeizarienes» pārbraukšanu. Rakstniece pievērsusies arī bībeles tematiem, izman­tojot leģendu par Kristu un citas reliģiskas teikas krāju­mos «Leģendas» un «Kristus leģendas». Tie ir reliģiski mistiski tēlojumi, taču pozitīvais tajos ir lielā cilvēcība, kas vijas viscauri. Ir tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais gads. Pār zemi brāžas kara vētra. Viena valsts pēc otras tiek pārplūdinā­tas asinīm un vaidiem. Zelma Lagerlela kvēli reaģē uz šiem notikumiem. Bezbailīgi un noteikti viņa nostājas pret karu. Cīnās par mieru gan sanāksmēs, gan ar dedzīgiem rakstiem presē. Šie pretkara raksti sakopoti stāstu krā­jumā «Troļļi un cilvēki» (1915. g.). It īpaši zīmīgs ir tēlo­jums «Miglā», kurā rakstniece kritizē un nosoda tos, kas mierīgi noskatās kara šausmās un nekā nedara, lai tās novērstu. Viņa tēlo «Miermīlīgo», kas dzīvo miglas aiz­plīvurotā zemē. Sī migla viņu šķir no baigajiem notiku­miem pasaulē, bet viņš ir laimīgs, ka tādā kārtā tam izdo­sies izbēgt no kara briesmām. Viņš sauc: «Paliec pie mums, migla, palieci Briesmīgi laiki tagad sākas. Neliec man tos piedzīvot! Cel savus baltos mūrus ap manu māju un sargā to! Ļauj man dzīvot manu senču mājās un nezi­nāt, kādi varasdarbi un asinsizliešana notiek citur!» Rakst­niece šajā tēlojumā pauž sašutumu pret šādu nostāju. Tik­pat kvēls protests pret karu izskan grāmatā «Izstumtais» (1918. g.), kur viņa aprakstījusi notikumu ar Kategatā no­gremdētiem kuģiem. Rakstniece aicina: «Sekojiet man kaut domās līdz Kategatam, mācieties pazīt kara postu un šausmas, lai šī aina uz visiem laikiem iespiestos jūsu sirdīs! Un šīs vēstis.jums jānes ļaudīs, lai arī viņi sajustu ne­atvairāmas šausmas, dzirdot runājam par karu. Jums jārunā tā, lai viņi pat kara vārdu nespētu dzirdēt, lai šis vārds kļūtu tik drausms, ka to pat nevar izrunāt.» Viens no rakstnieces pēdējiem lielākajiem darbiem ir romāns triloģija «Levenšelda gredzens». Romāna galve­nais varonis ir mācītājs Kārlis Arturs Ekenstets. Viņš ir tāds pats sapņotājs un klaidonis kā Gēsta Berlings, taču daudz bālāks, bez dedzīgās sirds un ziedošanās spējām, drīzāk gan patmīlis. Rak