Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Gadu simteņu maiņā Fantāzija «Gadu simteņu maiņā» Fantāzija «Gadu simteņu maiņā» rakstīta 1899. un 1900. gadā. Pirmiespiedums — «Mājas Viesa Mēnešrakstā (1900, N° 1 un 12). Seit iespiests pēc publikācijas Aspazijas Kopotu rakstu 6. sējumā 1921. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: Ahasvērs — mūžigā klejotāja simbols kristīgajā reliģijā; leģenda vēsta, ka Ahasvērs no sava sliekšņa aizdzinis dieva dēlu, kad tas, nesot savu krustu, tur gribējis atpūsties, tāpēc viņam nekur nav miera un atdusas; Lāokoonts — lAspazijas tekstā — Laokons] — sengrieķu leģendu varonis, Trojas priesteris, kam jūras dievs Poseidons dusmās uzsūtījis milzīgas žņaudzējčūskas, ar kurām cīnīdamies bojā gājis gan pats Lāokoonts, gan viņa deli; L’art pour art — māksla mākslai (franču vai.); Jēkaba trepes — bībeles leģendu motīvs par senebreju pravieti un ciltstēvu Jēkabu, kurš sapnī redzējis trepes līdz debesīm; Medūza — briesmīga izskata būtne sengrieķu mitoloģijā, kuru uzskatot vien jau cilvēki šausmās iet bojā. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija Neaizsniegts mērķis īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Par «Zaudētu tiesību» sacerēšanu Aspazija dzīves hronikā raksta: «30. gadā. No vasaras sākot, Jelgavā. Neaizsniegts mērķis. Rudeni braucu uz Cīrihi un atbraucu atpaka|.» (RLMVM, 90557.) Darbs acīmredzot pabeigts jau 1895. gada sākumā, jo 27. maijā dzejniece saņem vēstuli no tautsaimnieka un literāta Kārļa Baloža, kas ar lugu bijis pie cenzora. «Vai nu es esmu slikts diplomāts, vai Remiķis ir briesmīgs stūrgalvis (kā daudzi stāsta), bet ar visām pūlēm nespēju panākt, lai Jūsu lugu atļautu tādu, kā tā ir; ar pirmiem trim cēlieniem tas mierā, bet ceturto katrā ziņā grib, lai pārstrādātu. [..] Remiķa recepte šāda: viņš gribētu, lai beigas pārtaisa pēc godīga mietu pilsoņa ieskatiem, t. i., Velta nedrīkst doties taisni pie Jausmiņa, bet tai jādodas uz kādu pazīstamu famīliju, kur tā varētu cerēt palikt, līdz kamēr tā dabon vai nu guvernantes vietu, vai kā citādi spēj sevi uzturēt. Saprotams, ka šajā famīlijā tā var ar Jausmiņu satikties un tur arī nākt pēc viņas vīrs pakaļ meklēt, kur tad iznāk tā saduršanās scēna, — tikai Jausmiņš nedrīkst uz vīru Riteri šaut (kā nu godīgs mietu pilsonis lai saprot, ka laulāta vīra, kaut ari nelieša, tiesības tā nicina), drusku paplūkties tie var, un Velta var tapt tāpat ar poli-cejas varu aizvesta prom. Tad pašās beigās Remiķim izliekas briesmīgi, ka sieviete varot tik briesmīgi sievišķību aizmirst un savu vīru sadedzināt — ārprātīga jau viņa varot palikt no bēdām, bet vīram piedzērušam esot caur paša neuzmanību, resp., palaidnību, jāiet bojā, t. i., tas piedzēries varot apgāzt sveci vai caur papirosu aizdedzināt māju — tad jau Velta kā ārprātīga vēlāk tā kā tā varot palīksmot, ka nu nelietis virs beigts, un vai nu ielēkt dīķī vai ne, bet tā būtu svētā morāle labāk glābta, ka nelietis Riters iet caur likteni bojā, kas to par viņa nelietību soda. Tad studentu žūpu scēne un studentu dzīres dziesma varot palikt, tikai labāk, kad Velta nenāk Jausmiņa kortelī.» (RLMVM, 72904.) K. Balodis norāda, ka luga iesniedzama kā jauns darbs, Jo pirmais variants aizliegts. Sākotnējais virsraksts «Velta» tāpēc pārveidojams. Kā redzams no lugas publicējuma, dzejniece darbu tiešām pārveidojusi atbilstoši cenzora prasībām, jo vēstulē raksturotā noslēguma pašreiz