Sigrija Unsete Kristīne Lavransa meita 1 Vainags Sigrijas Unsetes triloģija «Kristīne Lavransa meita» «Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos.  Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiho­loģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstar­pējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un intere­santākais. Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprin­dzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcī­bas labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot ro­māna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs. Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un ne­žēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Grāmatu noskannējusi Laura. FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks Viesturs Grants Izdevniecība Liesma Rīgā 1969 Viens no izcilākajiem vārdiem mūsu gadsimta pirmās puses nor­vēģu literatūrā ir Sigrija Unsete. Rakstniece dzimusi . gadā, viņas pirmais darbs — romāns «Marta Eulī kundze» — iznāca . gadā. Tam sekoja romāni «Laimīgais vecums» (), «Stāsts par Vīga-Ljotu un Vigdisi» (), «Jennija» (), «Pavasaris» (), stāstu krā­jums «No dzīves atstumtie» (). Laikā no . gada līdz . gadam Unsete saraksta vēsturisko triloģiju «Kristīne Lavransa meita», par ko viņai piešķirta Nobela prēmija. Šis darbs tika pārtulkots visās Eiropas tautu valodās un at­nesa Sigrijai Unsetei patiesu literāru slavu. Tā arī ir augstākā virsotne viņas daiļradē: nākamais plašākais Unsetes darbs — vēsturiskais ro­māns četros sējumos «Ūlavs Euduna dēls» — bija daudz mazāk veik­smīgs, tāpat kā romāni «Degošais krūms» () un «Ida Elizabete» (),t kuros atspoguļojās rakstnieces reliģiskie «meklējumi». Otrā pasaules kara laikā, kad hitlerieši bija okupējuši Norvēģiju, Sigrija Unsete labprātīgi devās trimdā, dzīvoja Zviedrijā, bet pēc tam ASV, kur aktīvi uzstājās pret norvēģu tautas ienaidniekiem. Sigrija Unsete mirusi . gadā. Šīs rakstnieces daiļrade ir dziļi nacionāla tajā ziņā, ka tā veido­jusies . gadsimta otrās puses labāko norvēģu literatūras tradīciju ietekmē. Kritizētājam reālismam norvēģu literatūrā bija dažas visai savdabīgas iezīmes. Tā, piemēram, atšķirībā no kritizētāja reālisma franču un angļu literatūrā tam, tāpat kā krievu literatūrā, bija īpašs, kā mēdz teikt, heroisks raksturs, kaut gan heroisms izpaudās citādi nekā krievu literatūrā. Pagājušā gadsimta otrās puses izcilāko nor­vēģu rakstnieku (Bjernstjernes Bjernsona, Ibsena) darbos vispārcil­vēcisko ideālu apliecinājums, cīņa pret buržuāzisko aprobežotību, par šo ideālu attīstību un uzvaru sabiedrībā un cilvēka apziņā norisinās savā ziņā «patētiskā» plāksnē, kas īstenības kolīzijas un konfliktus poetizē tādējādi, ka tie, nepavisam nezaudējot savu reālo būtību, it kā paceļas pāri sadzīves normām; tā, piemēram, Ibsena ģimenes un sociālās drāmās, kas sarakstītas brieduma gados («Leļļu nams», «Heda Gāblere», «Meža pīle», «Sabiedrības pīlāri»), dots sadzīves un psiholoģisko konfliktu heroisks vispārinājums, ārēji šķietamo ģimenes un psiholoģijas problēmu traktējumā tie pāraug vides, sadzīves un psiholoģijas robežas. Norvēģijas literatūrā, zemē, kas nav pazinusi dzimtbūšanu un kur cilvēks bija brīvs tajā izpratnē, par ko cīnījās heroiskā laikmeta buržuāzija, cīņa par cilvēku ir cīņa par tiesībām uz maksimālu viņa personības apliecināšanu. Tā attīstījies Ibsena individuālisms, kam pat viņa pēdējos darbos ar tiem raksturīgo sim­boliku nav reakcionāru iezīmju, tāpat kā Hamsuna pirmajos un vidus perioda darbos, kuros tik krasi iezīmēts situāciju, vides, sadzīves, fabulas peripetiju kontrasts ar viņa neapvaldīto varoņu un paradok­sālo sieviešu heroisko būtību; vienīgi Hamsuna pēdējos darbos per­sonības apliecinājums iegūst izkropļotu un reakcionāru raksturu un cīņa par cilvēku pavēršas pret viņu pašu. Sigrijas Unsetes — Hamsuna jaunākās laikabiedres daiļrade he­roiska tādā ziņā, ka