DIEVU EDIENS Herberts Velss IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976 No angļu valodas tulkojušas R. KOKA un R. RUNCE V. VISOCKA zīmējumi Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevniecību padomes lēmumu  šai izdevumā publicētais Velsa romāns «Dievu ēdiens» tāpat ir spilgts sociāli filozofiskās fantastikas paraugs. Divu zi­nātnieku sintezētā brīnišķīgā barība, kas veicina visu dzīvo or­ganismu pastiprinātu augšanu (mūsu dienās tādas vielas dēvē par augšanas stimulatoriem), pārvērš kādu pussimtu jauniešu milžos. Jaunie milži pārspēj parastos ļautiņus garīgajā attīstībā tikpat stipri kā fiziskajā. Simbolika te ir skaidra. Jaunajos milžos iemie­soti cilvēces veselīgie, augošie, progresīvie spēki, cilvēces cēlās jūtas un gaišais prāts, kas cenšas atbrīvoties no gara tumsības, sīkmanības un sociālās netaisnības žņaugiem. Un gluži dabiski, starp šīm abām pasaulēm — jauno, augošo un veco, iznīcībai nolemto — notiek sadursme. Šai sakarā, šķiet, nebūs lieki atzīmēt kādu daudzkārt novē­rotu literārās daiļrades procesa īpatnību. Herberts Velss, kā zi­nāms, bija fabiānis. Un fabiāņu biedrība apvienoja tos angļu sociālistus, galvenokārt no inteliģences aprindām, kuri par vis­lietderīgāko uzskatīja nogaidīšanas taktiku. Šie cilvēki noliedza revolucionāras rīcības nepieciešamību. Viņi ticēja, ka sociālismu var sasniegt, pārliecinot un audzinot cilvēkus, propagandējot sociālisma idejas un apvienojot to piekritējus. Taču, par spīti šai būtībā reformistiskajai pozīcijai, Velss savos romānos — gan «Dievu ēdienā», gan arī citos — rāda, ka antagonistisko šķiru pretrunas neizbēgami pāraug bruņotos konfliktos. Acīmredzot mākslas spēks, tās iekšējā loģika ir tik neatvairāmi, ka ved jeb­kuru īstu mākslinieku daudz tuvāk dzīves patiesībai, nekā viņš saskaņā ar savu politisko pārliecību ir gribējis iet. Herberts Velss ir atstājis bagātu literāro mantojumu, kas dziļi ietekmējis un, jādomā, ietekmēs vēl ne vienu vien lasītāju paaudzi. Un tas šķiet gluži dabiski, jo Velss ir ne vien domā­tājs, kam dziļi rūp cilvēces likteņi, bet arī brīnišķīgs stāstītājs — spraiga sižeta meistars, kura stāstos un romānos sastopam gan traģiskus konfliktus, gan humoristiskas situācijas, gan reljefi vei­dotus raksturus, gan neaizmirstamas monumentālas ainavas. Pēckara gados latviešu valodā jau izdoti Velsa romāni «Laika mašīna», «Neredzamais cilvēks», «Doktora Moro sala», «Pasauļu karš» un «Kad gulošais mostas». Tagad tiem piebiedrojas «Pirmie cilvēki uz Mēness» un «Dievu ēdiens». Gribas cerēt, ka šī grāmata vēl vairāk pastiprinās mūsu lasītāju interesi par izcilā angļu fantasta spilgtajiem, aizraujošajiem sacerējumiem. A. LĪDUMS

KAD GULOŠAIS MOSTAS Herberts Velss  izdevniecība «zinātne» Rīga 1970 no angļu valodas tulkojusi R. Koka Taču — agri vai vēlu — nāk diena, «kad Gulošais mostas». Tā Herberts Velss nosauc romānu, kuru publicē 1899. gadā. Romāns «Kad Gulošais mostas» ievērojami atšķiras no citiem rakstnieka darbiem. Tajā trūkst lielu fantastisku simbolu. Autors attēlo nākotnes tehniku, sadzīvi, sociālas un politiskas attiecības. Šī grāmata izvirza Velsa daiļradē vēl neskartu jautājumu par revolūciju. Sižets ir vienkāršs. Romāna varonis Grehems iegrimst letarģiskā miegā un atmostas pēc pāris gadsimtiem. Viņš uzzina, ka ir kļuvis par Pasaules Valdnieku un ka viņa vārdā tiek ekspluatēti darbaļaudis. Jo drīz viņš pats savām acīm pieredz to visu: cil­vēce nokļuvusi pilnīgā kapitāla verdzībā. Grehems jūt līdzi beztiesīgajiem darbaļaudīm un nolemj vadīt tautas sacelšanos. Daļēji šī cīņa sekmējas. Finansistu varu jeb Aizbildniecības Padomi gāž, taču līdz brīvībai vēl tālu. Baņķieru vietā stājas lielburžuāzija ar kapitālistu Ostrogu priekšgalā. Tas pasludina sevi par valdnieku un pavēlnieku un visu, kas revolūcijā izcīnīts, izmanto savā labā. Tādu atrisinājumu Grehems nevar pieņemt. Viņš turpina cīņu, līdz mirst gaisa kaujā ar Ostrogu. Revolūcija uz zemes tur­pinās. «Kad Gulošais mostas» — tas ir romāns, kas pauž domu par sociālu pārmaiņu nepieciešamību. Rakst­nieks te uzstājas kā pravietis, kas nākotnes vārdā pareģo kapitālisma bojā eju. Cilvēce reiz atbrīvosies no mantkārīgajiem un uzvarēs tādas idejas kā vispārīga brālība, sociālā un ekonomiskā vienlīdzība

NEREDZAMAIS CILVĒKS Herberts Velss Tulkojusi Valija Brutāne Herberts Džordžs Velss (1866—1946) Fantāzijas drosmīgā trauksme, sapņi par dabas spēku pa­kļaušanu cilvēkam nekad nav tik cieši saaudušies ar konkrētiem zinātnes sasniegumiem kā musu dienās — kosmisko lidojumu laik­metā. Un nekad nav tik spilgti un uzskatāmi pierādījies, cik daudz var panākt zinātne, ja to nekavē šķiru pretrunas. Tad tā spēj iekarot kosmosu, atbrīvot atomenerģiju, kalpot progresam, teh­nikas attīstībai. Par tādu atraisītu, varenu zinātni sapņoja lielais angļu progre­sīvais rakstnieks H. Dž. Velss, un zīmīgi, ka tieši uzvarošā soci­ālismā zemē viņa sapņi raduši spilgtu apstiprinājumu. Herberta Velsa daiļrade ir loti daudzveidīga un plaša. Viņš uzrakstījis ap 40 romānu, ļoti daudz stāstu, filmu scenārijus, publicistiskus rakstus, rokas grāmatas bioloģijā un vēsturē. Vispo­pulārākie ir viņa zinātniski fantastiskie darbi. Tāpat kā Svifta «Gulivera ceļojumi», Dcfo uzņēmīgais Robinsons Krūzo un Zila Verna darbi, arī Velsa fantastiskie romāni aizvien saista un val­dzina jauno lasītāju. Tie rāda, ka pasaule ir ne vien brīnumu pilna kā pasaka, bet arī izpētāma un iekarojama, izzināma un izdibi­nāma, maināma un labojama. Velsa stāstījumam ir īpaša ievirze. Būdams viens no pirma­jiem zinātniekiem, kas ienāk daiļliteratūrā, viņš ne tikai aizrauj ar saistošu fabulu, bet vienmēr rosina domu, zinātniskus meklē­jumus. Tanī pašā laikā viņa darbi rāda rakstnieka atsaucīgo sirdi, viņa dzīvo interesi par cilvēces likteni, patiesās rūpes par cilvēku sabiedrības nākotni un pauž gaišu ticību šīs sabiedrības progre­sam. Velss nešaubīgi ticiHinātnes attīstībai. Par savu romānu «Kad pamostas guļošais»' viņš raksta, ka aprobežojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespējamu, taču izsaka pārliecību, ka cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis. Sāda pieeja zinātnei gluži nemanot savaldzina jaunatni. Vēl jo vairāk saistošus viņa darbus padara Velsa mīlestība uz dzīvi visās tās izpausmēs. «Dzīve man vienmēr šķitusi ārkārtīgi inte­resanta, tā drausmīgi valdzināja mani, tā piepildīja manu apziņu ar tēliem un idejām, un es jutu, ka tas viss jāatdod atpakaļ dzīvei. Es mīlēju dzīvi, un mīlu to aizvien vairāk,» tā viņš raksta priekš­vārdā savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda. Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus. Velss parādījās literatūrā XIX gadsimta beigās, imperiālismā sākuma posmā Anglijā. Tehnikai attīstoties, strādnieki grimst ar­vien dziļāk nabadzībā. Notiek virkne streiku un demonstrāciju. Imperiālistiskās Anglijas koloniālā politika tautu iegrūž būru kara, kas atnes zaudējumus un ciešanas. Ideoloģiskajā frontē, arī literatūrā, iezīmejas divas reakcionā­ras līnijas: viena novirzās uz dekadenci, antihumānismu, neticību cilvēka prātam. Te visspēcīgākais pārstāvis ir Oskars Vailds. Otrā ar Radjedu Kiplingu priekšgalā slavina imperiālismu, šovinismu, aizstāv Anglijas koloniālās tieksmes. Tāpēc jo liela nozīme šai laikā ir godīgiem, progresīviem rakstniekiem, kas nepakļaujas šiem noskaņojumiem, bet no kritizētāja reālisma pozīcijām dros­mīgi atsedz imperiālisma vainas, aizstāv humānismu, cildina cil­vēka spējas. Viņu vidū Velss ieņem nozīmīgu vietu. Savos stāstos un romānos Velss spilgti parāda kapitālistis­kās sabiedrības trūkumus, izsmēj angļu buržuāzijas aprobežotību, tajā pašā laikā cildinādams prāta nozīmi cilvēces progresa ceļā. Oskars Vailds, vilinādams cilvēku tīra skaistuma pasaulē, sludinādams «mākslu mākslas dēļ», noliedz cilvēka prāta vērtību un spēku, turpretī Velsa varonis stāstā «Zvaigzne» izsaucas: «Tu vari mani nonāvēt, bet manām smadzenēm ir vara pār tevi — jā, pār visu universu.» Laika ceļotājs («Laika mašīna»), nevērojot briesmas, drosmīgi risina zinātniskas problēmas. Pat ikdienišķs cilvēks, maza antikvariāta īpašnieks (stāstā «Kristāla ola»), zinātnē atrod savas dzīves jēgu. Velsa varoņu aktīvā iejaukšanās mūsu pasaules norisēs, viņu kvēlās, pašaizliedzīgās, nerimstošās atziņu un zinā­šanu alkas ir izaicinājums mistikas un iracionālisma sludinātā­jiem, tiešiem un netiešiem imperiālisma aizstāvjiem. Kamēr Radjeds Kiplings slavina «džungļu likumu» un ide­alizē angļu «civilizācijas nesējus», kuri valda pār iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzīgi parāda šīs valdīšanas brutalitāti. Jau Velsa daiļrades sākumā atklājās viņa zinātniski fantastiskā romāna īpatnējās iezīmes un reālistiskais rakstīšanas veids — viņa zinātniski fantastiskie darbi skan kā patiesība. Viņš iet Svifta pē­dās, izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām. Velss arī konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos. Savā pirmajā sacerējumā «Laika mašīna» (1895) viņš rāda, ka zinātnes un tehnikas attīstība, ja tā notiek kapitālistu šķiras inte­resēs, neatvairāmi noved cilvēci pie pašiznīcināšanās. Laika , ceļo­tājs nokļūst 802 701. gada pasaulē un tur sastop divus cilvēka pa­veidus — nevarīgos, pārsmalcinātos elojus un darba rūķus mor- lokus, rupjas tumsas būtnes. Jo tuvāk viņš iepazīst šos cilvēkus, jo drausmīgāki ir viņa atklājumi. Morloki dzīvo tikai pazemē, viņi ir fiziski un garīgi deģenerējušies. Arī eloji deģenerējušies — zaudē­juši katru interesi, alkas pēc zināšanām, pat aizmirsuši rakstīt un lasīt- Patiešām, intelekts «izdarījis pašnāvību». Un Laika ceļotājs saprot, ka «šāds stāvoklis radies, pakāpeniski pieaugot atšķirībai starp kapitālistu un strādnieku …» Velsa kritika ir drūma, viņa satīra skumja. Stāstījuma pesi­mismu mazina paša Laika ceļotāja tēls, viņa nenogurstošais mek­lētāja gars, kā arī romāna epilogs, kurā autors izsaka cerības, ka civilizācija tomēr šadi neiznīcinās pati sevi. Šādus lēcienus laikā un telpā Velss izmanto daudzos sacerē­jumos. «Pletnera stāstā» jauns maģistrs, izdarot eksperimentu, nokļūst ārpus telpas un no turienes .vēro mantkāri un alkatīgumu, kas cilvēkus urda uz nekrietnu rīcību. «Stāsts par priekšdienām» lasī­tāju aizved XXII gadsimtā, kad sasniegts tīri vai neticams tehni­kas progress. Taču visi šie sasniegumi ir pasaules monopolu rokās, tie neatvieglina cilvēku dzīvi — gandrīz trešā dala iedzīvotāju ir pilnīgi paverdzināta. Sis stāsts sasaucas ar 1899. gadā uzrakstīto romānu «Kad pamostas gulošais», kas sociāli vēl nozīmīgāks nekā «Laika mašīna». Te sevišķi spilgti un konkrēti parādīta buržuāziskā sabiedrība savā galējā attīstībā. šinī romānā Velss norada ne tikai uz briesmām, kas slēpjas kapitālistiskajā iekārtā, bet attēlo arī cilvēkus, kas ceļas cīņā pret to. Guļošais atmostas pasaulē, pār kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekš­galā. Visi cilvēces sasniegumi atklāti vērsti uz to, lai tautu novestu līdz morloku stāvoklim. Bet tauta negrib to pieļaut, tā saceļas, lai pārņemtu varu. Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896). Galvenais varonis, neparasti apdāvinātais un enerģiskais zi­nātnieks Moro sācis darboties īstas, visnotaļ humānas zinātnes vārdā. Savu mūžu viņš veltījis dzīvnieku ķermeņa plastiskuma stu­dijām, dzīvu audu transplantācijai. Moro uzsRata, ka, apbruņots ar antiseptisko ķirurģiju un īsti izzinājis augšanas likumus, viņš va­rētu mainīt arī instinktus un sliecības. Sabiedrība atstumj šo ģe­niālo cilvēku, atraida viņa pakalpojumus. Rezultātā — Moro vairs neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet ar aukstu vienaldzību, ar necil­vēcisku cietsirdību turpina savus zinātniskos eksperimentus viens pats. Autors parāda, ka zinātne, kurai nav humāna mērķa, kļūst par negatīvu spēku, kas laupa pēdējās žēluma un līdzcietī­bas paliekas. Un lasītājs līdz ar Prendiku, kas stāsta mums par ārstu Moro, kaut gan apbrīno ārsta vareno prātu un interesi par zinātni, taču nodreb šausmās, redzēdams, kādas sāpes un ciešanas viņš nodara gluži aukstasinīgi, — lai tikai apmierinātu šo interesi. Tā ir viena līnija šai romānā. Taču ir vēl arī otra — galvenā līnija. Moro no dzīvniekiem rada puscilvēku pūli, valda pār to, iedvešot viņiem bailes. Lai noturētu viņus paklausībā, Moro liek šiem puscilvēkiem skaitīt īpašus «likumus» un izpildīt baigu ritu­ālu, kas tieši atgādina misionāru ieviestās reliģiskās ceremonijas. Sī paklausība tomēr izrādās tikpat ārišķīga kā šo dzīvnieku cilvē­ciskums. Nogaršojuši asinis, viņi saceļas pret salā ieviesto kartību un pašu Moro nogalina. Moro valdīšana pār puscilvēkiem , ir baismīga kolonizācijas karikatūra, dzēlīga atbilde uz Kiplinga «Džungļu grāmatu», kas bija iznākusi divus gadus agrāk. Līdz ar to romānā iezīmēta arī treša līnija — bailes no revolūcijas. Būdams zinātnieks un humānists, Velss saprot, ka kapitālisms, koloniālisms jāiznīcina, lai cilvēce ietu progresa ceļu. Taču revolūciju viņš uzskata par nežēlīgu lī­dzekli. Velss baidās no tautas masām, netic, ka tās spētu pārvaldīt valsti, tāpēc liek cerības uz gudriem, kulturāliem zinātniekiem, kas pamazām mainītu cilvēka dabu un vadītu sabiedrību. Velss ir nesaudzīgs kritizētājs un atmaskotājs, taču, sapinies sīkburžuāziskos uzskatos, neliek saviem varoņiem darboties ta, lai viņi pārveidotu sabiedrību. Viņi nekad neiesaistās socialaja dzīvē. Buržuāziskā sabiedrība viņus ierobežo, bet viņi nemēģina cī­nīties pret šiem ierobežojumiem, jo ir vientuļi un sabiedrotos ne­meklē tur, kur tie atrodami — apspiestās tautas masās. Un tomēr Velsa varoņi iegūst mūsu simpātijas, jo viņi tiecas pēc lieluma, viņu domu lidojums ir augsts. Savus uzskatus par zinātnieka stāvokli buržuāziskajā sabied­rībā Velss varbūt vislabāk izteicis romānā «Neredzamais cilvēks». Šis darbs ieņem centrālo vietu rakstnieka agrīno zinātniski fan­tastisko romānu virknē. Grifins, jauns zinātnieks, ieguvis prasmi un zināšanas, attīstījis savu talantu, dzīvodams pusbadā un naba­dzībā. Viņam ne tikai jācīnās ar materiālajām grūtībām, bet prī jāsargās no viduvējiem zi

PASAUĻU karŠ Herberts Velss izdevniecība «zinātne» Rīga 1970 no angļu valodas tulkojusi R. Koka Romānā «Pasauļu karš», ko Velss uzskata par savu labāko fantastisko romānu, attēlots, kā Zemi iekaro marsieši. Daudzas «Pasauļu kara» lappuses arī šodien tiek atzītas par klasiskiem angļu prozas paraugiem. Rakstnieks, kas nekad nebija skatījis kara šausmas, ar aculiecinieka tiešumu attēloja bargus notikumus, ko pasaule pieredzēja jau pēc dažiem gadu desmi­tiem — kad fašisms draudēja visai cilvēcei ar iznī­cību

ĀRSTA MORO SALA Herberts Velss LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ -1963 Tulkotāji: Jūlijs Aldermanis Valija Brutāne. Mākslinieks V. Grants Herberts Džordžs Velss (1866—1946) Fantāzijas drosmīgā trauksme, sapņi par dabas spēku pa­kļaušanu cilvēkam nekad nav tik cieši saaudušies ar konkrētiem zinātnes sasniegumiem kā musu dienās — kosmisko lidojumu laik­metā. Un nekad nav tik spilgti un uzskatāmi pierādījies, cik daudz var panākt zinātne, ja to nekavē šķiru pretrunas. Tad tā spēj iekarot kosmosu, atbrīvot atomenerģiju, kalpot progresam, teh­nikas attīstībai. Par tādu atraisītu, varenu zinātni sapņoja lielais angļu progre­sīvais rakstnieks H. Dž. Velss, un zīmīgi, ka tieši uzvarošā soci­ālismā zemē viņa sapņi raduši spilgtu apstiprinājumu. Herberta Velsa daiļrade ir loti daudzveidīga un plaša. Viņš uzrakstījis ap 40 romānu, ļoti daudz stāstu, filmu scenārijus, publicistiskus rakstus, rokas grāmatas bioloģijā un vēsturē. Vispo­pulārākie ir viņa zinātniski fantastiskie darbi. Tāpat kā Svifta «Gulivera ceļojumi», Dcfo uzņēmīgais Robinsons Krūzo un Zila Verna darbi, arī Velsa fantastiskie romāni aizvien saista un val­dzina jauno lasītāju. Tie rāda, ka pasaule ir ne vien brīnumu pilna kā pasaka, bet arī izpētāma un iekarojama, izzināma un izdibi­nāma, maināma un labojama. Velsa stāstījumam ir īpaša ievirze. Būdams viens no pirma­jiem zinātniekiem, kas ienāk daiļliteratūrā, viņš ne tikai aizrauj ar saistošu fabulu, bet vienmēr rosina domu, zinātniskus meklē­jumus. Tanī pašā laikā viņa darbi rāda rakstnieka atsaucīgo sirdi, viņa dzīvo interesi par cilvēces likteni, patiesās rūpes par cilvēku sabiedrības nākotni un pauž gaišu ticību šīs sabiedrības progre­sam. Velss nešaubīgi ticiHinātnes attīstībai. Par savu romānu «Kad pamostas guļošais»' viņš raksta, ka aprobežojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespējamu, taču izsaka pārliecību, ka cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis. Sāda pieeja zinātnei gluži nemanot savaldzina jaunatni. Vēl jo vairāk saistošus viņa darbus padara Velsa mīlestība uz dzīvi visās tās izpausmēs. «Dzīve man vienmēr šķitusi ārkārtīgi inte­resanta, tā drausmīgi valdzināja mani, tā piepildīja manu apziņu ar tēliem un idejām, un es jutu, ka tas viss jāatdod atpakaļ dzīvei. Es mīlēju dzīvi, un mīlu to aizvien vairāk,» tā viņš raksta priekš­vārdā savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda. Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus. Velss parādījās literatūrā XIX gadsimta beigās, imperiālismā sākuma posmā Anglijā. Tehnikai attīstoties, strādnieki grimst ar­vien dziļāk nabadzībā. Notiek virkne streiku un demonstrāciju. Imperiālistiskās Anglijas koloniālā politika tautu iegrūž būru kara, kas atnes zaudējumus un ciešanas. Ideoloģiskajā frontē, arī literatūrā, iezīmejas divas reakcionā­ras līnijas: viena novirzās uz dekadenci, antihumānismu, neticību cilvēka prātam. Te visspēcīgākais pārstāvis ir Oskars Vailds. Otrā ar Radjedu Kiplingu priekšgalā slavina imperiālismu, šovinismu, aizstāv Anglijas koloniālās tieksmes. Tāpēc jo liela nozīme šai laikā ir godīgiem, progresīviem rakstniekiem, kas nepakļaujas šiem noskaņojumiem, bet no kritizētāja reālisma pozīcijām dros­mīgi atsedz imperiālisma vainas, aizstāv humānismu, cildina cil­vēka spējas. Viņu vidū Velss ieņem nozīmīgu vietu. Savos stāstos un romānos Velss spilgti parāda kapitālistis­kās sabiedrības trūkumus, izsmēj angļu buržuāzijas aprobežotību, tajā pašā laikā cildinādams prāta nozīmi cilvēces progresa ceļā. Oskars Vailds, vilinādams cilvēku tīra skaistuma pasaulē, sludinādams «mākslu mākslas dēļ», noliedz cilvēka prāta vērtību un spēku, turpretī Velsa varonis stāstā «Zvaigzne» izsaucas: «Tu vari mani nonāvēt, bet manām smadzenēm ir vara pār tevi — jā, pār visu universu.» Laika ceļotājs («Laika mašīna»), nevērojot briesmas, drosmīgi risina zinātniskas problēmas. Pat ikdienišķs cilvēks, maza antikvariāta īpašnieks (stāstā «Kristāla ola»), zinātnē atrod savas dzīves jēgu. Velsa varoņu aktīvā iejaukšanās mūsu pasaules norisēs, viņu kvēlās, pašaizliedzīgās, nerimstošās atziņu un zinā­šanu alkas ir izaicinājums mistikas un iracionālisma sludinātā­jiem, tiešiem un netiešiem imperiālisma aizstāvjiem. Kamēr Radjeds Kiplings slavina «džungļu likumu» un ide­alizē angļu «civilizācijas nesējus», kuri valda pār iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzīgi parāda šīs valdīšanas brutalitāti. Jau Velsa daiļrades sākumā atklājās viņa zinātniski fantastiskā romāna īpatnējās iezīmes un reālistiskais rakstīšanas veids — viņa zinātniski fantastiskie darbi skan kā patiesība. Viņš iet Svifta pē­dās, izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām. Velss arī konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos. Savā pirmajā sacerējumā «Laika mašīna» (1895) viņš rāda, ka zinātnes un tehnikas attīstība, ja tā notiek kapitālistu šķiras inte­resēs, neatvairāmi noved cilvēci pie pašiznīcināšanās. Laika , ceļo­tājs nokļūst 802 701. gada pasaulē un tur sastop divus cilvēka pa­veidus — nevarīgos, pārsmalcinātos elojus un darba rūķus mor- lokus, rupjas tumsas būtnes. Jo tuvāk viņš iepazīst šos cilvēkus, jo drausmīgāki ir viņa atklājumi. Morloki dzīvo tikai pazemē, viņi ir fiziski un garīgi deģenerējušies. Arī eloji deģenerējušies — zaudē­juši katru interesi, alkas pēc zināšanām, pat aizmirsuši rakstīt un lasīt- Patiešām, intelekts «izdarījis pašnāvību». Un Laika ceļotājs saprot, ka «šāds stāvoklis radies, pakāpeniski pieaugot atšķirībai starp kapitālistu un strādnieku …» Velsa kritika ir drūma, viņa satīra skumja. Stāstījuma pesi­mismu mazina paša Laika ceļotāja tēls, viņa nenogurstošais mek­lētāja gars, kā arī romāna epilogs, kurā autors izsaka cerības, ka civilizācija tomēr šadi neiznīcinās pati sevi. Šādus lēcienus laikā un telpā Velss izmanto daudzos sacerē­jumos. «Pletnera stāstā» jauns maģistrs, izdarot eksperimentu, nokļūst ārpus telpas un no turienes .vēro mantkāri un alkatīgumu, kas cilvēkus urda uz nekrietnu rīcību. «Stāsts par priekšdienām» lasī­tāju aizved XXII gadsimtā, kad sasniegts tīri vai neticams tehni­kas progress. Taču visi šie sasniegumi ir pasaules monopolu rokās, tie neatvieglina cilvēku dzīvi — gandrīz trešā dala iedzīvotāju ir pilnīgi paverdzināta. Sis stāsts sasaucas ar 1899. gadā uzrakstīto romānu «Kad pamostas gulošais», kas sociāli vēl nozīmīgāks nekā «Laika mašīna». Te sevišķi spilgti un konkrēti parādīta buržuāziskā sabiedrība savā galējā attīstībā. šinī romānā Velss norada ne tikai uz briesmām, kas slēpjas kapitālistiskajā iekārtā, bet attēlo arī cilvēkus, kas ceļas cīņā pret to. Guļošais atmostas pasaulē, pār kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekš­galā. Visi cilvēces sasniegumi atklāti vērsti uz to, lai tautu novestu līdz morloku stāvoklim. Bet tauta negrib to pieļaut, tā saceļas, lai pārņemtu varu. Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896). Galvenais varonis, neparasti apdāvinātais un enerģiskais zi­nātnieks Moro sācis darboties īstas, visnotaļ humānas zinātnes vārdā. Savu mūžu viņš veltījis dzīvnieku ķermeņa plastiskuma stu­dijām, dzīvu audu transplantācijai. Moro uzsRata, ka, apbruņots ar antiseptisko ķirurģiju un īsti izzinājis augšanas likumus, viņš va­rētu mainīt arī instinktus un sliecības. Sabiedrība atstumj šo ģe­niālo cilvēku, atraida viņa pakalpojumus. Rezultātā — Moro vairs neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet ar aukstu vienaldzību, ar necil­vēcisku cietsirdību turpina savus zinātniskos eksperimentus viens pats. Autors parāda, ka zinātne, kurai nav humāna mērķa, kļūst par negatīvu spēku, kas laupa pēdējās žēluma un līdzcietī­bas paliekas. Un lasītājs līdz ar Prendiku, kas stāsta mums par ārstu Moro, kaut gan apbrīno ārsta vareno prātu un interesi par zinātni, taču nodreb šausmās, redzēdams, kādas sāpes un ciešanas viņš nodara gluži aukstasinīgi, — lai tikai apmierinātu šo interesi. Tā ir viena līnija šai romānā. Taču ir vēl arī otra — galvenā līnija. Moro no dzīvniekiem rada puscilvēku pūli, valda pār to, iedvešot viņiem bailes. Lai noturētu viņus paklausībā, Moro liek šiem puscilvēkiem skaitīt īpašus «likumus» un izpildīt baigu ritu­ālu, kas tieši atgādina misionāru ieviestās reliģiskās ceremonijas. Sī paklausība tomēr izrādās tikpat ārišķīga kā šo dzīvnieku cilvē­ciskums. Nogaršojuši asinis, viņi saceļas pret salā ieviesto kartību un pašu Moro nogalina. Moro valdīšana pār puscilvēkiem , ir baismīga kolonizācijas karikatūra, dzēlīga atbilde uz Kiplinga «Džungļu grāmatu», kas bija iznākusi divus gadus agrāk. Līdz ar to romānā iezīmēta arī treša līnija — bailes no revolūcijas. Būdams zinātnieks un humānists, Velss saprot, ka kapitālisms, koloniālisms jāiznīcina, lai cilvēce ietu progresa ceļu. Taču revolūciju viņš uzskata par nežēlīgu lī­dzekli. Velss baidās no tautas masām, netic, ka tās spētu pārvaldīt valsti, tāpēc liek cerības uz gudriem, kulturāliem zinātniekiem, kas pamazām mainītu cilvēka dabu un vadītu sabiedrību. Velss ir nesaudzīgs kritizētājs un atmaskotājs, taču, sapinies sīkburžuāziskos uzskatos, neliek saviem varoņiem darboties ta, lai viņi pārveidotu sabiedrību. Viņi nekad neiesaistās socialaja dzīvē. Buržuāziskā sabiedrība viņus ierobežo, bet viņi nemēģina cī­nīties pret šiem ierobežojumiem, jo ir vientuļi un sabiedrotos ne­meklē tur, kur tie atrodami — apspiestās tautas masās. Un tomēr Velsa varoņi iegūst mūsu simpātijas, jo viņi tiecas pēc lieluma, viņu domu lidojums ir augsts. Savus uzskatus par zinātnieka stāvokli buržuāziskajā sabied­rībā Velss varbūt vislabāk izteicis romānā «Neredzamais cilvēks». Šis darbs ieņem centrālo vietu rakstnieka agrīno zinātniski fan­tastisko romānu virknē. Grifins, jauns zinātnieks, ieguvis prasmi un zināšanas, attīstījis savu talantu, dzīvodams pusbadā un naba­dzībā. Viņam