Vilkijs Kolinss Mēness akmens Romāns Romāns sarakstīts 1866. gadā, tajā stāstīts par  neparastie, piedzīvojumiem ar Mēness akmeni, kas veic galvu reibinošu ceļu no budistu tempļa līdz Anglijas bankai un beigu beigās atkal atgriežas Mēness dieva svētnīcā, stāstījuma gaitā iziet bezgala daudzas sarežģītas peripetijas, saistās ar neparastiem notikumiem un pārstei­dzošiem starpgadījumiem. Viljama Vilkija Kolinsa (1824 – 1889) grāmatu tik aizraujošu padara tas, ka līdz pašām romāna beigām Mēness akmens noslēpums paliek neatminēts un lasītājs to saprot tikpat maz kā paši romāna varoņi. Nav iespējams iepriekš pa­redzēt romāna notikumu gaitu. Vadājot lasītāju pa raibo notikumu labirintu, Kolinss bieži vien to novirza uz nepareizām pēdām. Radīdams cerību, ka mīkla teju, teju tiks atrisināta, rakstnieks ar pēkšņu sižeta pavērsienu sagrauj paša izvirzītās hipotēzes un paredzējumus. Kolinsam patīk asi kontrasti, pēkšņas pārejas, strauji pagriezieni. Viņš labprāt ar vienu triecienu iznīcina meistariski izstrādātos slepenpolicista seržanta Kafa viltīgos plānus un, atklājot tā smalki pārdomātās teorijas vājās vietas, parāda lasītājam, ka pat tāds kriminālizmeklēšanas meistars kā šis pieredzējušais un gudrais slepenpolicists nespēj izkliedēt miglu, kas ieskauj noslēpumaino indiešu dārgumu. Ar lielu mākslas spēku rakstnieks savā romānā rada neatminamā noslēpuma saspringto atmosfēru. IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGA 1974 No angļu valodas tulkojusi Rita Runce Mākslinieciski noformējis G. Krutojs Ilustrējis V. Visockis izdota saskaņā ar Latvijas FSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu ©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1974 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis

Vilkijs Kolinss Sieviete baltā Romāns Gan romāna uzbūvē, gan ari apstākļi, kādām savu varoņu rakstura īpašībām rakstnieks pievērš vislielāko uzmanību, izpaužas nekonsekvence. Viņš zina, ka sabiedrība ir netaisnīga, taču negiib par to daudz runāt. Citādi nāktos meklēt līdzekļus, kā novērst šo netaisnību. Kolinss aprobežojas ar to, ka dara savus varoņus laimīgus. Turklāt, lai realizētu šo visai pieticīgo uzdevumu, Kolinsam vajadzēja izmantot ne mazumu veiklu paņēmienu. Nīkulīgu eksistenci Londonas pažobeļu šaurajās istabelēs, trūcīgu iztiku no Hārtraita nožēlojamās algas — šādu likteni dzīve gatavoja Kolinsa varoņiem. Rakstnieks izrādījās labāks par likteni. Viņš iznīcināja visus, kas traucēja viņa varoņiem gūt laimi, un padarīja šos varoņus par tās pašas muižas pilntiesīgiem ipašniekiem, kurā bija dzimusi Loras Fērlijas un Voltera Hārtraita mīlestība. Tiesa, lai to sasniegtu, vajadzēja notikt daudzām neparedzētām nejaušībām — tēvocis nomira tieši tad, kad vairs nebija nekādu izredžu atgūt zaudēto mantu, un grāfs Fosko, baidīdamies savu kādreizējo biedru atriebības, atzina savu vainu un aizbēga no Londonas. Bet ko gan citu lai, autors būtu darījis? Varoņu rīcība šajā romānā mūs lielākoties nepāiliecina, daudzi personāži mūs neaizrauj; mēs nevaram neatzīt, ka atsevišķas ainas tajā ir ļoti melodramatiskas. Taču romānam ir arī ne mazums vērtību, kas tuvina to pagājusī gadsimta angļu literatūras labākajiem daiļdarbiem. Kolinss ir nekonsekvents, bet godīgs. Viņš nav pateicis visu patiesību, tomēr ir bijis patiess. Viņš cīnījies par skaistām cilvēku jūtām, pret iedzīvošanās kāri, kārtu aizspriedumiem, pret cilvēka cieņas pazemošanu. Tieši tādēļ arī Vilkija Kolinsa romāns pelnījis atzinību, un lasitājs turklāt vēl noteikti pratis novēltēt romāna «Sieviete baltā» meistariski izveidoto sižetu, smalko humoru un humānās tendences. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā 1974 Tulkojuši Valda Kumuška un Aleksandrs Plēsums G. KRUTOJA mākslinieciskais noformējums V. V1SOCKA ilustrācijas Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu © Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1974 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis