Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kas ir Aspazija? Gluži svešs vārds svešā tautā, svešos laikos. Man jāatzīstas, ka es šo grieķisko vārdu nemaz nebūtu kā savu pseidonīmu izraudzījusēs, ja es, pirmoreiz to lietodama, būtu kaut cik prātīgāka un vecāka bijusi, jo citādi varēju iedomāties, ka latviešu ausīm tas gluži svešs izklausās. Es arī viņu lūkoju atmest, kad vecāka un prātīgāka kļuvu, un saukties savā parastā ģimenes vārdā, bet tas man neko nelīdzēja, tad jau publika pate mani no šī vārda vaļā nelaida, kaut tas arī uz manām grāmatām vairs netika drukāts («Sarkanās puķes» no Elzas Rozenberg). Man bij jāatgriežas atkal pie Aspazijas un pie tās arī jāpaliek. Un vēl vairāk — man šim vārdam reiz nu bij jādod tuvāks izskaidrojums un jāliek dzīvot miesā un tēlā, kā tur reiz senos laikos dzīvojis tanī tautā, kura skaitās par visu tautu un laiku priekšzīmi. Kopoti raksti 4 sēj Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis ASPAZIJA Senhelladas drama 5 cēlienos

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Aspazija Dzimusi 1865. gada 16. martā turīga Zemgales zemnieka ģimenē Zaļenieku pagasta "Daukšās". Mācījās Jelgavas Dorotejas meiteņu pamatskolā un Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā. Dedzīgi lasīja vācu romānistus un dzejniekus, savus pirmos dzejoļus uzrakstīja 14 gadu vecumā vācu valodā. Ģimnāzijas pēdējas pēdējo klasi Rozenberga nepabeidza un 1886. gadā apprecējās ar Vilhelmu Maksi Valteru. 1887. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" feļetona pielikumā tika publicēts viņas dzejolis „Jaunā gadā”, viņa piedalījās lugu konkursā ar drāmu „Atriebēja”, taču tā netika iespiesta cenzūras iebildumu dēļ. Pēc šķiršanās no pirmā vīra 1891. — 1893. gadā viņa strādāja par mājskolotāju Jaunsvirlaukā, Pociemā un sacerēja lugas "Zaudētās tiesības", "Vaidelote" un poēmu "Saules meita". Šos darbus viņa publicēja ar pseidonīmu "Aspazija" (sengrieķu valodā - mīlamā, kas bija arī izglītotās Perikla draudzenes vārds) un viņas lugās spilgti attēlota sievietes cīņa pret dogmām un aizspriedumiem, par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām. ATRIEBĒJA (sarakstīta 1887) Aspazijas pirmo lugu „Atriebēja” (1888) cenzūra noraidīja, jo tajā centrālā varone ir sieviete, kas uzdrošinās vērsties pret pastāvošās sabiedrības trūkumiem, uzdrošinās kritizēt dažādus tā laika aizspriedumus. drāmā „Atriebēja”, ar kuru Aspazija piedalās lugu konkursā un iegūst pirmo vietu, parādīts konflikts starp latviešu zemniekiem un viņu apspiedējiem. «ATRIEBĒJA» Pirmo lugu — «Atriebēja» — Aspazija saraksta 1887. gadā un nosūta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas izsludinātajam konkursam. 