Jānis Širmanis Kriksis Mākslinieks Ernests Ābele RĪGA «SPRĪDĪTIS» LABDIEN! Esam raduši teikt: grāmata jāizlasa no vāka līdz vākam. Tas nozīmē — no sākuma līdz beigām. Un jāsāk lasīt ar vāku, uz kura ir pieteikts autora vārds un darba nosau­kums. Bet šoreiz abi vāki ievada katrs savu stāstu . . . Un vidū, re, — iestarpinā­jums . . Tāda neredzēta, neparasta grāma­ta. Jā, arī tās autors ir neparasts — it kā jau pazīstams, vairākkārt Latvijā izdots un tomēr tāls, ilgu laiku bijis mums at­svešināts, nezināms. Vai jūs, jaunie lasītāji, autora vārdu ag­rāk jau bijāt dzirdējuši? Varbūt to ievēro­jāt radio jauno lasītāju kluba raidījumos, varbūt vecāku sarunās, bet varbūt ka dažs starp vecajām grāmatām pats uzgājis «Kapteini Lāčakepu», «Jūras zaķus», «Noslēpumainos rakstus», «Vilkus» vai «Draugus» — grāmatas, ar kurām Jānis Sirmanis pirms gadiem piecdesmit iesāka rakstnieka gaitas. Gandrīz vai pirms apa­ļiem četriem gadu desmitiem izdots stāsts «Dadžu Juris». Padzeltējušo grāmatu klasta atrodama ari «Pikstite» un «Krik­sis», kas sarakstīti Latvijā kara gados. Ilgu laiku daudzas agrāk izdotās grāma­tas lasītājiem nebija pieejamas. Tie autori, kuri bija aizbraukuši projām no Latvijas un dzīvoja ārzemēs, tika uzlūkoti par mums naidīgiem, viņu darbi atradās slēgtos bib­liotēkas fondos, tikpat kā nekas par viņiem nebija zināms. Viens no tādien noklusēta­jiem rakstniekiem bija arī Jānis Širmanis. Tikai nesen, mainoties dzīves apstākļiem un attieksmei pret ārzemēs dzīvojošajiem lat­viešiem, radās iespēja atjaunot gan saraks­ti, gan tiešu tuvību. Pēc kāda jaunības gadu paziņas apciemo­juma .Širmanis viņam atrakstīja saviļņo­tas, ar sāpīgu smeldzi caurvītas rindas: «Il­gus gadus tēvzemē esmu bijis: kāds, kura nav. Bet man uz pleciem ir jau astoņdesmit piecu gadu nasta» Nekādu šaubu, ka esmu, kā mēdz tikt, — iesaucamos gados . . . Tā­pēc būs prieks, ja zināšu, ka ne vien trimdā, bet arī Latvijā atkal esmu kāds, kurš ir! Pielieku savu grāmatu sarakstu tai secībā, ka tas Jums var noderēt.» Grāmatu sarakstā — trīsdesmit viens nosaukums. Viss lielais vairums, sākot ar Latvijā rakstīto «Krikša» pirmo daļu — vairāk nekā divdesmit darbi, — izdoti ārze­mēs. Sīs grāmatas sacerētas jaunajiem lasī­tājiem, gan lielākiem, gan mazākiem. Tie ir stāsti, bērnu un pieaugušo dzīves tēlojumi un pasakas. Tātad, kas ir Jānis Širmanis? — Lat­viešu bērnu rakstnieks, bērnu prozas meis­tars, latviešu bērnu literatūras klasiķis, kas visu savu garo mūžu veltījis bērniem. Die­zin vai ir nosaucams vēl otrs latviešu rakst­nieks, kas ar visu sirdi un visu daiļradi pie­derētu tikai lasītāju jaunajai paaudzei. Atbildot uz ziņu par izdevniecības no­domu Rīgā atkārtoti izdot «Krikša» pirmo daļu un «Pīkstīti», rakstnieks iepriecināts rakstīja: «Par Jūsu vēstuli — simtu pal­dies. Divi simti! Tā man ļoti zīmīga jubile­jas dāvana. Tā liecina, ka Jānis Sirmanis atgriežas dzimtenē! .. . Ilgas nezūd. Gribē­tos vēlreiz Rīgu redzēt, bet es baidos ris­kēt . . . Patlaban top mana 32. literārā grā­mata «Daugavieši». Tur būs daži stāsti, da­žas pasakas un beidzot drusku par sevi. . . daži tumši un daži gaiši plankumi. Ar smai­du!» Daži stāsti, dažas pasakas .. . Reizēm J.Širmanis dzīves atziņām piesātinātu no­tikumu reālistiskos notēlojumus sauc arī par pastāstiem, citkārt — par stāstiņiem. Visbiežāk viņš izvēlas visai vienkāršus at­gadījumus, vēstījumu raisa mierīgi, apval­dīti. Tomēr lasīt ir interesanti, jo rakstnieks stāsta saistoši, liek ieklausīties dzīvās nesa­mākslotās arunās, atklāj spraigas domas, raksturu sadursmes. Viņš zina, kas maza­jiem lasītājiem patīk, — piedzīvojumi, dē­kas, un tālab dažkārt jau pats no­saukums modina iztēli: «Alberta Cilpas piedzīvojumi . ..» Personu raksturojumam, darbības aizsākuma dažādu detaļu iezīmē­šanai rakstnieks nemeklē īpašu vietu. Viss nepieciešamais atklājas notikumu gaitā — piedzīvojumu lakoniskā izklāstā. Un nema­not ar sižeta pavedienu savijas audzinošā doma, daiļdarbā iesakņotā rakstnieka svē­tība lasītājam — viņa padoms. Pasaku žanrā «Pīkstītes» un «Krikša» autors darbojies gandrīz vai visu laiku. «J.Sirmaņa pasaku kamoliņš šķiet bezga­līgs», saka viņa darbu izdevēja, Stokholmas grāmatu apgāda «Atvase» vadītāja Baiba Vītoliņa. «Kaut arī rakstnieks dažreiz aiz­ņemas kādu tautas pasakas pamatideju, viņš to izveido pēc sava prāta un katrā paslēpj pa pamācībai lasītājam: nesmilks- tēt, kaut iet grūti, neticēt liekuļiem, nebūt skopiem, nenoniecināt vecāku un pieredzē­jušu cilvēku padomus, nebūt iedomī­gam un tā joprojām . . .» Rakstnieks panācis lielu poētisku fantā­zijas atraisītību un didaktisko mērķtiecību. Viņa pasaku tēli un sižeti, kā to labi redzam šajā grāmatā ietvertajos darbos, — ļoti tuvi reālaai dzīvei. Patiesībā tā ir tikai personificēta, ar dvēseles siltumu apgarota reāla īstenība. Dzīvnieku pasaulē, dabā rak­stnieks saskata interesantas līdzības, atklāj mazajam lasītājam gluži pārsteidzošas, ro­sinošas paralēles, tiek padomāt par kopsa­karībām, par sevi. Ielūkosimies mākslinieka Ernesta Ābeles ilustrācijās — katrā smalki zīmētajā ainā saskatīsim gluži labi pazīstamas, it kā redzētas norises. Bet cik tās acij un sirdij tī­kamas, cik spirgtas! Mākslinieks pratisreā- lām, ikdienā skatītām ainām piešķirt pasa­kainu dzīvību. Tas pats sakāms arī par rak­stnieku. Tāpēc arī abu mākslinieciskajai sa­derībai un ar iedvesmu veiktajam kopdar­bam tāda pievilcība. Daudzkārt bērnu literatūrā nākas sas­tapties ar uzbāzīgu, atkailinātu didakti­ku, — ar labi gribētim, bet uzkrītošiem, kaitinošiem padomiem. Samākslota, izspī­lēta skolmeistarība atstumj, daiļliteratūrā tā ir skaužama. Bet bērnu literatūra bez at­ziņām, bez «gudrā padomiņa» nav domāja­ma, jo tās uzdevums ir ne tikai iz­klaidēt, bt arī atraisīt bērnu dvēseli, pa­līdzēt viņiem iepazīt pasauli, apjaust cil­vēka vietu pasaulē, atskārst sevī un citos dažādas īpašības, mācīties tās novērtēt. īs­tā, dabas dotā bērnu rakstniekā pedagogs no mākslinieka nav nošķirams. J.Sirmaņa darbus lasot, to redzam jo skaidri. Var pamācīt, vajag pamācīt, tikai arvien ir svarīgi, — kā to dara. Ar smaidu! Jānis Širmanis to uzsvēris jau pats. Ar smaidu, ar humoru, ar gaišu ironiju, paskubinošu sarkasmu viņš iekrāso gan savus stāstus, gan pasakas. Un šis lab­sirdīgais smaids ir kā dzīvības elpa, kas viņa grāmatas dara tik jaukas. Rakstnieka talanta īpatnība, viņa tuvība bērniem skaidri saskatāma, piemēram, daudzo varoņu veiksmīgi atrastajos vārdos. Tā suņa Krikša drugs ir Bugis, gaili sauc par Gāganu, kaķi par Lāri, zvirbuli par Čaukstu, vilku par Vāvuli, lapsu par Okšķe­ri. Pelītes Pīkstītes tēvs ir Ūsainis, māte Ciepste, paziņas — runcis Minkāns, zirgs Poksis. Pārlapojot daudzās J.Sirmaņa grā­matas, taisni apbrīnojami šķiet autor izdo­mas bagātība — katrā darbā atkal un atkal jauni, atšķirīgi, jau ar vārdiem iezī­mīgi varoņi: lūk, zinībkārais kaķis Tincis, lūk, Lieldienu zaķi Ģelzis un Misiņš, lūk, ņiprais zēns Pūpoliņš, lūk, lācēni Laiža un Miegulis . . . Vai šie vārdi nav ar smaidu iz­vēlēti? Ar smaidu J.Sirmanis grib stāstīt arī par sevi jaunākjā grāmatā. Kaut gan jautrī­bas viņa dzīves stāstā ir maz. J.Širmanis dzimis 1904. gada 4. aprīlī Burtnieku ezera apkaimē kādreizējā Vil- zēnu pagasta Annas muižā, kurpnieka ģi­menē. Jānim desmit gadu vecumā pēc pā­ragrās tēva nāves jāsāk ganugaitas. Agrā celšanās, aukstā rasa, vējš, lietus un ga­nāmo cūku, govju un aitu niķi radina pie iz­turības. Dažādi ganu gaitu piedzīvojumi, apkārtnes vērojumi sāk modināt iztēli un ļaut uzkrāt iespaidus, kas vēlāk būs pār- kausējami literārajā vielā. Paiet četri gadi pēc tēva nāves, un tad uz mūžu jāšķiras arī no mātes. Nu pienākumu nasta kļūst vēl smagāka, — četrpadsmit gadu vecumā jā­sāk srādāt pie saimniekiem par puspui­si — nepilngadīgu laukstrādnieku. Čaklo, uzņēmīgo, zinātkāro bārubērnu laimes māte patur acīs un pašķir viņam dzīvē gai­šāku taku. Saimnieks ir tik vēlīgs, ka jau vasaras beigās izmaksā jaunajam censonī- gajam puspuisim visu gada algu un ļauj turpināt skolas gaitas. Saaudzis ar dabu, saradis ar darbu, Jānis grāmatu pasaulē parāda lielu zinātkāri un vērību. Vilzēnu pamatskolā un Matīšu II pakāpes pamatskolā odibinās cieša tuvība ar grāmatām, dzimst sapnis kļūt par skolo­tāju. Astoņpadsmit gadu vecumā jauneklis dodas uz Rīgu, iestājas Skolotāju institūtā. Nauda studijām pašam jānopelna, iztika pašam jāgādā. Vasaras paiet lauku darbos, Rīgā pārnaktīm jāstrādā grāmatu sietuvē. 1927. gadā institūtu pabeidzis, jaunai's sko­lotājs dodas uz savu pirmo darba vietu — uz sešklasīgo Jaunpiebalgas draudzes pa­gastskolu. Klasē, vienotrreiz pieķerot nesātīgos lasītājus ar lasāmvielu pasolē, nākas ar nožēlu konstatēt, ka lasītprieku skolēni velti šķiež, nopūlēdamies ap maz­vērtīgām grāmatām jeb tā saucamo senālli- teratāru . . . Rodas apņemšanās pašam sa­rakstīt bērniem labākas grāmatas. Diemžēl ne tik drīz izdodas ķerties pie šī nodoma īs­tenošanas. Jāiet obligātajā karadienestā. Pēc tam tiek nodibināta ģimenes dzīve. Ro­das vilinājums izkopt muzikālās dotī­bas konservatorijā, bet ceļš uz šo sapni tikai aizved uz Rīgu un liek vēl dziļāk iesakņo­ties skolas darbā. J.Sirmanis strādā par skolotāju vairākās Rīgas skolās un Jūrma­las Mellužu pamatskolā. Kopā ar K.Dukuru tiek sastādīta mācību grāmata visām pa­matskolas klasēm «Skaitu pasaule». Sākas publicēšanās bērnu žurnālā «Cīrulītis» un citos periodiskajos izdevumos. Nāk klajā pirmās grāmatas. 1940. —1941. gadā J.Sirmanis ir Rīgas pilsētas 14. pamatskolas pārzinis, okupāci­jas gados vada 6. pamatkolu, turpina raks­tīt. Bēgļu straume 1944. gada rudenī rakst­nieku kopā ar dzīvesbiedri Austru un meitu Marutu aiznes projām no Latvijas. Vairā­kus gadus nākas klaiņot pa trimdnieku no­metnēm Vācijā. 1949. gadā Sirmaņu ģi­mene aizceļo uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Te jāiesaistās dažādos ikdienas darbos, kamēr tiek apgūta laboranta spe­cialitāte. Ieaugt svešā zemē, svešos ļaudīs nebija viegli. Bet kā papildslogs un reize kā atelpa bija jaunu un jaunu radošu ieceru lo- lošana, jaunu grāmatu rakstīšana. Tālab, arī aizejot pensijā 1972. gadņ, rakstnieks nebūt nejutās b

Jānis Širmanis Pīkstīte Krēslas stundu stāsti Mārītei Mākslinieks Ernests Ābele RĪGA « SPRĪDĪTIS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis