Stīvens Gilberts Žurkcilvēka piezīmes Stātīts par kādu dīvaini, indivīdu, kuram mājās savairojušās žurkas, un viņš sāk tās barot ar ēdiena atliekām. Viņam izdodas žurkas pieradināt un pat noslēgt sava veida sadarbības līgumu ar žurku tēviņu Sokrātu. Viņš sāk izmantot žurkas, lai atriebtos cilvēkiem, kuri viņam kādreiz nodarījuši pāri, kā arī, lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli. Viņš pat izgatavo masku, lai izskatītos līdzīgs žurkai. Pilsētā sāk klīst baumas par žurku pavēlnieku žurkcilvēku, kuras robežojas ar paniku. Sokrāts iet bojā un tā vietu ieņem cits žurku tēviņš Bens, bet šai žurkai gribas izmantot cilvēku arī savā labā un lai gan žurkcilvēks mēģina no žurkām atbrivoties viņam tas vairs neizdodas. Nezinu, pēc kā viņas to nosaka… «Jumava» 1992 © Tamāra Liseka, tulkojums latviešu valodā,1992 © Uldis Sosnovskis, mākslinieciskais noformējums, 1992 Mamma allaž atkārto, ka man ir laiks precēties, taču īstenībā nemaz negrib, lai es to darītu. Bet tas jau viņai arī nedraud. Neviena meiča man ne virsū neskatās. Ja nu kāda, kas galīgā badā. Un pat tā ne. Sievietes lieliski saož, kuram ir nauda un kuram nav. Tā tam jābūt. Viņas visas ir kā kaķenes, kas meklē labāko vietu, kur apbērnoties. Kad tēvs vēl bija dzīvs, es reizēm manīju, ka viena otra pamet uz mani acis, bet nekad tur nekas nesanāca. Atceros, viena reiz teica — es varbūt derēšot viņas draudzenei. Lielākoties es pat draudzenei nebiju diezgan labs. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis