Новая, ранее не публиковавшаяся пьеса Е.Гришковца. «Меня никто не знает. (Пауза. Улыбается.) Но не в том смысле, что у меня нет знакомых и я ни с кем не общаюсь. Не в том смысле, что никто не знает моего имени, сколько мне лет или чем я занимаюсь… Мне кажется, я совсем не такой уж сложный или закрытый человек. Я не обладаю какими-то сильно специальными знаниями, не имею доступа к какой-нибудь таинственной и секретной информации. Но меня никто не знает!..»

Вы ищите что-нибудь смешное для капустника, корпоратива, мальчишника, просто встречи друзей? Тогда этот сборник – именно то, что вам нужно: 100 новых, смешных сценок. – «100» – вы найдете что-то подходящее для вас. – «Новых» – никогда ранее не звучавших. – «Смешных» – протестировано на целевой аудитории; что не понравилось, выброшено. – «Сценок» – короткие сценки (скетчи) для 2–3 актеров. Удобно для телевизионной или сценической постановки. А можно рассказать, как анекдоты. – Первый выпуск – если вам понравится, будет продолжение. Объединено в блоки по месту действия/теме. Темы большей частью современные, не требующие сложных декораций. Читайте и улыбайтесь!

Вы ищите что-нибудь смешное для капустника, корпоратива, мальчишника, просто встречи друзей? Тогда этот сборник – именно то, что вам нужно: 100 новых, смешных сценок. – «100» – вы найдете что-то подходящее для вас. – «Новых» – никогда ранее не звучавших. – «Смешных» – протестировано на целевой аудитории; что не понравилось, выброшено. – «Сценок» – короткие сценки (скетчи) для 2–3 актеров. Удобно для телевизионной или сценической постановки. А можно рассказать, как анекдоты. – Второй выпуск – еще одна сотня новых скетчей! Объединено в блоки по месту действия/теме. Темы большей частью современные, не требующие сложных декораций. Читайте и улыбайтесь!

Книга, написанная успешным сценаристом и преподавателем, является незаменимым источником сведений, с массой полезных советов для учащихся киношкол, режиссеров, продюсеров и всех, кто интересуется миром кино. В каждом двухстраничном разделе разбирается и иллюстрируется важный аспект кинопроизводства — доходчиво изложенный с юмором, статистическими данными или примерами из реальной жизни. Вы будете увлечены каждой страницей, усваивая урок за уроком. Эта книга — киношкола на ста страницах!

В книге известного драматурга представлена одна из ранних пьес "104 страницы про любовь". Эдвард Станиславович Радзинский родился 29 сентября 1936 года в Москве, в семье драматурга, члена СП С.Радзинского. Окончил Московский историко-архивный институт. В 1960 году на сцене Московского Театра юного зрителя поставлена его первая пьеса "Мечта моя... Индия". Известность принесла Радзинскому пьеса "104 страницы про любовь" (1964), шедшая на многих сценах страны (в Ленинграде эта пьеса шла под названием "Еще раз про любовь"). Кроме пьес, Радзинский много работал для кино в качестве сценариста. В последние годы Радзинский работает над циклом "Загадки истории", в который входят такие крупные историко-художественные произведения как "Николай II", "Сталин" и др

В книге «12 великих комедий» представлены самые знаменитые и смешные произведения величайших классиков мировой драматургии, творивших со времен античности до начала XX века. Эти пьесы до сих пор не сходят со сцен ведущих мировых театров, им посвящено множество подражаний и пародий, а строчки из них стали крылатыми. Комедии, включенные в состав книги, не ограничены какой-то одной темой. Они позволяют посмеяться над авантюрными похождениями и любовным безрассудством, чрезмерной скупостью и расточительством, нелепым умничаньем и закостенелым невежеством, над разнообразными беспутными и несуразными эпизодами человеческой жизни и, конечно, над самим собой…

Книга «12 великих трагедий» – уникальное издание, позволяющее ознакомиться с самыми знаковыми произведениями в истории мировой драматургии, вышедшими из-под пера выдающихся мастеров жанра. Многие пьесы, включенные в книгу, посвящены реальным историческим персонажам и событиям, однако они творчески переосмыслены и обогащены благодаря оригинальным авторским интерпретациям. Книга включает произведения, созданные со времен греческой античности до начала прошлого века, поэтому внимательные читатели не только насладятся сюжетом пьес, но и увидят основные этапы эволюции драматического и сценаристского искусства

