|
Название книги: Brands Авторы: Ibsens Henriks Жанры: dramaturgy Файл: fb2-790671-795171.zip/790731.fb2 Размер файла: 478,4 КБ Язык: Латвийский |
Читать онлайн |
Скачать: | ||
fb2 | ||
fb2+zip | ||
epub | ||
Henriks Ibsens Brands Dramatiska poēma piecos cēlienos. Branda mērķis ir cildens — atbrīvot cilvēci, izskaust visu, kas nomāc un notrulina cilvēka garu. Tomēr viņš nekad neaicina tautu cīnīties pret sociālo netaisnību, iznīcināt smago nabadzības jūgu, jo materialo postu un trūkumu Brands resp. pats Ibsens atzīst par tautas garīgās attīstības veicinātājiem: «Ik īstu tautu, kaut tā vāja, To nelaime tik stiprināja.» te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienaldzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humānismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomocītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstīdamies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostājas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», apliecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi nevarīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reliģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot». Tulkojis Jānis Akuraters Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Pirmie sacerējumi, ko Ibsens saraksta ārzemēs, ir dramatiskās poēmas «Brands» (1866.) un «Pers Gints» (1867.). Tajās izpaužas autora filozofiskie uzskati un politiskie centieni. Vēstulēs Ibsens arī apliecina, ka viņš «Brandā» ielicis daudz personīgo pārdzīvojumu un izjūtu: te izpaužas dzejnieka sašutums par Norvēģijas vienaldzību, kad prūši agresivi uzbruka tās sabiedrotajai Dānijai, naids pret tautiešu svārstīgo buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratismu, ironija par sīkpilsoņu liekulīgo dievi icību un šķietamo humānismu un kvēla vēlēšanās celt dzīvi augšup. Visi šie daudzpusīgie autora centieni iedzīvināti jaunā, enerģiskā mācītāja Branda tēlā, kas cīņā par dienišķo maizes riecienu nomocītai tautai sludina gara nemieru. Skarba ir Branda prasība: «Visu vai neko!» Būdams stipra personība, viņš, daudz nesvārstīdamies, noraida ikkatru kompromisu, ikkatru pakļaušanos sirds tieksmēm un ikdienas dzīves prasībām, ideālu vērtēdams augstāk par savu paša un savu tuvinieku dzīvību. Viņa dumpīgais gars nostājas arī pret baznīcas dogmām — «pat nezinu, vai kristīgs es», apliecina Brands. Citur viņš nesaudzīgi nosoda reliģiju tās liekulības dēļ. Norvēģu sīkpilsoņu dievs ir vecs un slims, fiziski un garīgi nevarīgs. Tas ir kalpu dievs, tas «vergu pulka vergu dievs», ko niecīgais sīkburžujs izveidojis pēc savas līdzības. Lai izskaustu cilvēkā reliģijas iedēstīto verdzisko padevību un trulo vienaldzību, Brands ieteic dievu jau «…šodien iezārkot un steigšus zemes pīšļiem dot». Reliģija un sīkpilsoņu ačgārnie morāliskie uzskati ir sakropļojuši visu laikmetu. Ar cildenajiem vārdiem «humānisms» un «mīlestība» maskē gļēvulību, nevarību, pat viltību un melus. Niecīgā nelgu un egoistu sabiedrība izkropļojusi arī XVIII gadsimta franču buržuāziskās revolūcijas lozungu «Brīvība, brālība, vienlīdzība», ar kuru toreiz cīnījās pret feodālo varmācību. Buržuāziska demokrātijā Ibsena uztverē ir īsta vergu valsts — tā nemīl brīvību I ādēj kāds dramas varonis ar asu sarkasmu runā par šo buržuāzisko valsti: «Valsts ideja ar labpatiku Vēl pieļauj pat republiku; Tā, protams, nemīl brīvību, Bet vienlīdzību, brālību.» Līdzīgu rūgtu pārliecību Ibsens vēlāk izteic kādā vēstulē Georgam Brandesam: «Mēs dzīvojam no druskām, kas nokritušas no pagajušā gadsimta