1888. gada 21. aprīlī «Baltijas Vēstnesī» parādās «Izspriedums par konkursa lugām», kurā teikts: «Pēc satura bagātības viņa [«Atriebēja»] Ieņem pirmo vietu. Ka-rakteri viscaur dabiski un labi tēloti, skati pilni efektu, aizgrābjoši. Valoda ļoti laba, samērīga nopietnam saturam. Fabula ņemta iz dzimtbūšanas laikiem, kur muižu īpašniekiem bij neierobežota vara apieties ar saviem zemniekiem pēc patikšanas.» Recenzents norāda, ka pēc dažu skatu pārstrādāšanas no «Atriebējas» «var iznākt viena no ievērojamākajām lugām mūsu repertuārā». Sie «daži skati», kurus teātra komisija ierosina pārstrādāt, ir vietas, kur sevišķi asi parādās tautas naids pret apspiedējiem: «Lugā pārāk daudz līķu, kas pa lielākai daļai ari tiek publikai priekšā vesti. Visas galvenās personas lugas beigās Ir beigtas vai novestas cietumā. Ļoti nepatīkams, pat riebīgs skats ir, kur bērenieki beru gājienā, sastapdami ienīsto muižas vagari, sāk ar to plūkties un to dauzīt, kamēr apbēdinātais vīrs izceļ sievas līķi iz zārka un ar to nesus dodas projām uz kapsētu bēru gājienam pa priekšu. [..] Gala cēliens, kuram vajadzēja būt apmierinājošam, ir pavisam šaušalīgs; tas pastāv iz briesmīgiem negantības darbiem: pēršanām, noduršanām, nolādēšanām utt.» Pieminēto skatu — līķa nešana, pēršana, noduršana — tagadējā lugas variantā nav, tātad jaunā autore darbu ir pārstrādājusi. Luga beidzas ar vēsturiski neiespējamu izlīdzinājumu: humānais muižnieks sadodas rokās ar atbrīvotajiem zemniekiem. Tomēr izrādīta luga netiek. 1889. gadā cenzors «Atriebēju» aizliedz, jo: «Gandrīz visā lugā redzams liels autores naids pret muižniekiem un gadās ļoti asi, da žās vietās pat nepieklājīgi izteicieni.» Luga pirmo reizi tiek iespiesta 1904. gadā Aspazijas «Rakstu» 6. burtnīcā kā fragments. Vēlāk Aspazija trūkstošās ainas restaurē pēc kāda veca manuskripta (RLMVM, 85832), kas varētu būt pārstrādātā variania sākums. šinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzive un darbi» 1. sējumā 1931. gadā. Pirmizrādi «Atriebēja» piedzīvo tikai 1921. gada 21. janvāri Dailes teātri. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Boass un Rute «Boass un Rute» Atmiņās par lugas tapšanu Aspazija norāda, ka tās sākumi meklējami 1905. gada rudenī, «kad vēlās revolūcijas bangas». Pašai viņai liekas savādi, ka šajā satraucošajā laikā tik spēcīgi iezīmējušās ilgas pēc Bībeles leģendas saulainā miera, taču nepieciešamība pēc relaksācijas, pēc kontrasta mūžīgajai trauksmei un satraukumam psiholoģiski labi saprotama. Notikumu tālākais risinājums — emigrācijas pirmie smagie gadi — uz laiku aizbīda ieceres pie malas, taču jau 1909. gadā darbu hronikā parādās «Rutes» nosaukums. Par lugas rakstīšanu Aspazija un Rainis vairākkārt runā arī 1910., 1912., 1913. gadu vēstulēs. Sakarā ar Aspazijas literārā darba 25 gadu jubileju «Boasa un Rutes» fragments 1913. gadā iespiests žurnāla «Skatuve un Dzīve» 3. numurā. Darbs acīmredzot atkal apsīkst, jo kopsavilkumā par Šveices emigrācijas gados padarīto Aspazija atzīmē: ««Rute» 20 Īp., 8 Īp. drukātas.» Dzimtenē atgriezusies, Aspazija vairākkārt pārcilā lugas manuskriptu un domā par tā izveidi. Viņa pat iecer ciklu pēc Bībeies motīviem. Manuskriptos atrodami «Sulamītes» un «Simsona un Dalilas» uzmetumi. 