Книга «12 великих трагедий» – уникальное издание, позволяющее ознакомиться с самыми знаковыми произведениями в истории мировой драматургии, вышедшими из-под пера выдающихся мастеров жанра. Многие пьесы, включенные в книгу, посвящены реальным историческим персонажам и событиям, однако они творчески переосмыслены и обогащены благодаря оригинальным авторским интерпретациям. Книга включает произведения, созданные со времен греческой античности до начала прошлого века, поэтому внимательные читатели не только насладятся сюжетом пьес, но и увидят основные этапы эволюции драматического и сценаристского искусства

Эта книга – результат творческих усилий и изысканий политолога и писателя Станислава Белковского в 2018 году. Пьеса «12» была написана специально к 100-летию Большого драматического театра имени Георгия Товстоногова, отмечавшемуся в марте нынешнего года. Она посвящена личности его сооснователя и первого художественного руководителя Александра Блока. Повесть «Брейгель» – о необычайных похождениях-приключениях полного тезки и двойника автора, политического консультанта на пенсии, живущего в столице, в районе культовых Патриарших прудов. Герой стремится во что бы то ни стало попасть в Вену на выставку Питера Брейгеля-старшего

Юмористическая пьеса Аркадия Аверченко высмеивающая некоторые моменты работы журнала "Новый Сатирикон"

В истории России есть несколько роковых развилок. Март-апрель 1881, ознаменованные гибелью Александра II и восхождением на престол Александра III, — одна из них. Реконструкция этого ключевого момента отечественной истории важна нам для понимания: почему мы оказались там, где оказались. Нас не интересует почтенный российский жанр «Кто виноват?». Никто не виноват, все хотели как лучше. Нас занимает вопрос «Кто прав?» тогда и, главное, сегодня. Найдя ответ, мы сможем наконец задаться следующим, кардинальным вопросом: «Что делать?» Драма Бориса Акунина «1881» сюжетно связана с романом «Дорога в Китеж», входящим в проект «История Российского государства». Пьеса печатается с авторскими комментариями для постановщика

Творческий дуэт драматургов братьев Пресняковых (старший – Олег и младший – Владимир) приобрел широчайшую известность не только в России, но и за ее пределами. Братья начинали в родном для них Екатеринбурге, где в 1998 году вместе создали при УрГУ Театр имени Кристины Орбакайте, где представляли свои ранние пьесы в собственной режиссуре. Впоследствии Пресняковы покорили Москву – их пьесы с успехом шли в Театре п/р. Олега Табакова, МХАТ им. А. П. Чехова. Пик славы драматургов пришелся на период их творческого союза с режиссером Кириллом Серебренниковым. Именно он и поставил, пожалуй, самую знаменитую пьесу Пресняковых – «Изображая жертву» – во МХАТ им. А. П. Чехова в 2003 г. Во многом благодаря этой пьесе братья Пресняковы приобрели мировую известность и стали одними из наиболее востребованных российских драматургов во всем мире. Вашему вниманию представляется пьеса братьев Пресняковых «20 минут тишины», написанная в 2006 г

Это пьеса в двух актах. События происходят в августе 2020-го в Беларуси. Действующие лица вымышлены, факты, о которых говорят герои, достоверны

Книга повествует историю о двух друзьях, гениальном детективе и не менее одаренном химике, которые попали в непростую ситуацию. Химик «Картер» создал химический наркотик, под воздействием которого главные герои помогли преступникам успешно нарушить множество законов. За содеянное им, вероятнее всего, грозит смертная казнь, однако героям удается скрыться от правительства Вашингтона, и после этого они решают раскрывать собственные преступления

Кризис среднего возраста принимает у писателя Вениамина неожиданные формы. Накануне сороколетия Вениамину кажется, будто большей части прожитой им жизни попросту не было. Стараясь докопаться до сути, он все больше и больше убеждается в этом. Вскоре обнаруживается и злоумышленник, подворовывающий тихую писательскую жизнь…

Серия «Легенды Торонто». Позволь себе сделать шаг в дурманящую бездну пороков и любви. Открой для себя дверь в совершенно новую вселенную. Каждый в этом мире извращён желаниями. Необходимо только понять, какой вкус боли выбираешь ты

Когда шагать уже некуда, а прошлый путь перечёркнут полностью и бесповоротно, то остаётся только дышать. И даже это делать безумно сложно, ведь воспоминания продолжают изъедать, как и жизнь, продолжаясь, преподносит неприятные подарки. У меня не осталось ничего, кроме боли. Именно этого чувства, излюбленного тем, кто опустил меня на колени и заставил испробовать вкус шампанского на своём теле. Некуда больше двигаться. И теперь мне предстоит вновь научиться дышать. Хотя бы дышать…