pazīstamajā variantā vairs nav. No nepārstrādātā varianta izdevies atrast tikai ceturtā cēliena fragmentu — studentu uzdzīves skatu Jausmiņa dzīvoklī. Lugu vispirms publicē «Dienas Lapa» 1895. gada jūlija un augusta numuros. Rudenī tā iznāk grāmalā. Tā acīmredzot ir «Dienas Lapas» izdevums, jo teksts drukāts P. Bisenieka drukātava. Vēlākajās publikācijās dzejniece ir pārstrādājusi abus pēdējos skatus, stipri īsinot Veltas monologus. Pirmajā lugas noslēgumā Velta sajūk prātā. «Velta (viena. Uzlec un streipuļo apkārt). Ak dievsl vai es vēl dzīvoju? Vai viņš nesodīts var mūs visus nogalināt? (Ierauga Ri-teru caur logu.) Tur viņš ir — mans mūžs, mana nākamība — un pestīšanas nav?! Vai kāda varena roka neizstiepjas un viņu uz vietas nešatriec?... На, svece tur — — ko redzu? (Ierauga caur logu, ka Ritera drēbes sāk aizdegties.) Liesmas vijas ap viņa ķermeni... tās izplatās pa visu apkārtni... kā čūskas locīdamās, tās kāpj gar mājas sienu uz augšu ... Dobjš kritiens — stenēšana ... viņš cīnās ar nāvi... Vai lai skrēju viņu glābt? Es nevaru, nevaru ne no vietas... (Ārprātā.) Ak! Tā ir brīvība! Vai dzirdat, tur viņa nāk... Visi gavilē un sit plaukstas... Tai ir šarkaria kleita mugurā... Vai redzat, kā viņa dejo? (Uguns atspīdums izplatās pa skatuvi.) Tā ir Erodija, kas dejo pēc Jāņa galvas... Es ari gribu līdzi dejot, es arī — lalalala! (Sāk dejot.) 1 Nu ziedonis klātu Un puķites plaukst, Bet man ir tik aukst’... (Drebinājās.) Jā, tik auksti — es gribu sasildities. Kāpēc tie nelaiž mani līdzi dejot? Bet man nav sarkanas kleitas — nav, man ir melna, melna; bet es gribu rotāties, es gribu brīvībai skriet pretim .., Un spārni tik viegli, Tik balti man šķiet — Caur zilajiem gaisiem Es iespēju skriet--» Rīgas Latviešu teātris lugu vairs izrādei nepieņem. Pirmiestudē-jums notiek Liepājas Latviešu labdarības biedrības teātrī 1895. gada 20. augustā. Režisors un Veltas tēva Dambīša lomas tēlotājs ir K. Brīvnieks. 10. septembri seko uzvedums «Uļejā». Nākamajos gados «Neaizsniegtu mērķi» uzved daudzas pašdarbības skatuves. Tāpat kā «Zaudētu tiesību» iestudējumiem, ari šīm izrādēm seko asas diskusijas. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 6. sējumā 1940. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: ceturtais bauslis — viens no reliģiskajiem priekšstatiem, kas pavēl godāt tēvu un māti; kočiņš — degvīna mērs, ceturtdaļlitrs; magaričas — paraža pēc izdarīta nolīguma iedzert kādus alkoholiskus dzērienus; mensūra — studentu divkauja; mīkūnas — deramas dienas, darbavietas maiņas dienai, stukalka — kāršu azarta spēle; šabas — ebreju svinamdiena, kas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram; šeļķins — alkoholisks dzēriens; šlēperis — veclaiku modes deja;  špākstis, špāsis — joki (no vācu vai.). Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Prologs Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu Jubilejas dienai, sarakstīts 25. novembri 1893, «PROLOGS RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBAS 25 GADU JUBILEJAS DIENAI...» «Prologs» ir pirmais uzvestais Aspazijas dramatiskais sacerējums. Dzejniece to saraksta sakarā ar Rīgas Latviešu biedrības un tās teātra divdesmit piecu gadu jubileju, ko atzīmē 1893. gada novembrī. Tūlīt pēc izrādes darbs iznāk atsevišķā brošūrā F. Gēliņa izdevumā Rīgā. Seit «Prologs» iespiests pēc publikācijas Aspazijas Kopotu rakstu 6. sējumā 1921. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: Pramšans — pseidomitoloģiska dievība nacionālās atmodas laikmeta dzejnieku darbos; Talija — dramatiskās mākslas mūza sengrieķu mitoloģijā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Ragana Kopoti raksti 3 sēj Aspazija lugu sarakstījusi 1894. gadā. Ierosinājumu devusi ciemošanās Nītaurē ārsta Zolta ģimenē, ko Aspazija attēlo Rainim adresētā 1894. gada 22. jūlija vēstulē. Dziļi dzejnieci iespaido Nītaures pirmatnējā daba, teikas par Raganu kalnu un citi nostāsti. Kaut ari luga ir pārpilna fantastikas, Aspazija allaž pasvītrojusi, ka šis darbs cieši saistīts ar Jaunās strāvas idejām, trauksmaino, nemierpilno noskaņojumu sabiedrībā: «Laika spiediens, kurš patlaban bij pilns ar jaunām, progresīvām idejām, tomēr bij tik stiprs, ka tas apņēma arī mani ar savu elektrības pilno atmosfēru, jā, es jutos pati līdzi aicināta kā laika nesēja, vai tad citādi būtu varējusi radīt Liesmu, kura no tumšās alas tiecas pretī saulei.» («Teātra Vēstnesis», 1925./26. № 3.) Lugu 1895. gada aprīlī iestudē Rīgas Latviešu biedrības teātris. Liesmas lomu tēlo Dace Akmentiņa, Līgitu — Jūlija Skaidrīte, Giltinu — Berta Rūmniece. Mūziku raksta Jēkabs Ozols. Jaunslrāvnieciskā kritika uztver galvenās varones centienus kā plašākas, saturā pilnākas dzīves meklējumus, runā par Fausta tēmu šajā pretrunīgajā, brāzmainajā raksturā. Reizē tiek iebilsts pret lugas fantastisko ietērpu — aiz ārējo darbību fantastiskās daudzveidības skatītājiem pagrūti uztvert «Raganas» pamatdomu. Vairāki kritiķi iebilst pret ceturtā cēliena noslēgumu un piektā cēliena risinājumu, «Raganas» noslēgums neapmierina arī Aspaziju. Pēc pirmā pilnīgā lugas publicējuma «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (18, № 10—12) turpmākajos izdevumos tā iespiesta fragmentāri. Atmestas ceturtā cēliena beigas un piektais cēliens. Respektējot autores gribu, arī Kopotu rakstu izdevumā luga atstāta kā fragments: teksts ņemts no «Raganas» trešā izdevuma A. Gulbja apgādā izdoto Kopotu rakstu 8. sējumā. Svītrotajā lugas nobeigumā darbība norisinās sekojoši: Liesma pēdējā bridi novērš Almara un Ligitas nāves sodu, jo atzīstas, кa pati gribējusi nogalināt karali. Visi metas Liesmu gūstīt, taču viņa pazūd, «piepeši zemē iekrizdama». Piektajā cēlienā Liesma klīst pa nodedzināto mežu, līdz atkal satiekas ar raganām. Giltina pārmet Liesmai neuzticību savai ciltij. Liesma atbild: Ak, jūs nekad to saprast nespējat. Jūs nepazīstat kaislo ilgošanos, Kas kremt un dedzina, un miera nedod, Un dzen bez nojautas un vienmēr dzen. Pie jums ir mūžam vienāds viss un pelēks. Bet manī divi spēki valdīja, Kas viens ar otru mūžam karoja, Starp debesi un zemi griezta viesulī, Es slāpdama pēc gaismas stariem tvēru Un pekles karstās liesmas vienmēr dzēru. šajā pašā laikā cauri mežam kāzu ce|ojumā dodas Almars ar Ligitu. Liesmā no jauna uzliesmo atriebības alkas, jo aizvainots viņas lepnums: На! ko es dzirdēju! Kā nāvīgs dūriens Tas mani aizskāra — tie savienoti Un bauda kopā visu līksmību, Kamēr es atstāta un izstumta, No visiem nicināta, vajāta. Kādēļ tos taupīju, tie man bij rokā, šī aklā augstsirdība viņus glābt, — Lai tie par mani tagad smejas vēl! šo jūtu uzplūdumu izmanto Giltina un dod savai meitai burvju zizli — ar to viņa ne tikai iznīcinās ienaidniekus, bet arī piepildīs Joda pavēli — nolems bojāejai visu karaļvalsti. Taču satikšanās ar Almaru un Līgitu no jauna rada lūzumu Liesmas emocijās. Almars vēl arvien viņu mīl, Līgita ir gatava atsacīties no sava līgavaiņa Liesmas labā. Nē, tumsa, tevim nebūs gavilēt, šai brīdī tava vara salauztai — sauc Liesma un, bēgdama no raganām, kuras grib viņu saplosīt par pavēles neizpildīšanu, ielec bezdibenī. Liesmas pēdējie vārdi: «Ak, saule, saule — turpu gribu steigties.» Mūža otrajā pusē Aspazija vairākkārt atgriežas pie «Raganas» iēmas. Tā, piemēram, viņa 1925. gada 1. oktobrī dienasgrāmatā raksta: «Esmu izdomājusi ari V cēlienu «Raganai», tas būs, man šķiet, efektīgs.» (RLMVM, 90558.) Ir saglabājušie^ vairāki uzmetumi lugas noslēgumam (RLMVM, 73725, 73726), taču neviens nav realizēts līdz galam. Kādās piezīmēs Aspazija pat domā lugas darbību pārcelt uz 20. gadsimtu, tēlojot cilvēku cīņu ar dabu, purvāju nosusināšanu. «Ragana» pirmajā variantā diezgan daudz uzvesta, arī vēl 20. gados. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Sidraba šķidrauts Kopoti raksti 3 sēj Kā stāsta pati dzejniece, «Sidraba šķidrauts» rakstīts 1901. un 1902. gadā Slobodskā un jau 1903. gada beigās nodots iestudēšanai Rīgas Latviešu teātri. Taču «māmuļnieki» lugu noraida, baidīdamies iekļūt nepatikšanās darba asā sociālā skanējuma dēļ. Norādījumi par lugas sacerēšanas laiku atrodami ari Jāņa Asara priekšvārdā Aspazijas rakstu pirmajam izdevumam 1904. gadā un kādā Rūdolfa Blaumaņa vēstulē Leontīnei Veserei 1904. gada sākumā, kad viņš apciemo Aspaziju un Raini Jelgavā: «Viņas vīrs un viņa apdzīvoja divas istabas. Viņa lasīja man savu jaunāko lugu. Kad man, tikai trīs cēlienus dzirdējušam, bij jādodas prom un es stāvēju uz ielas, man bij tā, it kā es būtu nokritis no debesīm.» (R. Blaumanis. Kopoti raksti, 8. sēj. R., I960, 153. lpp.) Kaut ari luga sacerēta vairākus gadus pirms revolūcijas, tā ir tuvo vētras nojautu pilna. Vēl vairāk — spēcīgais kara nosodījums, Dzelzs jaunavas pils dedzināšana, sarkanais šķidrauts pār skatuvi — tie visi ir tādi drāmas elementi, kas daudziem pēc pirmizrādes 1905. gada 27. janvārī liek domāt, ka darbs radies vistiešākajā vēsturisko notikumu iespaidā. Jaunais Latviešu teātris ar lugas uzvedumu gūst pārsteidzošus panākumus. Kā redzams no recenzijām, tad teātris nespēj dot lugai ne piemērotu skatuves ietērpu, ne arī attiecīgu lomu izpildījumu. Vienīgi Gunas tēlotāja Otilija Muceniece pārliecinoši veic savu uzdevumu. Un tomēr panākumi ir nepieredzēti. Gada laikā lugu uzved divdesmit piecas reizes. Izrādes ikreiz ir izpārdotas, un «Dienas Lapa» dod padomu lauciniekiem, kas lielā skaitā ierodas uz izrādēm, biļetes iegādāties jau iepriekš, lai, tālo ceļu mērojušiem, nebūtu jāpaliek aiz durvīm. Visi lielie latviešu laikraksti uzmanīgi seko izrādēm un komentē ari atkārtotos uzvedumus. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Vaidelote Drāma no leišu pagātnes 5 cēlienos «Vaidelote» «Vaidelotes» pirmais variants sarakstīts 1891. gadā. Autobiogrāfijā «Mana dzīve un darbi» 6. sējumā Aspazija sniedz tā raksturojumu: galvenie varoņi Mirdza un Laimons te satiekas kā cilvēki, kas meklē jaunus apvāršņus vecās Lietuvas garīgajā dzīvē. «V cēlienā saceļas viss Lietuvas senais brīvības gars, liesmo revolūcija. Lai moris to vada. Laimons ar Mirdzu šinī revolūcijas vētrā gāž vecos dievekļus. Tie grib radit jaunu idejisku pasauli, jaunu reliģiju, bet ļaudis tos nesaprot. Ļaudis vēl spēcīgāks ir vecais konservatīvais gars. Tie saceļas pret apvērsuma vadītājiem Laimoņu un Mirdzu — tie viņus vienkārši nosit.» Sis variants 1892. gada sākumā iesūtīts Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijai. Komisija lugu noraida, bet tad par to ieinteresējas Teodors Bergs, teātra komisijas priekšsēdētāja krustdēls. Viņš uzraksta Aspazijai trīs vēstules, kurās stāsta par savu darbību «Vaidelotes» labā un arī atklāj cēloņus, kādēļ luga nepatīk Latviešu biedrības vīriem: tajā Ir par daudz nemiergara un pārāk liela nekonsekvence reliģijas jautājumos. Pirmajā vēstulē Aspazijai 1892, gada 29. martā (RLMVM, 76545) Teodors Bergs ieteic svītrot no lugas svētozolu ciršanas skatu un pārstrādāt «katastrofu». Par lugā nepieciešamajiem labojumiem viņš raksta ari 26. aprīļa vēstulē (RLMVM, 72893): «Ar tādu dārgakmeni kā «Vaideloti», pēc manām domām, jārīko-kojas drusku apdomīgi, lai varētu viņu pieklājīgā gaismā celt. Pārgrozījumi jāizdara izveicīgi, gādājot vispārīgi par īsumu, lai efekfs < vairāk koncentrētos un skatītāji negarlaikotos pie monologiem. Nezvēru cenzūri mēs nedrīkstam vis daudz izlaist no acīm, bet, pārgrozījumus izdarot, arī jāgādā, ka par cenzūri nebūtu jābīstas. Es gan kalkulēju, ka cenzūre neliks nekādus šķēršļus ceļā tamdēļ, ka esiet ar sevišķi dzejīgu garu gleznojuši seno ticību. Glorija, kurā pagānu ticība laistās, beigās ļoti nobāl, ja redzam, ka tādam skaistam tēlam kā Mirdzai māņu dēļ jāiet nāvē taisni tai bridi, kad mīlestība viņai saldi māj. Lūk, tamdēļ es domāju, ka katris galu galā turēs kristīgu ticību par augstāku un labāku nekā veco pagānu mācības; caur Jūsu lugu tamdēļ nekad nevarēs celties ļauni iespaidi. Lai pārgrozījumi dotu vēl lielāku vērtību, tamdēļ gribam viņus ļoti rūpīgi izdarīt. Sim mērķim nospriests dažiem teātra komisijas locekļiem privāti kaut kur sapulcēties (laikam pie mana tēvoča) uri «Vaideloti» kopīgi lasīt un aizrādīt uz vajadzīgajām pārmaiņām. Pie tam nu jums, cien. jkdze, saprotams, visādā ziņā jābut klāt.» Aspazija lugu pilnīgi pārstrādā, jo arī citi, kas darbu lasījuši, izsaka domas, ka cenzors neatļaus tās uzvešanu. Ka šis bažas nav bijušas bez pamata, liecina ari «Vaidelotes» raksturojums jau pieminētajā autobiogrāfijā, uzsverot, ka darba vadošais motīvs bijis «idejiskā, bet ne romantiskā ciņa». Otrā varianta sižetam Aspazija izvēlas Lietuvas karaļa Olģerda meitas Mirdzas mīlas traģēdiju, kas savukārt cieši saistīta ar vaidelotes Asjas cīnu par laimi un tiesībām mīlēt. Te jāpiebilst, ka vēsturiskie notikumi Olģerda valdīšanas laikā 14. gadsimtā vidū atspoguļoti Stipri nosacīti un noder tikai par pieturas punktu, kur darboties pašas autores iztēlotiem varoņiem. Lugas pirmais variants nozaudēts. Ari tagad pazīstamajā «Vaidelotes» tekstā izdarīti labojumi. Tā, piemēram, pirmuzveduma (omu izrakstos (RLMVM Nacionālā teātra bibliotēkas fondā № 314) atrodams šāds režijas svītrots Mirdzas monologs — atvadas no tēva 5. cēlienā pēc Asjas un Laimoņa atbrīvošanas; Un nu, mans tēvs, Tev pabeigt darbu, ko es iesākuse .,. Ak, atver visiem nākamības vārtus, Vel tumsas slogu nost, kas cilvēci Par kropli nospiež, ļauj tai attīstīties Kā kokam milzīgam, ļauj žēlastībai Kā maigai rasai krist uz viņas lapām Un mīlestības siltai saulei skūpstīt Tās galotni... «Vaidelotes» pirmizdevums iznāk Jelgavā 1894. gadā J. Draviņ-Dravnieka apgādā. SinI izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 2. sējumā 1931. gadā. Atkārtotajos publicējumos autore turpinājusi lugas pārstrādāšanu. Pārveidotas pirmā cēliena beigas: pirmpublicējumā