Leo Taksils Jautrais Evaņģēlijs jeb Jēzus Dzīve IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ-1965 Franču rakstnieks Leo Taksils (1854—1907) padomju lasītājiem labi pazīstams ar savu «Jautro bībeli», kurā viņš spoži, asprātīgi un kaujinieciski kritizē kristiešu un jūdu «svēto» grāmatu. Rakstnieka otrajā grāmatā — «Jautrais evaņģēlijs jeb Jēzus dzīve» kritizēts evaņ­ģēlijs. Ar dzēlīgu sarkasmu Leo Taksils uzrāda daudzās pretrunas un aplamības Jaunajā derībā, norauj «dieveilvēkam» Jēzum Kristum visus teoloģiskos plīvurus un parāda, cik absurdas ir evaņģēliju le­ģendas par mesijas jeb pestītāja «dzīvi un darbību». Lasītājs rod nešaubīgu pār­liecību, ka evaņģēlijos nav nekā dieviš­ķīga, ka, sakopojot šo seno leģendu un mītu krājumu, kristīgās baznīcas tēvi ne­kādi nav spējuši tos savā starpā sa­skaņot. «Jautrā evaņģēlija» tulkojumā pēc ie­spējas saglabāta spilgta un tēlainā franču oriģināla valoda. Tulkojumā daži nelieli saīsinājumi. Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Leo Taksils Jautrā bībele LVI RĪGĀ 1962 V. ŠIŠAKOVA REDAKCIJĀ Ateistiskajā literatūrā nav nemaz tik daudz grāmatu, ka.s pārliecinoši un tai pašā laikā spilgli un asprātīgi atspē­kotu jūdu un kristiešu galvenās «svē­tās» grāmatas — bibeles aplamības. Viena no tādām spilgtām un aizraujo­šām grāmatām ir «Jautrā bībele», ko sarakstījis pazīstamais franču žurnā­lists ateists Leo Taksils. Ar dzirkstošu humoru viņš iztirzā bibeles aplamības un pretrunas. Sī grāmata ir vērtīga ari ar to, ka autors sīki analizē bīljeles le­ģendas. Propagandists, kas veic ateis­tisku darbu, izlasījis Leo Taksila grāmalu, gūs bagātīgu materiālu. «Jautrās bībeles» tulkojumā saglabāts tās franču tekstam raksturīgais dzīvais un tēlai­nais izklāstījums. Grāmata ilustrēta ar daudziem satīriskiem zīmējumiem. XVIII gadsimtā revolucionārās kustības uz­bangojums satrieca feodālisma kundzību Rie­tumeiropā. Līdz ar to smagu sakāvi piedzī­voja arī Romas katoļu baznīca, kas ar dieva vārdu bija svētījusi un aizstāvējusi feodāļu varu. Cilvēki, kam vesels saprāts, ieraudzīja reliģiju tās īstajā gaismā — kā garīgu indi, kā pirmatnējās neizglītības un rupjas māņti­cības apvienojumu ar nežēlīgu varmācību pret cilvēka sirdsapziņu. Taču XIX gadsimta vidū buržuāzija, saskatījusi, ka strādnieku šķira draud iznīcināt tās valdošo stāvokli, no­žēloja savu brīvdomību, ar ko bija lepoju­sies, iedama cīņā pret sabiedrības vecās iekār­tas aizstāvjiem. Viņa sāka meklēt reliģijas kalpu palīdzību cīņā pret darbaļaužu revolu­cionāro noskaņojumu. Brīvdomība, ko bija pamatojuši un apliecinājuši buržuāzijas la­bākie pārstāvji laikā, kad risinājās cīņa uz dzīvību un nāvi pret laicīgo un garīgo feo­dāļu uzkundzēšanos, tagad sāka apdraudēt kapitālistu kundzību. Reliģiskus organizācijas un kulta kalpi, kas vienmēr un visur ir aizstāvējuši visu reakcio­nārāko un visvairāk atpalikušo, ar lielu skubu devās buržuāzijai palīgā. Viņi sankcionēja kapitālistisko algoto verdzību, bet kapitā­listi sāika rūpēties par svēto kalpu labklā­jību. 1884. gada aprīlī Romas pāvests Le­ons XIII griezās pie ticīgajiem ar vēstījumu, kas pazīstams ar nosaukumu pēc tā pirma­jiem diviem vārdiem — «Cilvēku dzimums». Sai vēstījumā pāvests aicināja uz enerģisku cīņu pret bezdievību, pret visiem, kas neatzīst Romas katoļu baznīcas noteicošo nozīmi un protestē pret darbaļaužu šķiras apspiešanu. Neticība dievam un vispār brīvdomība vēstī­jumā bija pasludināta par «tumsas vald­nieka» — velna darbu, par viņa ieroci, par sekām, ko radījis velna naids pret kristiā­nismu. Pāvesta enciklika bija savdabīgs reak­cijas spēku aicinājums uz karagājienu pret ateismu un brīvības mīlestību. Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis