Kamilla Lekberga Ledus bērns Mīklaini pazušanas gadījumi liek saausīties un lauzīt galvu ikvienam. Ziemas spelgonī viena no pazudušajām meitenēm piepeši tiek atrasta sirdi stindzinošā skatā. Patrikam un viņa komandai ir jāapvieno spēki ar citiem policijas iecirkņiem, lai noskaidrotu lietas apstākļus un, iespējams, izglābtu pārējās pazudušās meitenes. Vietējo iedzīvotāju noslēpumiem atklājoties citam pēc cita, nākas secināt, ka nekas nav tā, kā pirmajā brīdī šķiet... Apgāds "Jumava' izdod populārās zviedru rakstnieces Kamillas Lekbergas detektīvromānu sērijas devīto grāmatu! skanējis indarsss@inbox.lv Tulkojusi Laura Ozoliņa Jumava 2018

Kamilla Lekberga Ragana Apgāds “Jumava” izdod populārās zviedru rakstnieces Kamillas Lekbergas detektīvromānu sērijas desmito grāmatu. Kad četrus gadus vecā Linnea pazūd no fermas Fjelbakā, tas atraisa traģiskas atmiņas. Pirms trīsdesmit gadiem maza meitene pazuda tieši tajā pašā saimniecībā un vēlāk tika noslepkavota. Tajā laikā divas trīspadsmit gadus vecas meitenes tika apsūdzētas par meitenes nolaupīšanu un nogalināšanu. Viņas tika atzītas par vainīgām tiesā, bet vecuma dēļ izvairījās no cietuma. Kopš tā laika viena no viņām mierīgi dzīvo Fjelbakā. Otra tagad ir slavena aktrise. Fjelbakas iedzīvotāji organizē plašus Linnea meklējumus un atrod viņu kailu blakus tam pašam dīķim, kur tika atrasta pirmā meitene. Mazajā kopienā sāk izplatīties bailes. Vai vairākas meitenes varētu būt briesmās? Kamilla Lekberga ir pasaules mēroga dižpārdokļu autore. Viņas romāni ir tulkoti 37 valodās un pārdoti 55 valstīs. Pollijai Bija neiespējami zināt; kāda būtu izvērtusies meitenītes dzīve. Par ko viņa būtu kļuvusi. Kāds būtu bijis viņas darbs; ko viņa būtu mīlējusi, apraudājusi, zaudējusi vai iekarojusi. Vai viņai būtu bijuši bērni; ja tā, par ko viņi būtu kļuvuši. Bija neiespējami pat iztēloties, kā viņa būtu izskatījusies, būdama pieaugusi sieviete. Meitenītei bija četri gadi, tāpēc viņā nebija nekādu noteiktu iezīmju. Reiz zilās acis bija tapušas zaļas, un mati, kas bija bijuši tumši, kad viņa bija nākusi pasaulē, nu bija gaiši, lai gan blondās šķipsnas bija iesarkanas un krāsa neapšaubāmi būtu mainījusies no jauna. Šobrīd par to bija sevišķi grūti spriest. Meitenīte gulēja ezera tālākajā malā ar seju uz leju. Pakausi klāja lipīga kārta sarecējušu asiņu. Gaišo matu krāsas nianses varēja samanīt tikai cirtās, kas šūpojās ūdenī ap viņas galvu. Šajā ainā ar meitenīti nebija nekā īpaši šausminoša. Noskaņa bija tāda, it kā ūdenī neviens nemaz negulētu. Meža skaņas bija tādas pašas kā allaž. Gaisma spraucās pa koku zariem gluži tāpat kā vienmēr ap šo laiku. Ūdens vieglītēm viļņojās ap meitenīti, tikai retumis kāda spāre nolaidās uz rāmās virsmas, veidodama aplīšus. Pārvēršanās bija sākusies, un viņai bija lemts pakāpeniski kļūt par meža un ūdens daļu. Ja neviens viņu neatrastu, daba darītu savu un pamazām iekļautu sevī. Pagaidām vēl neviens nezināja, ka meitenītes vairs nebija.  tulkojusi Laura Ozoliņa ; Tatjanas Zubarevas vāka mākslinieciskais noformējums. jumava 2020