Voicehs Žukrovskis Nolaupīšana Titirlistānā Poļu rakstnieka populārajā pasakā gailis, lapsa un runcis dodas bīstamā ce­ļojumā un atbrīvo princesi. Viņi uzvar, jo tiem nav vajadzīga ne vara, ne dārg­lietas. Visa dzīves bagātība — maize, miers un draudzība. No poļu valodas tulkojis Jāzeps Osmanis RĪGA «LIESMA» 1989 Mākslinieks JURIS PUTRĀMS RECENZENTS ZIGMUNTS IGNATOVIčS MĀKSLINIEKS JURIS PUTRAMS Priekšvārds, tulkojums latviešu valodā, ilustrācijas, izdevniecība «Liesma», 1989 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis MANIEM DRAUGIEM LATVIJĀ Pateicoties manam kolēģim, poļu literatūras tulkotājam, latviešu jdā jūsu rokās nonākusi šī grāmata «Nolaupīšana Titirlistānā». bu jums pastāstīt, kā tā radās. Savā laikā — pusgadsimts jau pagājis >š tā laika — es piedalījos cīņā pret Hitlera iebrucējiem. Manā ziņā bija četri lielgabali, es biju artilērijas virsnieks. Tiku ievainots nokļuvu gūstā. Slimnīcā apsardze nebija diez cik stingra, un es, ģērbies par sanitāri, aizbēgu. Apmetos Krakovas nomalē, atradu bu akmeņlauztuvē, jo mācēju apieties ar spridzekļiem, urbu tīs caurumus un drupināju kaļķakmens bluķus. Iekārtoju pie sevis oā kolēģus no universitātes, jo akmeņlauztuvē varēja dabūt umentus, kuri pasargāja no izvešanas — no vergu darbiem Vācijā. >ā ar mani strādāja pazīstamais sadzīves romānu autors Tadeušs atkovskis un dzejnieks, tagadējais pāvests Karols Voitila. Es nevarēju samierināties ar Polijai uzspiesto nebrīves jūgu. Slepus j laukā no akmeņlauztuves dinamītu un apmācīju pagrīdes anizācijas jauniņos cīnītājus spridzināt dzelzceļus, kuri veda uz ti. Kopā ar Tadeušu Kviatkovski izdevām pagrīdes žurnālu, kas >ais pavēstīja patiesību par Aušvices nāves nometni. Tā patiešām laimīga nejaušība, ka paliku dzīvs. Stāvēdams akmeņlauztuvē ar jošo, džinkstošo pneimatisko urbi rokās, loloju sapņus par citādu auli, kurā nebūtu jābaidās, ka draugs var nodot, kurā mīlas pilna i liek piedot un skubina uzupurēties, kurā krietnums liek visiem, vīra dūša,-kalpot dzimtenei. Es savā iztēlē uzbūru jaunu pasauli, ikainu karaļvalsti, kurā ļaunie spēki, pat nāve ir bezspēcīga. Tā s Titirlistānā ar kaimiņvalsti Blablāciju. Rakstīju atpūtas stundās, sildīdams muguru pie vecas krāsns. Rakstīju vecā kantorgrāmatā: tās vienu lapaspusi aizņēma rēķinu stabiņi, bet otra bija tīra. Cietais vāks man aizvietoja galdu. Strādnieki domāja, ka vedu uzskaiti par izlietotajiem detonatoriem, degļa metriem un dinamīta kilogramiem. Vācieti, kurš mūs apsargāja, nekas cits neinteresēja kā vien šņabis un ziņas no frontes, bet tās ilgu, ļoti ilgu laiku viņam bija patīkamas. Par grāmatas varoņiem kļuva jums jau no pasakām zināmie dzīvnieki: gailis, kaķis un lapsa. Taču jūs droši vien uzminēsiet, ka patiesībā esmu tēlojis cilvēkus, tikai dzīvnieku maskās — drosmīgu kara veterānu un viņa draugus — godprātīgu labsirdi