revolūcijas galda- . Brīvība, vienlīdzība, brālība — tagad vairs nav tas, kas bija nelaiķes giljotinas laikā.» I'iaiids saceļas pret šo seklo, tukšo un verdzisko laikmetu. Viņš grib no zemes «rūsu notīrīt», iznīcināt visus ilgi krātos melus un ļaunumus: «Viss lai atmirdz, viss lai mainās.» Branda mērķis ir cildens — atbrīvot cilvēci, izskaust visu, kas nomāc un notrulina cilvēka garu. Tomēr viņš nekad neaicina tautu cīnīties pret sociālo netaisnību, iznīcināt smago nabadzības jūgu, jo materialo postu un trūkumu Brands resp. pats Ibsens atzīst par tautas garīgās attīstības veicinātājiem: «Ik īstu tautu, kaut tā vāja, To nelaime tik stiprināja.» Šo pašu domu Ibsens apliecina arī kada 1868. gada rakstīta vēstulē. Cilvēks ar savu stipro gribu spēj atbrīvoties no nespēka un garīgas verdzības važām, no meliem, zemiskuma un liekulības — no visa tā, kas nomāc un ierobežo cilvēka personību ceļā uz mirdzošajām kalnu virsotnēm, kuras simbolizē garīgo pilnību. Ar savu bezbailīgo braucienu pāri vētras sabangotajam fjordam Brands saviļņo zemniekus un zvejniekus, kuri aicina Brandu kļūt par viņu mācītāju, palīdzēt viņiem atbrīvoties no sīkajām rūpēm, palīdzēt kāpt augšup kalnā. Brands viņiem atgādina, cik gļēvi ir vidusceļa gājēji un ka nekāda palīdzība neglābs to, kas negrib neiespējamo: «Tiks piedots, ja tu neiespēji, Bet mūžam ne, ja negribēji.» Brands ne sprīdi neatkāpjas no savas devizes «Visu vai neko!», kaut arī iet bojā viņa ģimene. Viņš savai sievai Agnesei aizrāda, ka nepietiek tikai atdot visu, bet arī jāgrib atdot visu, jo, tikai saskaņojot rīcību ar gribu, cilvēks spēj iegūt īsto garīgo brīvību: «Uzvar, kas spēj atteikties!» Kā kontrasts šīm stingrajām Branda morales prasībām parādīts ārsts, kas ir vienkāršs pret cilvēkiem. Viņš arvien veic savu pienākumu, neprasot no cilvēka ārkārtējo. Ārsts Brandam saka: «Jā, tavas gribas quantum satis Tik liels kā milzis ceļas viņš, Bet tavā conto caritatis, Tu — nožēlojams nabadziņš.» Taisnība beigās izrādās ārsta pusē. Ļaudis, kas sekoja Brandam, drīz pagurst un beidzot sašutumā no viņa novēršas, steigdamies uz siļķu zveju, kur viņus aizvilina fogts. Buržuāziskā kritika mēdz sevišķi uzsvērt Branda individuālismu, kas nebūt nav pareizs uzskats: Brands taču visu laiku cīnās ne sava pašlabuma, bet savas tautas dēļ. Viņš savu tautu grib atbrīvot no viduvējības, gļēvuma un egoisma, grib to vest uz mirdzošām kalnu virsotnēm. Brands pats saka: «Ne priekš sevis cīņā gāju, Ne priekš sevis laimi krāju!» Brands ar dziļām skumjām pārliecinās, ka viņš nespej ļaudis atbrīvot no viņu ikdienas sīko rūpju un kompromisu pilnās dzīves: «Visu, visu atdevu, Savu sirdi izrāvu Sev no krūts — un velti devu!» Beidzot Brands sak šaubīties par savas devizes pareizumu. Neredzamo koris dzied: «Mūžam viņu neaizsniegsi Tu, kas radīts putekļos!» Parādās Agnese, kas viņu aicina atsacīties no savas antihumanistiskās devizes «Visu vai neko!», t. i., pašam no sevis, tad viņas un arī dēla nāve būs tikai Jauns sapnis, bet Brands to nespēj. ViņŠ pats nespēj realizēt savu bargo prasību — atteikties no itin visa. Tādēļ parādība pazūd un ledus gālēs atskan balss: «Mirsti, dzīvē tev nav vietas!» Sniega lavina aprok Brandu. Uz viņa pēdējo izmisīgo jautājumu: «Dievs, jel nāves tuvumā Teic, — vai tiešām veltīga Manas gribas quantum satis?» dzirdama atbilde «Dievs ir — deus caritatis.» Te arī izskan galvena doma, ko pauž lugas autors: cilvēks nespēj ideālu realizēt, viņam ļauts tikai visiem spēkiem pēc tā censties, nepārkāpjot cilvēcības robežas; materialā