kunigaikšti jau ierodoties pasaka, ka Mirdzas līgavainis būs Laimons, tāpēc pēdējais skals beidzas bez īpaša spraiguma. Piektajā cēlienā atkārtotajos izdevumos svītrots Olģerda monologs — Asjas un Laimoņa izraidīšana no Lietuvas: Tad prom ar tiem iz mana vaiga, Lai manā zemē tie vairs nerādās, Es viņus aizdzenu. Vaidelote Valģine atkārtotajos izdevumos dabūjusi citu vārdu — Jadviga. Lugas pirmizrāde notiek 1894. gada 19. janvārī Rīgas Latviešu teātrī. Kostīmus gatavo pēc jauno mākslinieku J. Rozentāla un A. Baumaņa skicēm. Jāzeps Vitols komponē Mirdzas dziesmu «Mēness starus stīgo.» Pirmo reizi latviešu teātra vēsturē iestudē baletu — «ragutnīcu deju Mildas svētkos». Dace Akmentiņa spēlē Mirdzu, Jūlija Skaidrīte — Asju. 1894./95. gada sezonā «Vaideloti» izrāda astoņas reizes. Luga ar īsiem pārtraukumiem paliek uz Latviešu teātra skatuves līdz pat tā pastāvēšanas pēdējiem gadiem. «Vaidelote» kjūst par vispopulārāko Aspazijas lugu. Tā iestudēta divdesmit lielākajos Latvijas teātros. Rīgas Latviešu teātrī, Nacionālajā teātrī, Liepājas Latviešu teātrī tā inscenēta vairākas reizes. 1958. gadā J. Raiņa Dailes teātris iepazīstina ar «Vaideloti» padomju skatītāju, 1982. gadā lugu uzved Valsts Liepājas teātris. «Vaideloti» operas libretam izmantojis komponists Jāzeps Me-diņš. Operas pirmizrāde notiek 1927. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: blieķis — balināts audekls; diadēms, diadēma — dārgakmeņiem greznota sieviešu galvasrota; dangus — dievu mājvieta pseidomitoloģiskajā literatūrā; dūkņas — meža gari baltu mitoloģijā;  glorija — slava, gods (latiņu vai.); krīvs — senbaltu augstākais garīdznieks; kunigaikštis — kungs (lietuviešu vai.), šeit — lietuviešu karapulku vadonis; maistuļa — paklīdusi sieviete; vaidelote — dievu kalpone, priesteriene senbaltu garidznieciskajā hierarhijā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Zaudētas tiesības Drāma 5 cēlienos «Zaudētas tiesības» Lugas aizsākumi meklējami laikā, kad Aspazija strādā par mājskolotāju Svirlaukā, jo dzīves hronikā (RLMVM, 90557) viņa atzīmē: «20. gadā. Skolotājas vieta Svirlaukā pie 8 bērniem 6—8 st. dienā. Grāmatas pa krieviski bij pašai iepriekš jāpārmācās. šuvu sev, Dorei un mammai uz saimnieces mašīnas pēc pabeigtām stundām. Pelēka pašausta kleita, pelēka pirkta, zili svārki, blūze, tumšzaļa kleita. Pec 10 vakarā: «Saules meita». «Ģēnija liesma», luga nepabeigta. «Lupatu karaliene» («Zaudētu tiesibu» uzmetums).» Gadu vēlāk hronikā piezīme: «Lug. karaliene» uzrakstīta kā «Antonija». Luga iesūtīta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas rīkotajam konkursam. Kā stāsta Aspazija autobiogrāfijā, tai piešķirta pirmā vieta ar noteikumu, ka dažas ainas pārstrādājamas, jo paš-reizejā veidā tā esot «neinorāliska» («Mana dzīve un darbi», 6. sēj. R., 1940, 49. Ipp.). Par lugas iesūtīšanu konkursam liecina arī T. Berga vēstule dzejniecei 1893. gada 11. maijā: «Es ceru, mazākais, visu labāko no šīs traģēdijas, un panākums inācīs, vai manas cerības nepiepildīsies. Sīkumos nespēdams ielaisties, varu tik teikt, ka viss labs, kas tur rakstīts, un goda algas cienīgs, kuras, to nevaru teikt, tik smalki citus iesūtījumus nepazīdams, bet viena alga būtu laikam gan sagaidāma. Kad manuskriptu sa-ņemti, tas bij tik 8. maijā, kad noteiktais termiņš priekš iesniegšanas bij jau sen garām, tomēr man laimējās vēl to nodot. Ko citi spriedīs, uz to esmu sasodīti ziņkārīgs. Ja viņiem tik drusku sajēgas, tad tiem luga morāliski ētiskās idejas dēļ vien jau jāievēro, kura man ļoti patika un rādīja no pareiza tikumības sajēdziena, kas tik pie dažiem inteliģentiem ļaudīm atrodams.» Pēc konkursa Aspazija «Antoniju» pārstrādājusi. No pirmā varianta pagaidām manuskripti nav atrasti, taču ir saglabājušies divi «Zaudētu tiesību» agrīnie rokraksti, kas tiešāk uzsver lugas pamatdomu, taču vēlāk atmesti māksliniecisko nepilnību dēļ. Pirmais no tiem ir piektā cēliena variants (RLMVM, 73707). Darbība te noris nevis kapsētā, bet Langarta dzīvoklī, kur Laima ierodas, lai aizkavētu divkauju. Notiek ass dialogs. «Laima. Sī divkauja nedrīkst notikt. Langarts. Mīļā, tas neatkarājas no manim, dakters ir mani izaicinajis, ne es viņu. Laima. Vienalga, tad jūs norunātā vietā neieradīsaties. Langarts. Tas neiet, es nevaru atkāpties, mans gods to neatļauj. Laima. Es domāju, ka ar tādu jēdzienu kā gods mums abiem sen vairs nav nekāda sakara. Langarts. Tu runā pēc sieviešu uzskatiem, mans bērns. Par kritušām sievietēm gan tā mēdz spriest, bet mums, vīriešiem, uz tain nekas nepielīp, tās ir mūsu tiesības un pieder pie pastāvošās kīīrlī-bas. Laima (uzliesmodama). Un tu to iedrošinies man sacīt! Tu, kas pats mani gāza bojā, tu nelieti! Langarts. Ha-ha-ha! Vai nesāksi spēlēt nabaga nevainīga, pavesta skuķa lomu? Tu taču atminies, ka sekoji man no brīva prāta? Laima. Jā, kad man nebij vairs cita nekā, ko vēlēties. Langarts. Tu jau varēji iet cietumā. Tev bij prāta diezgan pārlikt, ko tu dari. Tā sieviete, kas sava gara gaismu smēlusēs iz Bairena, Šekspīra, Gētes, nebūtu ari bijusēs, kad cietuma durvis priekš viņas atdarās. Laima. Es varēju iet cietumā, bet mani piederīgie nevarēja iet bojā. (Cēli.) Tā sieviete, kura savu gara gaismu smēlusēs iz Šekspīra, Bairena, Gētes, kuras dvēseli iesildījušas vissvētākā, visaugstākā ide-āla jūtas, iespēja pārmākt zemo pašmīlību, kura domā tikai par sevi, varēja nest upurus, kuri lielāki, smagāki kā pate nāve.» Tad dzīvokli ierodas Strautiņš, lai ar jājampātagu pārmācītu Langartu. Viņam uzbrūk visi Langarta pudelesbrā|i, un, glābdama savu līgavaini, Laima Langartu nošauj, pēc tam pati izdara pašnāvību. «Laima (pistoli pacēluse). Lai neviens neiedrošinās man tuvoties, jūs neesat mani tiesneši. Strautiņš. Briesmīgi, ari tas vēl! Visi. Prom uz cietumu, viņa ir noziedzniece, slepkavai Viņai nav tiesības vairs iet brīvai. Laima. Jā, man nav vairs tiesības, bet jūs esat tie, kas man viņas laupījuši, jūs esat mani padarījuši par to, kas es esmu. Gabalu pa gabalam jūs esat manu dzīvi saplosījuši, Izpostījuši, kāpienu pa kāpienam nogrūduši mani bezdibenā. Jūs esat tie stiprākie, jūs esat uzvarējuši, nu, tad ņemat ari savu upuri! {Iešauj sev krūtis.)* Otru manuskriptu caurskatījis dramatisko sacerējumu cenzors Pēterpili un atļāvis izrādīt 1894. gada 7. martā. Pēc tam manuskriptu lietojis režisors. Te ir daudz režijas svītrojumu, kurus dzejniece nav atjaunojusi, izdodot «Zaudētas tiesības» grāmatā. Atmesti daudzi pārāk naturāli Langarta izteicieni, kas pārmērīgi sabiezina krāsas tēlojumā. Lugu publicējot, Aspazija atteikusies ari no veselas ainas 2. cēlienā (kas pirmizrādē tomēr uzvesta), kad ap Langarta galdu pulcējas viņam līdzīgi «ģimenes tēvi», lai iedzertu, apjūsmotu mīļākās un smietos par mājas dzīvi, kur viņiem jāmaksā rēķini par sievu tualetēm, jāskaidro bērniem «Ruso tikumības mācības» un «īss ele-mentārkurss par sesto bausli». Pirmais «Zaudētu tiesību» Izdevums grāmatā — Rīgā 1895. gadā. Drukājis P. Bisenieks. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 2. sējumā 1931. gadā. Pirmuzvedums — Rīgas Latviešu teātri 1894. gada 3. aprīli. (Laima — Jūlija Skaidrīte, Langarts — J. Duburs, Marta — Dace Akmentiņa.) Jau 8. maijā lugu iestudē Liepājas Latviešu labdarības biedrībā, pēc nedaudz dienām seko izrāde Jelgavā. Ar 1895. gadu sākas lugas gājiens pa lauku mazajām skatuvēm. Gan iestudējums Rīgā, gan daudzie pašdarbnieku uzvedumi izraisa asas diskusijas, sadursmes starp «jaunajiem» un «vecajiem» — «Zaudētu tiesību» piekritējiem un noliedzējiem. īsi pirms «Zaudētu tiesību» iestudējuma latviešu presē jau bija sākusies kritikas cīņa ap H. Zūdermaņa lugu «Gods». Aspazijas darbs sniedz diskusijai jaunu vielu — par reālisma jautājumiem latviešu literatūrā, par dzejnieka sabiedrisko pienākumu, par sievietes vietu un lomu sava laika sabiedrībā. (Nozīmīgākie materiāli apkopoti «Latviešu literatūras kritikas» 1. sējumā, R., 1956.) Pat par dažām provinces pašdarbnieku izrādēm un atkārtotajiem uzdevumiem pagājušā gadsimta 90. gados centrālajos laikrakstos parādās garas un strīdīgas recenzijas. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: beifals — piekrišana (no vācu vai.); feiner Geschmack — laba gaume (vācu vai.);  fimberis — vecs nosaukums vācu un zviedru sudraba naudas monētai; die Frau — kundze (no vācu vai ); granafifka — mēriņš;  minesteriāls — ierēdnis (no latīņu vai.);  paložierēt — padzīvoties, paklejot (no vācu vai.); vaktmeistars — sardzes priekšnieks (no vācu vai ); Zauls — leģendārais jūdu valsts nodibinātājs bībeles leģendās. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Zeltīte Drāma 2 celienos «Zeltīte» «Zeltīte» iecerēta gadsimtu mijā. Stāstot par literārajiem nodomiem, Aspazija 1900. gada 17. februārī raksta Rainim uz Slobodsku: «...ludziņu rakstīšu tikai vēlāk, kad būšu pie Tevis.» (RLMVM, 53548.) Gada otrajā pusē, atrazdamās Slobodskā, viņa lugu pabeidz. 1900. gada 13. decembrī «Mājas Viesa Mēnešraksta» redaktora P. Zālītes dzīvesbiedre Hermīne ziņo par manuskripta saņemšanu. «Zeltite» tiek iespiesta «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (1901, № 1 un 2). Uz lielajām skatuvēm luga neparādās. Toties tā daudz un ar labiem panākumiem uzvesta pašdarbības teātros, aktieru vakaros u. tml. Par vienu tādu «Zeltītes» uzvedumu Aspazija stāsta Rainim jau 1901. gada 2. oktobra vēstulē: ««Jonatānā» svētdien uzveda «Zeltīti», un tā |oti patika. Beigās tiku izsaukta ar lielu «bravo». Bet «Dienas Lapā» nedrīkst neko rakstīt, jo uzveda bez cenzūras, bija slēgts vakars.» (RLMVM, 58854.) Progresīvā kritika «Zeltītē» saklausa protestu pret sievietes beztiesīgo stāvokli sava laika sabiedrībā, pret dzīves rupjumu un nežēlību, ko smalks un trausls raksturs nespēj panest. 1911. gadā izdotajā «Latviešu jaunākās rakstniecības vēsturē» Andrejs Upīts nosauc «Zeltīti» par vienu no «visvienkāršākajiem, vissimpātiskākajiem raksturiem latviešu dramatiskajā rakstniecībā. Bērns, kam dvēsele balta un maiga kā nule atplaucis ūdens lilijas zieds, kā tikko no-snidzis mīksts sniedziņš. Piedur kāju — paliek netīra, nenodzēšama pēda, uzpūš karstu dvašu — kūst un plok.» Mazāk pazīstami vārdi tekstā: kumpas — kūleņi. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 5. sējumā 1939. gadā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma 1986