viņas daiļdarbu sadzīves un ģimenes tematika, psiholoģiskie konflikti un personāžu pārdzīvojumi arī ir vispārināti, iziet ārpus tīri ģimenisku un sadzīves attiecību loka. Unsete pelnīti tiek uzskatīta par sieviešu psiholoģijas meistari, turklāt viņas sie­vietes ne tikai pārdzīvo, mīl un cieš, tās pirmām kārtām cīnās par tiesībām mīlēt, nīst, vārdu sakot, par jūtu dzīvi, kādas tās alkst, kāda nepieciešama viņu personību vispusīgai uzplauksmei. Tāpēc Sigrijas Unsetes daiļdarbos tik bieži atkārtojas tāda tipa konflikti kā Ibsena «Leļļu namā», viņas varones daudzkārt spiestas cīnīties vai vismaz būt nemierā ar buržuāziskās morāles standartiem, apšaubīt savu nožēlojamo vīra dzīvesbiedres un kalpones lomu. Bet Unsetes sievietes — protestētājas nevar gūt uzvaru tā laika buržuāziskajā sabiedrībā. Viņas vai nu iet bojā — kā Jennija, vai arī padodas — kā «Pavasara» varone: tas ir romāns, kurā it kā at­kārtojas tāda pati situācija kā «Jennijā», bet konflikts tiek novests līdz «labvēlīgam» atrisinājumam. Un Sigrija Unsete samierinās nevis kaut kā, bet pēc labākās sirdsapziņas. «Pavasara» morāle izpaužas protesta noliegumā, buržuāziskās ģimenes eksistences apliecinājumā, kaut arī izskaistinātā ar to, ka sievietes dzīvesbiedrs visādā ziņā izrādās viņas cienīgs, bet buržuāziskās laulības zināmā mērā svētītas, pateicoties vīra un sievas personiskajām īpašībām. Tomēr Sigrija Unsete negrib un nevar atteikties no heroiskā sapņa par spēku, skaistumu, no uzvaras cīņā par sevis apliecināšanu. Un viņa pievēršas pagātnei, sāgām, vēsturei. Rakstnieces pirmais mēģinājums šajā jomā bija nelielais romāns «Stāsts par Vīga-Ljotu un Vigdisi» (), ko iedvesmojušas XIII gadsimta islandiešu tautas sāgas un kas diezgan jūtami stilizēts šo savdabīgo tautas daiļdarbu manierē. Vīga-Ljots un Vigdise Gunara meita mīl viens otru, bet Vīga-Ljots savā laikā ar varu ieguvis Vigdisi, un viņas mīlestība pār­vēršas naidā un nicinājumā, bet savu lepno cilvēcisko pašcieņu Vigdise apmierina, atriebjoties mīļotajam cilvēkam — līdz pat finālam — brīdī, kad viņas un Vīga-Ljota dēls noliek uz mātes ceļiem nocirsto tēva galvu. Teiksma par Vīga-Ljotu un Vigdisi ir sākotnējais neizveidotais, pirmatnējais, barbariskais variants stāstam par Kristīni Lavransa meitu un Erlenu Nikulāusa dēlu. «Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos. Kāpēc Sigrijai Unsetei bija vajadzīgs XIV gadsimts? Daļēji to pašu iemeslu dēļ, kāpēc viņa pievērsās vikingu laikmetam savā sāgā par Vigdisi, daļēji aiz citiem apsvērumiem. Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiho­loģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstar­pējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un intere­santākais. Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprin­dzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcī­bas labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot ro­māna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs. Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un ne­žēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. «Norvēģu zemnieks,» atzīmē Engelss, «nekad nav bijis dzimtcilvēks.»[1] valsts apgabalos savu nozīmi bija saglabājušas tautas sapulces (tingi), kurās zemniekiem bija balss tie­sības. Brīvi bija ne tikai zemes īpašnieki, bet arī nomnieki un kalpi. Nebija krasu atšķirību starp vienkāršo zemes īpašnieku un muiž­nieku, pat turīgie muižnieki nekad nejutās kā mazi valdnieciņi savos īpašumos. Anglijā, Francijā un Vācijā zemnieku kari — plašas sacel­šanās pret feodāļiem — beidzās ar zemnieku sakāvi. Norvēģijā zem­nieku karš bija noticis agrāk nekā citās zemēs (XII gs. beigās) un beidzies ar brīvo zemes īpa