В книге «7 великих комедий» представлены самые знаменитые и смешные произведения величайших классиков мировой драматургии. Эти пьесы до сих пор не сходят со сцен ведущих мировых театров, им посвящено множество подражаний и пародий, а строчки из них стали крылатыми. Комедии, включенные в состав книги, не ограничены какой-то одной темой. Они позволяют посмеяться над авантюрными похождениями и любовным безрассудством, чрезмерной скупостью и расточительством, нелепым умничаньем и закостенелым невежеством, над разнообразными беспутными и несуразными эпизодами человеческой жизни и, конечно, над самим собой…

It is a very short list of 20th-century American plays that continue to have the same power and impact as when they first appeared—57 years after its Broadway premiere, Tennessee Williams' A Streetcar Named Desire is one of those plays. The story famously recounts how the faded and promiscuous Blanche DuBois is pushed over the edge by her sexy and brutal brother-in-law, Stanley Kowalski. Streetcar launched the careers of Marlon Brando, Jessica Tandy, Kim Hunter and Karl Malden, and solidified the position of Tennessee Williams as one of the most important young playwrights of his generation, as well as that of Elia Kazan as the greatest American stage director of the '40s and '50s. Who better than America's elder statesman of the theater, Williams' contemporary Arthur Miller, to write as a witness to the lightning that struck American culture in the form of A Streetcar Named Desire? Miller's rich perspective on Williams' singular style of poetic dialogue, sensitive characters, and dramatic violence makes this a unique and valuable new edition of A Streetcar Named Desire. This definitive new edition will also include Williams' essay "The World I Live In," and a brief chronology of the author's life

Маттиас Андерсон (швед. Mattias Andersson; род. 1969) — шведский режиссер, драматург, актер, художественный руководитель театра Бакка. В тексте пьесы «Acts of Goodness» говорится: «Этот спектакль — сценическое исследование понятия „добро“»…

ALEKSANDRS PUŠKINS AKMENS VIESIS Atdzejojis Valdis Grēviņš Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aleksandrs Puškins Akmens viesis Atdzejojis Valdis Grēviņš no otrais sējums. Lirika 1826-1830. Pasakas. Dramatiskie sacerējumi Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Dr. Stockmann attempts to expose a water pollution scandal in his home town which is about to establish itself as a spa. When his brother, the mayor, conspires with local politicians and the newspaper to suppress the story, Stockmann appeals to the public meeting - only to be shouted down and reviled as ‘an enemy of the people’. Ibsen’s explosive play reveals his distrust of politicians and the blindly held prejudices of the ‘solid majority’

Tragédie inspirée de l'Énéide, de l'Andromaque d'Euripide, de la Troade de Sénèque. Oreste, le fils d'Agamemnon, est envoyé par les Grecs à Buthrote pour demander à Pyrrhus, roi d'Épire, qu'il lui livre Astyanax, le fils de sa captive troyenne Andromaque. Or Pyrrhus aime Andromaque et délaisse sa fiancée Hermione, fille d'Hélène. Pour Oreste, qui n'a cessé d'aimer en vain Hermione, l'espoir renaît. Pyrrhus s'est opposé à la demande d'Oreste, mais exige d'Andromaque, pour prix de la sécurité de son fils, qu'elle l'épouse…