un spriganu dāmu, kas vēlas kādā turīgā ģimenē kļūt par bērnaukli. Bieži vien es biju izsalcis, tādēļ arī aprakstīju uz iesma švirkstošus cepešus, brīnumainas tortes, kraukšķošus cepumus, putojošus dzērienus un aveņu sulu. Pasaku pasaule mani pasargāja no bailēm naktīs, kad melns automobilis apstājās pie vārtiņiem un nagloti zābaki klaudzēja uz ietves, kad žandarmu dūres triecās pret durvīm. Daudzi jo daudzi mani cīņas biedri tika apcietināti! Es neieredzēju karu. Cīnījos pret okupantiem ar ieročiem rokās … Un tāpat arī ar rakstnieka spalvu. Šāvienu atbalsis sen jau apklusušas, turpretī uzrakstītie vārdi ir. palikuši. Tie kalpo jaunām bērnu paaudzēm, stāsta par īstu drau­dzību, par uzticību, par mīlestību pret savu tautu. Kara gados es uzrakstīju divas grāmatas: stāstu krājumu par saviem laikabiedriem «Klusuma valstībā» — grāmatu par lieliskajiem, varonīgajiem puišiem, no kuriem daudzi krita, un, lūk, šo pasaku — romānu «Nolaupīšana Titirlistānā», ko jūs šodien turat rokās. Grāmatā daudz piedzīvojumu, neparastu notikumu, daudz fantāzijas un humora, šī grāmata iepatikusies gan bērniem, gan arī pieaugušajiem. Polijā tā izdota četrpadsmit reižu. Fabula pārtapusi par baleta libretu un par scenāriju pilnmetrāžas filmai, pasaka daudzkārt dramatizēta teātros. Bērni jau pēc pirmajiem izdevumiem vaicāja, kāds bijis iemīļoto varoņu tālākais liktenis. Es vieglprātīgi apsolīju, ka uzrakstīšu vēl otru grāmatu. Bet atkārtošanās man itin nemaz nav pa prātam. Kat­ra mana grāmata ir citāda. Es esmu tipisks pieaugušo rakstnieks, kurš joprojām vēl sevī jūt kādreizējo spītīgo resgali ar nobrāztajiem ceļgaliem un vajadzību arī viņam laiku pa laikam kaut ko uzrakstīt. Pat no Āzijas zemēs uzliesmojušo revolūciju cīņu laukiem, no Vjetnamas,Laosas un Ķīnas bez reportāžām es pārvedu mājās leģendas, pasakas jn nostāstus par bērniem. Bet vai rakstnieks var paredzēt, kura grāmata iaika dzirnā tiks samalta, kura tiks uzņemta tautas literatūras dārgumu <rātuvē? Varbūt tā, kurā autors būs uzņēmies pasaules soģa lomu un dūs runājis skarbi, no ļaužu miņas pagaisīs, bet saglabāsies tikai tie daiļdarbi, kas pauž prieku par pasaules skaistumu un, izraisot smaidu, kliedē briestošās nesaskaņas un naidu? Blabonā, 13.02.87. Četrdesmit gadi apritējuši, kopš parādījās grāmata «Nolaupīšana Titirlistānā», un nu beidzot es esmu uzrakstījis otro daļu. Nosaukums «Blabonas tronī» liek nojaust tās saturu. Jāpiebilst, dārgie draugi, ka ikviena sēžamvieta der tronim, bet ne katra galva kronim. Vismaz tā apgalvo sens blablāciešu sakāmvārds. Varbūt arī šo grāmatu jūs kādreiz izlasīsiet . . . Tad droši vien smiedamies aizliksiet aiz auss vienu otru dzīves gudrību, ko jums visnotaļ gribējis uzticēt vecais rakstnieks, pasaules klaidonis, mūžam uzticamais bērnu un dzīvnieku draugs, Titirlistānas un Blablācijas hronists Voicehs Zukrovskis