Sigrija Unsete Kristīne Lavransa meita 2 Sieva Sigrijas Unsetes triloģija «Kristīne Lavransa meita» «Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos.  Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiho­loģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstar­pējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un intere­santākais. Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprin­dzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcī­bas labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot ro­māna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs. Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un ne­žēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. Grāmatu noskannējusi Laura FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis no norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Mākslinieks Viesturs Grants Liesma 1969

Sigrija Unsete Kristīne Lavransa meita 3 Krusts Sigrijas Unsetes triloģija «Kristīne Lavransa meita» «Kristīne» ir vēstījums par Norvēģijas ļaudīm viduslaikos.  Tālā pagātne situācijās, sadzīvē, psiho­loģijā tikai krasāk izceļ to kopīgo ļaužu likteņos un savstar­pējās attiecībās, kas vieno cilvēkus laikā un telpā. Bet šis kopīgais Sigrijas Unsetes daiļradē ir arī pats galvenais, būtiskākais un intere­santākais. Sigrijas Unsetes vēsturiskajā romānā lasītājs atradīs samērā maz notikumu, sabiedriskā dzīve tajā norisinās lēnām, cilvēkiem daudz laika personisko attieksmju veidošanai, mīlestībai, naidam, sadzīvei, saimniecībai. Nav daudz grāmatu, kur ar tādu pārliecības spēku būtu parādīts, kādu lielumu, skaistumu un iekšēju traģismu slēpj sevī cilvēku ikdienišķā personiskā dzīve un kādu dvēseles spēku sasprin­dzinājumu tā var no viņiem prasīt. Ģimenes attiecības un apstākļi te iegūst nozīmību un jēgu, jo «Kristīne Lavransa meita» ir tautas dzīves tēlojums. Ka šī Sigrijas Unsetes romāna varoņi pieder pie norvēģu viduslaiku sabiedrības slāņa, kurš saucas «lielie cilvēki», tam šoreiz nav būtiskas nozīmes. Pēc autores ieceres un varoņu rīcī­bas labākie no tiem, rakstnieces dārgākie lolojumi — Kristīne, Lavranss, Sīmons — ir tautiski tai pašā nozīmē, kādā Puškinam un Tolstojam «muižnieku jaunavas» Tatjana Larina un Nataša Rostova ir krievu meitenes, bet kapteinis Mironovs, kņazs Andrejs Bolkonskis un grāfs Pjers Bezuhovs — krievu cilvēki. Tomēr, starp citu, jāatzīst, ka šo uzdevumu — pacelt savus iemīļotos varoņus pāri tam, kas viņus sociāli ierobežo, — Sigrija Unsete atvieglojusi, liekot ro­māna darbībai norisināties Norvēģijā XIV gadsimta pirmajā pusē. Šis fakts nav mazsvarīgs. Viduslaiku Eiropā Norvēģija bija paradokss. Vistumšākā un ne­žēlīgākā feodālisma laikmetā kā aktīvs un pilnasinīgs spēks tur bija saglabājušās pirmsfeodālisma laika — pirmatnējās kopienas iekārtas likumu un paražu paliekas. No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Mākslinieks Viesturs Grants Grāmatu noskannējusi Laura FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma 1979

Sigrija Unsete Uzticīgā sieva. Pavasaris Rakstniece S. Unsete savos romānos «Uzticīgā sieva» un «Pavasaris» parādījusi dziļi psiholoģiskas cilvēku attiecības izšķirošos dzīves brīžos. Grāmata domāta plašam lasītāju lokam. Rīga, Rota 1993. Ar autores atļauju no norvēģu valodas tulkojusi Lizete Skalbe Darbs sagatavots pēc 1937 gada izdevuma Noskanējis gramatu un failu izveidojis Imants Ločmelis Izdovnieciba «Grāmatu draugs 1939 g Liepiņa mflksliniccia

Sigrija Unsete Ūlavs Euduna dēls Ievērojamā norvēģu rakstniece (romāni «Jennija», «Pava­saris», «Kristīne Lavransa meita» u c.) vēsta par Ūlava un Ingunas dzīvi un mīlestību no bērnības līdz pat Ingunas nāvei, risina goda un nodevības, mīlestības un naida, uzticības un atriebības tēmu. Sakām paldies Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājam Rikardam Peruha kungam par sniegto konsultāciju. Tulkojusi Zenta Mauriņa Egila Garkeviča mākslinieciskais noformējums Darbs sagatavots pēc izdevniecības «Grāmatu draugs» klajā laistā izdevuma Izdevniecība Avots 1992 Noskanējis grāmatu un  failu izveidojis Imants Ločmelis ISDN B—401—00816—3