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Aspazija Dzimusi 1865. gada 16. martā turīga Zemgales zemnieka ģimenē Zaļenieku pagasta "Daukšās". Mācījās Jelgavas Dorotejas meiteņu pamatskolā un Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā. Dedzīgi lasīja vācu romānistus un dzejniekus, savus pirmos dzejoļus uzrakstīja 14 gadu vecumā vācu valodā. Ģimnāzijas pēdējas pēdējo klasi Rozenberga nepabeidza un 1886. gadā apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru. 1887. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" feļetona pielikumā tika publicēts viņas dzejolis „Jaunā gadā”, viņa piedalījās lugu konkursā ar drāmu „Atriebēja”, taču tā netika iespiesta cenzūras iebildumu dēļ. Pēc šķiršanās no pirmā vīra 1891. — 1893. gadā viņa strādāja par mājskolotāju Jaunsvirlaukā, Pociemā un sacerēja lugas "Zaudētās tiesības", "Vaidelote" un poēmu "Saules meita". Šos darbus viņa publicēja ar pseidonīmu "Aspazija" (sengrieķu valodā - mīlamā, kas bija arī izglītotās Perikla draudzenes vārds) un viņas lugās spilgti attēlota sievietes cīņa pret dogmām un aizspriedumiem, par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām. ATRIEBĒJA (sarakstīta 1887) Aspazijas pirmo lugu „Atriebēja” (1888) cenzūra noraidīja, jo tajā centrālā varone ir sieviete, kas uzdrošinās vērsties pret pastāvošās sabiedrības trūkumiem, uzdrošinās kritizēt dažādus tā laika aizspriedumus. drāmā „Atriebēja”, ar kuru Aspazija piedalās lugu konkursā un iegūst pirmo vietu, parādīts konflikts starp latviešu zemniekiem un viņu apspiedējiem. «ATRIEBĒJA» Pirmo lugu — «Atriebēja» — Aspazija saraksta 1887. gadā un nosūta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas izsludinātajam konkursam. 1888. gada 21. aprīlī «Baltijas Vēstnesī» parādās «Izspriedums par konkursa lugām», kurā teikts: «Pēc satura bagātības viņa [«Atriebēja»] Ieņem pirmo vietu. Ka-rakteri viscaur dabiski un labi tēloti, skati pilni efektu, aizgrābjoši. Valoda ļoti laba, samērīga nopietnam saturam. Fabula ņemta iz dzimtbūšanas laikiem, kur muižu īpašniekiem bij neierobežota vara apieties ar saviem zemniekiem pēc patikšanas.» Recenzents norāda, ka pēc dažu skatu pārstrādāšanas no «Atriebējas» «var iznākt viena no ievērojamākajām lugām mūsu repertuārā». Sie «daži skati», kurus teātra komisija ierosina pārstrādāt, ir vietas, kur sevišķi asi parādās tautas naids pret apspiedējiem: «Lugā pārāk daudz līķu, kas pa lielākai daļai ari tiek publikai priekšā vesti. Visas galvenās personas lugas beigās Ir beigtas vai novestas cietumā. Ļoti nepatīkams, pat riebīgs skats ir, kur bērenieki beru gājienā, sastapdami ienīsto muižas vagari, sāk ar to plūkties un to dauzīt, kamēr apbēdinātais vīrs izceļ sievas līķi iz zārka un ar to nesus dodas projām uz kapsētu bēru gājienam pa priekšu. [..] Gala cēliens, kuram vajadzēja būt apmierinājošam, ir pavisam šaušalīgs; tas pastāv iz briesmīgiem negantības darbiem: pēršanām, noduršanām, nolādēšanām utt.» Pieminēto skatu — līķa nešana, pēršana, noduršana — tagadējā lugas variantā nav, tātad jaunā autore darbu ir pārstrādājusi. Luga beidzas ar vēsturiski neiespējamu izlīdzinājumu: humānais muižnieks sadodas rokās ar atbrīvotajiem zemniekiem. Tomēr izrādīta luga netiek. 1889. gadā cenzors «Atriebēju» aizliedz, jo: «Gandrīz visā lugā redzams liels autores naids pret muižniekiem un gadās ļoti asi, da žās vietās pat nepieklājīgi izteicieni.» Luga pirmo reizi tiek iespiesta 1904. gadā Aspazijas «Rakstu» 6. burtnīcā kā fragments. Vēlāk Aspazija trūkstošās ainas restaurē pēc kāda veca manuskripta (RLMVM, 85832), kas varētu būt pārstrādātā variania sākums. šinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzive un darbi» 1. sējumā 1931. gadā. Pirmizrādi «Atriebēja» piedzīvo tikai 1921. gada 21. janvāri Dailes teātri. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Ann-Marie MacDonald’s love of the fabulous is in full force with this multi-layered reworking of her earlier play, The Arab’s Mouth. Following her father’s death, amateur scientist Pearl MacIsaac struggles to discover the secret of her family’s past, which her father had been kept hidden with the help of the family doctor. Set in Scotland in 1899, this dark and redemptive gothic comedy is a story of family secrets that have come to life and of the birth and evolution of ideas — and truly a play of morals. Reaching out in two directions to reconcile the extremes of rationalism and romanticism, Belle Moral embraces a complex range of turn-of-the-century thought including Charles Darwin’s theory of evolution, contemporary medical beliefs and the concept of eugenics

A horrendous storm looms over a rundown truck stop diner in Grand Island, Nebraska, bringing together ten people who start to reveal damaging secrets as the night goes on. This critically-acclaimed stage play features roles for 7 women and 3 men. The Sacramento Area Regional Theatre Alliance awarded the world premiere with two awards: Best Original Script and Best Original Production. The play received a New York premiere at the Creative Place Theatre

Henriks Ibsens Brands Dramatiska poēma piecos cēlienos. Branda mērķis ir cildens — atbrīvot cilvēci, izskaust visu, kas nomāc un notrulina cilvēka garu. Tomēr viņš nekad neaicina tautu cīnīties pret sociālo netaisnību, iznīcināt smago nabadzības jūgu, jo materialo postu un trūkumu Brands resp. pats Ibsens atzīst par tau­tas garīgās attīstības veicinātājiem: «Ik īstu tautu, kaut tā vāja, To nelaime tik stiprināja.» te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienaldzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humānismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomocītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstīdamies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostājas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», apliecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi nevarīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reliģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot». Tulkojis Jānis Akuraters Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Pirmie sacerējumi, ko Ibsens saraksta ārzemēs, ir dramatiskās poēmas «Brands» (1866.) un «Pers Gints» (1867.). Tajās izpau­žas autora filozofiskie uzskati un politiskie centieni. Vēstulēs Ibsens arī apliecina, ka viņš «Brandā» ielicis daudz personīgo pārdzīvojumu un izjūtu: te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienal­dzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humā­nismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomo­cītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstī­damies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostā­jas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», ap­liecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi neva­rīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reli­ģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot». Reliģija un sīkpilsoņu ačgārnie morāliskie uzskati ir sakropļo­juši visu laikmetu. Ar cildenajiem vārdiem «humānisms» un «mīles­tība» maskē gļēvulību, nevarību, pat viltību un melus. Niecīgā nelgu un egoistu sabiedrība izkropļojusi arī XVIII gad­simta franču buržuāziskās revolūcijas lozungu «Brīvība, brālība, vienlīdzība», ar kuru toreiz cīnījās pret feodālo varmācību. Buržuā­ziska demokrātijā Ibsena uztverē ir īsta vergu valsts — tā nemīl brī­vību I ādēj kāds dramas varonis ar asu sarkasmu runā par šo bur­žuāzisko valsti: «Valsts ideja ar labpatiku Vēl pieļauj pat  republiku; Tā, protams, nemīl brīvību, Bet vienlīdzību, brālību.» Līdzīgu rūgtu pārliecību Ibsens vēlāk izteic kādā vēstulē Georgam Brandesam: «Mēs dzīvojam no druskām, kas nokritušas no pagajušā gadsimta revolūcijas galda- . Brīvība, vienlīdzība, brālība — tagad vairs nav tas, kas bija nelaiķes giljotinas laikā.» I'iaiids saceļas pret šo seklo, tukšo un verdzisko laikmetu. Viņš grib no zemes «rūsu notīrīt», iznīcināt visus ilgi krātos melus un ļau­numus: «Viss lai atmirdz, viss lai mainās.» Branda mērķis ir cildens — atbrīvot cilvēci, izskaust visu, kas nomāc un notrulina cilvēka garu. Tomēr viņš nekad neaicina tautu cīnīties pret sociālo netaisnību, iznīcināt smago nabadzības jūgu, jo materialo postu un trūkumu Brands resp. pats Ibsens atzīst par tau­tas garīgās attīstības veicinātājiem: «Ik īstu tautu, kaut tā vāja, To nelaime tik stiprināja.» Šo pašu domu Ibsens apliecina arī kada 1868. gada rakstīta vēstulē. Cilvēks ar savu stipro gribu spēj atbrīvoties no nespēka un ga­rīgas verdzības važām, no meliem, zemiskuma un liekulības — no visa tā, kas nomāc un ierobežo cilvēka personību ceļā uz mirdzo­šajām kalnu virsotnēm, kuras simbolizē garīgo pilnību. Ar savu bezbailīgo braucienu pāri vētras sabangotajam fjordam Brands saviļņo zemniekus un zvejniekus, kuri aicina Brandu kļūt par viņu mācītāju, palīdzēt viņiem atbrīvoties no sīkajām rūpēm, pa­līdzēt kāpt augšup kalnā. Brands viņiem atgādina, cik gļēvi ir vidusceļa gājēji un ka nekāda palīdzība neglābs to, kas negrib neie­spējamo: «Tiks piedots, ja tu neiespēji, Bet mūžam ne, ja negribēji.» Brands ne sprīdi neatkāpjas no savas devizes «Visu vai neko!», kaut arī iet bojā viņa ģimene. Viņš savai sievai Agnesei aizrāda, ka nepietiek tikai atdot visu, bet arī jāgrib atdot visu, jo, tikai saska­ņojot rīcību ar gribu, cilvēks spēj iegūt īsto garīgo brīvību: «Uzvar, kas spēj atteikties!» Kā kontrasts šīm stingrajām Branda morales prasībām parādīts ārsts, kas ir vienkāršs pret cilvēkiem. Viņš arvien veic savu pienā­kumu, neprasot no cilvēka ārkārtējo. Ārsts Brandam saka: «Jā, tavas gribas quantum satis Tik liels kā milzis ceļas viņš, Bet tavā conto caritatis, Tu — nožēlojams nabadziņš.» Taisnība beigās izrādās ārsta pusē. Ļaudis, kas sekoja Brandam, drīz pagurst un beidzot sašutumā no viņa novēršas, steigdamies uz siļķu zveju, kur viņus aizvilina fogts. Buržuāziskā kritika mēdz sevišķi uzsvērt Branda individuālismu, kas nebūt nav pareizs uzskats: Brands taču visu laiku cīnās ne sava pašlabuma, bet savas tautas dēļ. Viņš savu tautu grib atbrīvot no viduvējības, gļēvuma un egoisma, grib to vest uz mirdzošām kalnu virsotnēm. Brands pats saka: «Ne priekš sevis cīņā gāju, Ne priekš sevis laimi krāju!» Brands ar dziļām skumjām pārliecinās, ka viņš nespej ļaudis atbrīvot no viņu ikdienas sīko rūpju un kompromisu pilnās dzīves: «Visu, visu atdevu, Savu sirdi izrāvu Sev no krūts — un velti devu!» Beidzot Brands sak šaubīties par savas devizes pareizumu. Ne­redzamo koris dzied: «Mūžam viņu neaizsniegsi Tu, kas radīts putekļos!» Parādās Agnese, kas viņu aicina atsacīties no savas antihumanistiskās devizes «Visu vai neko!», t. i., pašam no sevis, tad viņas un arī dēla nāve būs tikai Jauns sapnis, bet Brands to nespēj. ViņŠ pats nespēj realizēt savu bargo prasību — atteikties no itin visa. Tādēļ parādība pazūd un ledus gālēs atskan balss: «Mirsti, dzīvē tev nav vietas!» Sniega lavina aprok Brandu. Uz viņa pēdējo izmi­sīgo jautājumu: «Dievs, jel nāves tuvumā Teic, — vai tiešām veltīga Manas gribas quantum satis?» dzirdama atbilde «Dievs ir — deus caritatis.» Te arī izskan gal­vena doma, ko pauž lugas autors: cilvēks nespēj ideālu realizēt, viņam ļauts tikai visiem spēkiem pēc tā censties, nepārkāpjot cilvēcības robežas; materialā dzīve nedrīkst būt nostādīta pretstatā ideāliem. XIX gadsimta otrajā pusē lielā laikmeta ideja jau bija socia­lisms, bet Ibsens pagāja tai garām. Līdz ar to viņam neizdevās radīt isti pilnvērtīgus sava laika pozitivos varoņus, to skaitā arī Brandu. jo liela, dzīva personība var būt tikai tur, kur ir liela sociālā ideja, kas šo personību spārno. Brandam šīs lielās sociālās idejas trūkst, un tādēļ viņš ir stipri abstrakts varonis. Abstrakts ir arī viņa lo­zungs: «Visu vai neko!» Protams, Branda nemitīgajā trauksmē aug­šup ir liels skaistums un arī revolucionārs patoss. Tādēļ, kad šo simbolisko drāmu 1906. gadā izrādīja Maskavas Dailes teātris, tā saviļņoja plašas ļaužu masas. 1867. gadā Ibsens no Romas raksta par dzimteni, ka tā spēj «… nomākt katru gribu un enerģiju, šauro apstākļu nolādētā īpat­nība ir tā, ka tie cilvēku dvēseles dara sīkas»