1924. gadā Aspazija šaubās, ko rakstīt vispirms — «Boasu un Ruti» vai «Sulamīti». 1925. gada 2. februārī dienasgrāmatā atzīmēts: «Šodien sāku rakstīt «Ruti». Pirmais skats ir gatavs.» 1925. gada 21. martā plašāka piezīme: «Esmu sākusi atkal strādā! pie «Boass un Rute» II cēliena, kaut arī ar pārtraukumiem un ne ar lielu veiksmi. Galvenais, ka pate no šīs luģeles neko daudz neturu: pārāk klusa un vienkārša un skatuvei laikam nederēs. Bel kā lai atmetu tik sen iecerētu darbu, kas gadiem man uz dūšas gulējis un stāv citiem darbiem priekšā; kad būšu viņu norakstījuse, jutīšos brīva priekš citiem darbiem.» (RLMVM, 90558.) Jūnijā dienasgrāmatā Aspazija raksta, ka luga ir pabeigta u» viņa mazliet atpūšas. Lugu uzved Nacionālajā teātrī 1925. gada 18. novembrī. Ruti spēlē M. Smithene, Boasu — J. Ģērmanis, Abimeleku — J. Osis. Kā atzīmē kritika, A. Mierlaukam kā reālistiskās drāmas meistaram Aspazijas liriskā dzeja uz skatuves nav īsti pa plecam, toties īpaši izdevies ir L. Liberta skatuves ietērps. Vērtējot uzvedumu, Jānis Grots apcerē «Aspazijas jaunākais darbs uz Nacionālā teātra skatuves» raksta: «Aspazija šoreiz ar aizturētu elpu tuvojusies tīri trauslas, dzidras un ēteriskas mīlestības problēmām, kuras nav izšķiramas ar parasto kaislību mērauklu, bet ar gluži leģendāras himnas patētiskajiem akordiem, kuri ieskanas visdziļāko dvēseles noslēpumu pasaulē. Aspazija šo pasauli izcēlusi gaismā kā jaunu, dzīvu un patiesīgu dailes reliģiju, kurā nav tukšas bravūras, dogmatiskas morāles un nekādu citu lieku piekabinājumu. Otrs spilgtākais šī darba moments ir īpatnējais uzbūves veids — dramatiskā dzeja vai, kā pati Aspazija saka. dramatiskā idille, dzimusi greznas jūdu teikas iespaidos. [..] Sim dvēseles miera un saulainības simbolam, dzejiski izcirstajam skatuves darbam Nacionālais teātris atradis ne mazāk apburošu un pacilāti spārnotu, fantastisku skatuves ietērpu. [..] (J. Grots. Kopoti raksti 6 sēj. R., 1971, 6. sēj., 62.-63. Ipp.) Bibeles leģenda īsumā šāda: t. s. soģu laika (kas aptver laikposmu apmēram no 1200. — 1050. g. p. m. ē.) beigās jūdu apdzīvotajā Kānaānā izceļas bads, un kāds Betlēmes pilsētas iedzīvotājs Elimelehs ar sievu Noemi (Noami) pārceļas uz Moābu, kas atrodas pāri Jordānijai. Viņu dēli Mahlons un Kiljons apprecas ar moab>-tēm Orpu (Orfu) un Ruti. Elimelehs un dēli mirst, Noemi kopā ar vedeklām atgriežas Betlēmē, kur bads beidzies. Orpa svešumā nevar iedzīvoties un aiziet atpakaļ. Rute uztur sevi un vīramāti, lasīdama vārpas bagātā Boasa tīrumā, līdz Boass ierauga Ruti un iemīl to. Uzzinājusi, ka Boass ir Noemi vīra radinieks un viņam pēc jūdu likumiem (leviāta) pienākas precēt radinieka atraitni, Noemi suta Ruti kādu