Fransuā Moriaks Ceļi pret jūru Daudzu jo daudzu cilvēku dzīve ir miris ceļš un neved nekur. Bet citi jau kopš bērnības zina, ka dodas pret kādu nepazītu jūru. Jau rūgtums vēja elpa viņus izbrīni, jau lūpas sajūt sāls garšu, Udz beidzot kad veikta pēdējā kāpa, bangojošā bezmēra kaislība ietriec sejā smiltis un putas. Tad viņiem atliek vai nu pazust bezdibeni, vai griezties, atpakaļ. Latvijas Valsts Izdevniecība Riga 1961 No franču valodas tulkojusi Mirdza Ersa Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Igora Noskova atdzejojumi V. Granta mākslinieciskā apdare

Fransuā Moriaks Terēze Dekeirū. Odžu ņudzeklis Romāni «Terēzē Dekeirū» par galveno principu kļūst atziņa, ka bur­žuāziskā ģimene ir sprosts. Ģimenes-sprosta atveidojums kļūst par vēl vienu Moriaka darbu pastāvīgu, simbolisku tēlu. Šādā ģimenē-sprostā nokļūst nelaimīgā Terēze, līdzko apprecas ar buržuā. Atceroties, ka viņa izšķīrusies par briesmīgo soli — sava vīra slepkavību, Terēze savā rīcībā nesaskata neko sevišķu. Par noziedznieci viņu nav pada­rījuši ārkārtēji apstākli, viņa nav kriminālromāna varone, tieši otrādi, Terēze ir parasts cilvēks un viņas rīcība — sekas «normāla stāvokļa» saasinājumam. Taču «normāls stāvoklis», kādā sieviete atrodas bur­žuāziskās sabiedrības cietumā, t. i., ģimenē-sprostā, ir pretdabisks, un Terēze meklē glābiņu, galu galā izšķirdamās par tikpat pretdabisku izeju — par slepkavību. Terēze nav vainīga, viņa arī neapzinās savu vainu. Vainīga ir nevis viņa, bet tā bezjēdzīgā pasaule, kurā valda vienīgi alkatība. Ar drausmu, varenu spēku Moriaks šo alkatību attēlojis romānā «Odžu ņudzeklis» Ap romāna varoni savrupmājā sapulcējušies tuvi­nieki, kas nepacietīgi gaida viņa nāvi. Varonis pats par to stāsta savā garajā vēstulē sievai. Vēstījums pirmajā personā ir parasts Mo­riaka daiļrades paņēmiens, kas viņa romāniem vienmēr piešķir grēk­sūdzes veidu un pievērš uzmanību varoņa iekšējai dzīvei, viņa dvēselei un grēku nožēlai. Nav nejaušība, ka romānā «Odžu ņudzeklis» pagātne cieši saistīta ar tagadni, jo vēstules sākumā sirmgalvis atsauc atmiņā pagātni, bet nobeigumā atkal pievēršas tagadnei, — autors tādējādi sasniedzis saspringtu sižetu dramatismu. Šajā romānā nav slepka­vības, taču slepkavība te ir pilnīgi iespējama, to nav grūti iedomāties, jo attēlotās personas savā iedzīvošanās kārē ir gatavas uz visu. Odžu ņudzeklis — tā ir ģimene, kuras locekļus vieno nevis mīlestība, bet naids, tiem sveši jelkādi morāles principi, naudkārā alkatība tos pār­vērtusi par odzēm. Izdevniecība «Liesma» Riga 1977 No franču valodas tulkojušas Lūcija Rambeka un Jausma Ābrama Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv Mākslinieks Eglons Lūsis  Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds, «Liesma», 1977