Шведы оказались любителями копаться в нездоровых семейных отношениях, мрачно шутить (героиня «Cheek to cheek» Юнаса Гарделя работает в похоронном бюро и встречается по объявлению со звездой шоу-бизнеса «для серьезных отношений») и культивировать смерть (два из шести представленных произведений называются «Отцеубийство» и «Воля к убийству»). Кроме того, они действительно умеют писать пьесы — то есть хорошо прорабатывать структуру, вырисовывать характеры и закручивать интригу. Правда, без фирменной тоскливой флегматичности не обошлось, а потому монолог героя «Европы утром и вечером» Розы Лагеркранц, который едет в поезде и рассказывает, какая сука его жена, занимает семь страниц. Но и дает шанс на лучшее — пассажир влюбляется в соседку напротив

Claudine von Villa Bella (1776) ist ein Schauspiel mit Gesang von Johann Wolfgang von Goethe. Es wurde mehrfach vertont, unter anderem von Franz Schubert (1815) und Johann Friedrich Reichardt (1789). Goethe setzte sich mit dem Singspiel bewusst von der an Opéra comique und Opera buffa orientierten Operettentradition ab und setzte Gedanken und Motive des Sturm und Drang in Operettenform um. Das Stück wechselte ursprünglich zwischen Dialogen in Prosa und Gesangspartien. Während der italienischen Reise setzte Goethe die Prosapartien in Blankverse und überarbeitete auch den Gesangsteil

Clavigo ist ein Trauerspiel in fünf Akten von Johann Wolfgang von Goethe mit Beaumarchais als Bühnenfigur. Im Mai 1774 in nur acht Tagen geschrieben, lag das Bühnenmanuskript bereits im Juli 1774 als erstes gedrucktes Werk des Autors Goethe vor. Am 23. August 1774 wurde das Stück von der Ackermannschen Gesellschaft in Hamburg uraufgeführt

The Tony Award — winning play that soars at the intersection of science and art, Copenhagen is an explosive re-imagining of the mysterious wartime meeting between two Nobel laureates to discuss the atomic bomb. In 1941 the German physicist Werner Heisenberg made a clandestine trip to Copenhagen to see his Danish counterpart and friend Niels Bohr. Their work together on quantum mechanics and the uncertainty principle had revolutionized atomic physics. But now the world had changed and the two men were on opposite sides in a world war. Why Heisenberg went to Copenhagen and what he wanted to say to Bohr are questions that have vexed historians ever since. In Michael Frayn’s ambitious, fiercely intelligent, and daring new play Heisenberg and Bohr meet once again to discuss the intricacies of physics and to ponder the metaphysical — the very essence of human motivation

Voici l'ultime tragédie de Shakespeare. Brecht la considérait comme «l'une des plus grandioses oeuvres» de son auteur. Cette pièce est inspirée de la vie de Gaius Marcius Coriolanus, militaire romain rendu légendaire par Plutarque. Caius Marcius ayant capturé la ville de Corioli appartenant aux Volsques, rentre à Rome et reçoit le nom de Coriolan en honneur de ses exploits. Le Sénat lui offre un poste de consul, mais il doit, selon les coutumes, se présenter devant le peuple et demander très humblement son soutien. Malgré son mépris du système et de son arrogance, à la surprise de tous, il se prête au jeu et obtient les faveurs du public. Mais deux tribuns romains Junius Brutus et Sicinius Velutus convainquent les gens que s'il est élu, Coriolan va diriger la ville comme un tyran. Le peuple, volage, se retourne contre Coriolan et lui retire son appui. Sur les conseils de son grand ami Menenius et de sa mère Volumnia à qui il ne peut rien refuser, Coriolan retourne encore une fois devant le peuple de Rome. Les tribuns réussissent à lui faire perdre son sang-froid. En colère, Coriolan se met à insulter le peuple et cette fois il est banni de la ville. Tombé en disgrâce, il retourne chez les Volsques, chez son ennemi Aufidius qui le reçoit à bras ouverts…

Une représentation à l'hôtel de Bourgogne (en 1640). La salle du théâtre se remplit: on va y donner une pastorale, la Clorise, dans le genre précieux. Le jeune et beau Christian de Neuvillette y vient contempler la femme qu'il aime: Roxane, une précieuse "épouvantablement ravissante" à qui le comte de Guiche fait la cour. La pièce commence, mais est vite interrompue par le turbulent Cyrano de Bergerac, qui interdit à l'acteur Montfleury de jouer, car il est trop gros! Des spectateurs protestent, et l'un d'eux provoque Cyrano, en critiquant son nez, "très grand" - ce à quoi le héros réplique par la célèbre "tirade des nez", éloge de sa propre laideur, avant de se battre avec l'importun. Pendant le duel, il compose une ballade ("À la fin de l'envoi, je touche!"). À son ami Le Bret, il confesse qu'il aime passionnément Roxane sa cousine, mais sa laideur le laisse sans espoir

Le Schmilblick d'intérieur peut-il servir à la campagne ? La houille dormante est-elle l'avenir de la France ? Pourquoi le peuple s'effrite-t-il lorsque le salsifis frit décroît ? Comment réussir à coup sûr la confiture de nouilles ? Questions essentielles auxquelles le « maître soixante-trois » de l'humour loufoque répond sans détours. Littérature, philosophie, discours officiels, courrier du cœur, petites annonces, recettes de cuisine… Ici, tout est prétexte à dérision, détournement de sens, dérapage verbal incontrôlé… Mais le rire cède la place à l'émotion dans ces textes de Radio-Londres, lorsque Pierre Dac, « Français parlant aux Français », rappelle à tous que la liberté n'a pas de prix… L'indispensable anthologie des meilleurs textes de Pierre Dac. Et réciproquement !

Die Geschwister. Ein Schauspiel in einem Akt ist ein Vierpersonen-Stück in Prosa von Johann Wolfgang von Goethe. Den Einakter schrieb der Autor Ende Oktober 1776 im Gartenhaus an der Ilm. Die Uraufführung — mit Goethe als Wilhelm und Kotzebue als Briefträger — fand am 21. November 1776 in Weimar statt. 1787 lag das Werk im Druck vor

Die Laune des Verliebten ist ein Schäferspiel in Versen von Johann Wolfgang von Goethe aus dem Jahre 1768. Am 20. Mai 1779 wurde es in Ettersburg mit Goethe in der Rolle des Eridon und Musik von Carl Friedrich Siegmund von Seckendorff (1744–1785) aufgeführt. 1806 lag der Erstdruck vor

Die Mitschuldigen ist ein Lustspiel von Johann Wolfgang von Goethe. Die erste Fassung entstand als Einakter zwischen November 1768 und Februar 1769, die zweite zwischen Juni und September 1769. Das Stück wurde am 9. Januar 1777 mit Goethe in der Rolle des Alcest im Weimarer Liebhabertheater aufgeführt. 1787 lag der Erstdruck der bis April 1783 überarbeiteten Fassung vor

VILJAMS ŠEKSPĪRS KOPOTI RAKSTI sešos sējumos KOPOTI RAKSTI I LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA 1963 Redakcijas kolēģija: M. Ķempe, E. Smiļģis, J. Sudrabkalns Kārla Egles sakārtojums Mākslinieki A. Stankevičs un V. Ozoliņš DIVI VERONIEŠI Komēdija piecos cēlienos Tulkojis Ēriks Adamsons Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

VILJAMS ŠEKSPĪRS KOPOTI RAKSTI sešos sējumos KOPOTI RAKSTI III DIVPADSMITĀ NAKTS Tulkojuši Jānis Sudrabkalns un Valda Beitāne LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA 1964 Redakcijas kolēģija: M Ķempe, E. Smilģis, J. Sudrabkalns Kārļa Egles sakārto ļums Mākslinieki: A. Stankevičs un V. Ozoliņš Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Читающий этот текст который является театральным, то есть он создан для театра, может не обращать внимание на странность его написания, но все же если вы попытаетесь следовать законам заложенным в этот текст, то, возможно, вы не пожалеете.  Если же кто ни будь из вас,  попытается применить его по назначению, то есть попытается создать спектакль то, боюсь,  что без приятия этого закона вас ждет… в чем он? Для начала вы должны попытаться не интонировать текст внутри одной строчки: то есть не придавать ей иного смысла, кроме того, который в ней заложен. Заглавные гласные буквы внутри последнего слова не являются указанием что здесь нужно делать ударение это быстрее напоминает  некое зависание сознания актера, некий свободный полет, сродни полету лыжника набравшего скорость при спуске с трамплина и наконец оторвавшегося от земли. Спасибо!

The play is significant for the way it deals with the fate of a married woman, who at the time in Norway lacked reasonable opportunities for self-fulfillment in a male dominated world. It aroused a great sensation at the time, and caused a “storm of outraged controversy” that went beyond the theatre to the world newspapers and society. About the Author Born in 1828, Henrik Ibsen was a Norwegian playwright and poet, often associated with the early Modernist movement in theatre. Determined to become a playwright from a young age, Ibsen began writing while working as an apprentice pharmacist to help support his family. Though his early plays were largely unsuccessful, Ibsen was able to take employment at a theatre where he worked as a writer, director, and producer. Ibsen’s first success came with Brand and Peter Gynt, and with later plays like A Doll’s House, Ghosts, and The Master Builder he became one of the most performed playwrights in the world, second only to William Shakespeare. Ibsen died in his home in Norway in 1906 at the age of 78

VILJAMS ŠEKSPĪRS KOPOTI RAKSTI IV LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA 1964 Redakcijas kolēģija: M. Ķempe, E. Smiļģis, J. Sudrabkaļus Kārļa Egles sakārtojums Mākslinieki A. Stankevičs un V. Ozoliņš DOTS PRET DOTU Traģikomēdija piecos cēlienos Tulkojusi Vizma Belševica Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

The long-unavailable work by one of America's most eminent writers

A play written in 1787 and originally with music composed by Beethoven. Egmont is a Flemish warrior whose nemesis is the Duke of Alba. Heeventully ends up in prison, sentenced to death. In his final speech, Egmont calls to his people for freedom and to never give up the fight against their oppressors

Egmont ist ein Trauerspiel von Johann Wolfgang von Goethe. Es wurde 1775 begonnen und war 1788 im Druck. Egmont spielt in der Stadt Brüssel während des Aufstands der Niederländer gegen die spanische Herrschaft. Teile des niederländischen Adels verbünden sich mit den Protestanten, um die religiöse und politische Unterdrückung durch die Spanier zu beenden. Die Person des „Helden“ Egmont entstand nach dem Vorbild des tatsächlichen Lamoral Graf von Egmond, auf den Goethe bei seinen Studien über die Geschichte der Niederlande stieß. Der literarische Egmont hat mit seinem historischen Vorbild allerdings nur wenig gemeinsam