nakti pie Boasa. Boass ir laimīgs un, ticis galā ar cilu radinieku, kam pēc radniecības pakāpes it kā būtu lielākas tiesības uz Ruti, apprecas ar viņu. Grāmatā «Boass un Rute» iznāk A. Gulbja apgādībā Rīgā 1925 gadā. Seit lugas teksts iespiests pēc izdevuma «Mana dzīve un darbi» 5. sēj. (R„ 1939). Tekstā paturēta Aspazijas lietotā īpašvārdu rakstība. Mazak pazīstamu vārdu skaidrojumi Ābrahāms — leģendārais jūdu ciltstēvs viņu pirmdzimtenē Ūrā (Mesopotāmijā). Arons — jūdu priesteris laikā, kad pravietis Mozus ved jūdus in «apsolīto zemi» Kānaānu. Jūdu dievs Jahve apliecina Āronu par savu izredzēto priesteri, likdams viņa spieķim uzziedēt un riest augļus Asmavets — nāves eņģelis. Baal-Peors — kānaāniešu un moabiešu augstākais dievs. Ceabots — jūdu dieva Jahves apzīmējums, ar kuru tas raksturots kā kara dievs. Delila (Dalila) — filistriešu sieviete, kura ar viltu uzzina savas tautas lielākā ienaidnieka jūdu varoņa Simsona spēka noslēpumu. Hagare (Hagāre) — Ābrahāma otrā sieva, kuru padzen tuksnesi galvenā sieva Sāraja, lai sodītu par lepnību. Ijabs — Bībeles varonis, kuram dievs atņēmis visu bagātību un tuviniekus, lai pārbaudītu viņa uzticību. Ijabs vaimanā bēdās, bet dievu nenoliedz, tāpēc tiek bagātīgi atalgots. Izraēlis — Bībelē lietots kā visu ebreju jeb jūdu cilšu apzīmējums, kuri apmēram 13. gs. p. m. ē. ieceļoja Palestlnā un aizgāja līdz tās rietumiem — Kānaānai, kur sastapa priekšā citu semītu tautu — kānaāniešus. Jēkabs — Bībeles leģendu varonis, kurš iemīlējis bagātā Lābāna meitu Raeli (tekstā — Rāheli) un tādēļ nokalpojis septiņus gadus pie Lābāna, kurš kāzu dienā tomēr Jēkabu apmāna un apprecina ar savu vecāko un neglīto meitu Leu. Jēkabs dabū Raeles dēļ nokalpot otrus septiņus gadus. Kaitis — pirmo cilvēku Ādama un Ievas dēls, kurš nokauj savu brāli Ābelu greizsirdībā, ka dievs noraida viņa ziedojumus, kamēr Ābela upuri tiek laipni pieņemti. Lata sieva — kad Ābrahāma brāļadēls ar ģimeni bēg no dieva sodītās Sodomas pilsētas, dievs aizliedz viņiem skatīties atpakaļ. Lata sieva ziņkārībā paraugās un aiz šausmām pārvēršas sālsstaba. Milkolms — kānaāniešu dievs, kuram doti cilvēku upuri. Nebas kalns — svētkalns pie Kānaānas robežas, kur atradis nāvi jūdu pravietis Mozus. Pašā svētki — senebreju pavasara svētki, kas notiek pilnmēness nakti un sākas ar rituāla deju. Zidonieši (sidonieši) — feniķiešu tirdzniecības pilsētas Sidonas iedzīvotāji. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Jānis Ziemelis Lugu «Jānis Ziemelis» Aspazija raksta ļoti smagā laikposmā. Ir miris Rainis, un viens no nedaudzajiem draugiem dzejniekiem — Jānis Ziemeļnieks — 1930. gada 17. jūlija naktī iet bojā, lietodams narkotiskas vielas. Luga sākta publicēt «Atpūtā» jau septembrī (1930, Nl> 307—309; 311—320; 1931, M° 324—325; 327—336), tātad sacerota ļoti ātri un redakcija iesniegta nepabeigta un nenoslīpēta. Tai trūkst personu rādītāja (to šeit ievietojusi sastādītāja), nav konsekvences tehniskajā izkārtojumā, iedalījums cēlienos mijas ar iedalījumu posmos, vietām trūkst precīzu ainu robežu, 8. ainā sajaukts Ratera un Albja teksts, kuru nevar atjaunot, jo līdz šim lugas manuskripts nav atrasts. Neilgi pēc lugas publicēšanas, 1931. gada 8. augustā, katastrofā mirst Biruta Skujeniece, kurai Aspazija veltījusi Haijalijas lomu. Luga tā arī paliek neiestudēta. Ļoti drūmās krāsās te tēlota inteliģences garīgā krīze buržuāziskajā Latvijā. Darbā izmantoti daudzi Jāņa Ziemeļnieka dzejoļi: «Teic, kas tu esi...», «Kā zilos pavasara tvanos...», «Pretim logā aiz mirdzošām rūtīm ...», «Kaut sākuši beidzot klusēt...», «Kad tava daile manus sapņus rotā ..«Patiesība», «Rūtai», «Narciss», «Kā lietiņš vēss ar gaitu smalku...», «Sapņi», «Fatum», «Viņš šausmās pamodās...», «Ziemassvētku atmiņas», «Slimībā», «Māsai», «Te laime plauka mirkļa dvesmā...», «Mīlestība», «Viņa teica...», «Bija rudens», «Vakara saulē», «Puķes», «It kā vēsma...», «Viss bijušais dus lielā Liktens ziņā ...», «Apmātais» u. c. Ari Ali Beja, Haijalijas, Rēga tēli u. c. ņemti no Ziemeļnieka dzejas. Darbā izmantotas Raiņa dzejoļa rindas «Se vienu skūpstu ņem...», Arņa «Ko līdz tev jautri draugi». Bieži notikusi Ziemeļnieka dzejoļu pārfrazēšana, piemēram: Haijalija Man visas durvis atveras, kad nakts, Es visās mēlēs runāju, kad nakts, Es tavu dvēsli izdzeru, kad nakts, ir pārfrazējums no Ziemeļnieka dzejoļa «Mīlas nakti»: Tā visas durvis atdara, kad nakts, Tā visās mēlēs runāt sāk, kad naktsl Un viņu dzird ik putniņš zara galā. Seit luga iespiesta pēc publicējuma «Atpūtā»; novērstas acīm redzamās neprecizitātes, pievienots personu rādītājs, kā ari vienādots lugas tehniskais izkārtojums. Mazak pazīstamu vārdu skaidrojumi Asfodele — liliju dzimtas augs, kas grieķiem bija sēru un kapeņu simbols. Apage, satanal — atkāpies, sātan! Latīņu vai.) Grāla bruņinieks — viduslaiku franču un vācu bruņinieku literatūras varonis. Viņš sargā svēto Grāla kausu, kam piemīt dievišķīgs spēks. Jo — sieviete sengrieķu mitoloģijā,, kuru iemīlējis Zevs, bet Zeva greizsirdīgā sieva Hēra viņu pārvērta par govi un uzsūtīja viņai niknu dunduru. Ozianna, ari hozianna — Bībeles izteiciens, kas pārņemts no ebreju lūgšanas dievam «hosiannā» — «palīdzi mums!». Pompejiešu sienas gleznas — norādījums uz erotiskajām tēmām sienu apgleznojumos, kas diezgan lielā skaitā atrasti vulkāna apbērtās pilsētas izrakumos. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Pūcesspieģelis Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma  1986

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Torņa cēlējs Lugas «Torņa cēlējs» (pirmais nosaukums «Madlienas baznīcas torņa cēlējs») ieceres atrodamas 1924. gadā, kad Aspazija raksta dienasgrāmatā: «... neesmu vēl saņēmusēs lielāku darbu sākt. Esmu arī saskaldijusēs ar sīkiem darbiem priekš žurnāliem, dzejoji atņem laiku un nogurdina. Vismaz tagad esmu izšķīrusies priekš «Torņa cēlēja», kaut gan ļoti baidos, kā man izdosies. Vienīgi drāmas fabula man galvā un dramatisms arī liekas labs. Tikai par raksturiem bail un par visu to viduslaiku kolorītu.» (RLMVM, 90558.) Luga rakstīta jau 1925. gadā reizē ar «Boasu un Ruti», taču pa istam Aspazija pie tās ķeras tikai 1926. gadā, kad darbu arī izdodas pabeigt. Sižetam Aspazija izmantojusi tautas teikās bieži sastopamo motīvu, ka velni neļauj baznīcu uzcelt līdz tam laikam, kamēr pagrabā nebūs iemūrēta dzīva jaunava. Galvenā varone — klusā, maigā Made — ir upuris, kas nolemts baznīcas būvei. Lugas gaitā viņa top par varoni, kas labprātīgi iet nāvē, lai būvmeistars varētu pabeigt savu darbu. Taču luga nebūt nav veltita reliģiskās ideoloģijas propagandai. Gluži otrādi — šajā drāmā vairāk nekā citos Aspazijas sacerējumos skan ass sarkasms pret baznīcas kalpiem, dažādiem varasvīriem un pašu ticību. Ne velti pēc lugas iestudējuma buržuāziskā prese pārmet dzejniecei, ka tā radījusi tendences drāmu, nevis mākslas darbu: «Kaplāns tēlots kā uzdzīvotājs un liekulis. Baznīcas padomes locekļi netikļi un kukuļu ņēmēji, un režija autorei palīdzējusi, traktēdama tos groteskā veidā. Beidzot vecais dzērājs Mārtiņš bez pārtraukuma aģitē pret dievu. Tā propaganda iet visiem cēlieniem cauri,» raksta O. Liepiņš «Latvī» 1927. gada 15. inartā, apcerēdams uzvedumu Dailes teātrī. Pirmizrāde notiek 1927. gada 12. martā. Augstu šo uzvedumu vērtē Jānis Sudrabkaļus: «Mūsu laikos, kur daudziem pašuzupurēšanās un nesavtīga mīla liekas jau novecojušas lietas, kur vilina absolūta vaļība, amorālisms, Madlienas baznīcas torņa cēlēja romantiskā figūra iegūst sevišķu nozīmi. Aspazija atgādina par seniem un negrūstošiem gara pamatiem, uz kuriem ceļams katra laikmeta, katra cilvēka darbs. Jo lielāks upuris, jo augstāka padarītā darba vērtība.» (J. Sudrabkalns. Par teātri. R., 1973, 75. lpp.) Iļģa lomā — Eduards Smiļģis, Made — Emīlija Viesture, Heli-jante — Lūcija Neiberga, dekorators — Oto Skulme. Grāmata «Torņa cēlējs» iznāk A. Gulbja apgādībā Rīgā 1927. gadā. Seit teksts iespiests pēc izdevuma «Mana dzīve un darbi» 4. sējuma (R., 1938). Tekstā nācies labot dažas otrajā izdevumā pieļautās iespiedkļūdas un vairākus izlaidumus. Lugai paturēts grāmatā iespiestais virsraksts «Torņa cēlējs», jo tas minēts visās literatūras vēsturēs. Mazāk pazīstamu vārdu skaidrojumi Cunfte — feodālās pilsētas amatnieku apvienība. Dāvida kokle — jūdu ķēniņa Dāvida mūzikas instruments. Dāvids jaunībā savam valdnieka amatam izredzēts, pateicoties brīnišķīgai prasmei spēlēt kokli. Ēģiptes tumsība — pēc Bībeles nostāstiem, jūdu pravietis Mozus uzraidījis Ēģiptei pēc kārtas desmit mocības: sērgas, krusu, siseņus u. c., bet visbeidzot tādu tumsu, ka cilvēki varējuši staigāt, tikai ar rokām taustīdamies. Hironlms (Hieronims) — baznīcas rakstnieks, Bībeles izskaidrotājs apm. m. ē. 4. gs. Jāzepa bēgšana uz Ēģipti — pēc Bībeles leģendām, Jāzeps kopā ar Mariju pēc dieva pavēles bēg uz Ēģipti, lai izvairītos no bērna nogalināšanas, ko pavēlējis izdarīt Hērods. Jūdass — Jēzus Kristus nodevējs. Kanoniķis — amatvīrs viduslaiku baznīcas sistēmā, kas bija atbildīgs par baznīcas dogmu ievērošanu. Kaplāns — katoļu garīdznieks, parasti baznīckunga paligs vai vietnieks. Lācars — Bībeles leģendas persona, kuru Jēzus Kristus pamodinājis no miroņiem. Magdalēna — grēciniece Bībeles leģendās, kuru Jēzus Kristus padarījis tikumīgu. Mitra — augstāko katoļu garīdznieku galvassega. Miša — dievkalpojums katoļu baznīcā. Pelnu diena — nākošā diena pēc Vastlāvja (sk.), kad ticīgie sāk gavēni un grēku nožēlošanu. Vastlāvis — seni tautas gadskārtu ieražu svētki, vēlāk baznīcas svinamdiena februāra beigās, kad rīkoti karnevāli. Zuzanna, arī Suzanna — Bībeles leģendu varone, dievbijīgā un skaistā tirgoņa Joahima dzīvesbiedre, kuru apmelo kā laulības pārkāpēju. Latiņu valodas tekstu tulkojumi: In nomine domini Ješu Chrisll et Spirlti sancti: apage, Satana! — Tā kunga Jēzus Kristus un svētā gara vārdā: sātan, atkāpies! Membrum consilil — konsīlija loceklis. Nobilissimi — dižciltīgākie. O esca vermiumt o massa pulveris/ — ak, tārpu ēsma! ak, putekļu mākonis! Supplicium in membro quo peccavistis — sods attiecībā uz locekli, ar kuru jūs esat grēkojuši. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Velna nauda Tāpat kā «Zalša līgavai», ari «Velna naudai» viela iegūta A. Lerha-Puškaiša izdoto «Latviešu teiku un pasaku» studijās Kastaņolā. Tā sākta rakstīt 1929. gada vidū, un pirmo cēlienu Aspazija lasījusi Rainim priekšā īsi pirms dzejnieka nāves. Lugas pirmizrāde notiek 1933. gada 1. septembri Nacionālajā teātrī. Režisors un dekorators — Jānis Muncis, mūzikas autors — Jānis Kalniņš. Vaives lomā — Irma Graudiņa, Labrencis — Jānis Osis, Ašķis — Jānis Sāberts, Onta — Ella Jēkabsone. Recenzenti ar maz izņēmumiem lugu uzņem diezgan kritiski — galvenokārt par mitoloģisko tēlu skatiem, jo tobrīd teātri velnu un eņģeļu parādīšanās ir diezgan parasta un butaforiska parādība. Taču Jānis Sudrabkalns norāda, ka «komēdijas un traģēdijas, fantastikas un reā-lības sakausējums iznācis ja arī ne vienmērīgs un vienvērtīgs, tad tomēr vērtīgs. Aspazijas liriskais temperaments, viņas tēlainā asprātība, cēlais idejiskums un Munča inscenējums var dot skatītājiem daudz vērtīga, protams, ja šolaiku skatitājs vēlēsies izprast mākslinieku problēmas un mērķus.» (J. Sudrabkalns. Kopoti raksti. R., 1960, 5. sēj., 581. lpp.) Luga šeit iespiesta pēc grāmatas vienīgā izdevuma, kas iznāca A. Gulbja apgādā 1933. gadā. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Zalša līgava Teiku drāma 7 ainās ar epilogu Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma 1986