dzīve nedrīkst būt nostādīta pretstatā ideāliem. XIX gadsimta otrajā pusē lielā laikmeta ideja jau bija socialisms, bet Ibsens pagāja tai garām. Līdz ar to viņam neizdevās radīt isti pilnvērtīgus sava laika pozitivos varoņus, to skaitā arī Brandu. jo liela, dzīva personība var būt tikai tur, kur ir liela sociālā ideja, kas šo personību spārno. Brandam šīs lielās sociālās idejas trūkst, un tādēļ viņš ir stipri abstrakts varonis. Abstrakts ir arī viņa lozungs: «Visu vai neko!» Protams, Branda nemitīgajā trauksmē augšup ir liels skaistums un arī revolucionārs patoss. Tādēļ, kad šo simbolisko drāmu 1906. gadā izrādīja Maskavas Dailes teātris, tā saviļņoja plašas ļaužu masas. 1867. gadā Ibsens no Romas raksta par dzimteni, ka tā spēj «… nomākt katru gribu un enerģiju, šauro apstākļu nolādētā īpatnība ir tā, ka tie cilvēku dvēseles dara sīkas» |
|
Название книги: Leļļu nams Авторы: Ibsens Henriks Жанры: dramaturgy Файл: fb2-790671-795171.zip/790732.fb2 Размер файла: 345,9 КБ Язык: Латвийский |
Читать онлайн |
Скачать: | ||
fb2 | ||
fb2+zip | ||
epub | ||
Henriks Ibsens Leļļu nams Skatu luga trīs cēlienos. Ibsens pievēršas ģimenes attieksmju attēlojumam, sevišķi izceļot psichiskos konfliktus. Humānisma vārdā viņš drosmīgi un atklāti saceļas pret ieskatiem par sievieti, rāda, ka morāle sakropļo sievieti, nogalina viņā cilvēka vērtības apziņu. Ibsens nosoda liekulīgās, aiz aprēķina dibinātās laulības, aizstāv sievietes tieksmi pēc patstāvības un patiesām ģimenes attieksmēm. Sievieti šajā sabiedrībā uzskata par lelli, kuras galvenais mūža uzdevums — padarīt tīkamāku vīra dzīvi. Kas notiek, kad sievietē pamostas cilvēka apziņa, neapmierinātība ar savu pazemojošo stāvokli, kad nobriest protests pret nožēlojamo lelles lomu — šos jautājumus Ibsens ļoti spēcīgi izvirza lugā «Leļļu nams» (1879.). No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pilsētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Šajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sabiedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mēģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Šillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā. 1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakstniecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirmajiem pamfletiem vērsās pret liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām |
|
Название книги: Pers Gints Авторы: Ibsens Henriks Жанры: dramaturgy Файл: fb2-790671-795171.zip/790733.fb2 Размер файла: 451,3 КБ Язык: Латвийский |
Читать онлайн |
Скачать: | ||
fb2 | ||
fb2+zip | ||
epub | ||
Henriks Ibsens Pers Gints Dramatiska poēma piecos cēlienos Un lūk, kā Branda pretstatu lugā «Pers Gints» Ibsens ir notēlojis sadrumstaloto kompromisa cilvēku Peru Gintu, kas arvien cenšas piemēroties tai videi, kurā dzīvo. Jaunībā panaivs un dīkdienīgs zemnieku jauneklis, lielībnieks un fantasts, kam dziļi sirdī mīt arī dažas labas īpašības, Pers Gints turpmāk sabiedrības netikumu ietekmē kļūst gļēvs un alkatīgs pašlabuma meklētājs, beidzot tumšs veikalnieks un nelietis, citiem vārdiem — viņš dzīvē ar katru soli morāliski grimst arvien zemāk un zemāk. Viņš visu mūžu klaiņo no vienas vietas uz otru, tirgojas ar visu, rauš bagātību. Pers Gints līdzīgs sīpolam, jo viņam ir tikai mizas: viena — Pers nēģeru vergu tirgotājs, otra — elku un misionāru eksportētājs uz pagānu zemēm, trešā — beduinu cilšu priesteris, ceturtā — Kairas ārprātīgo nama karalis utt. Nekad viņš nav «es pats», tāpat kā sīpolam nav kodola. Pera Ginta dzīvei devizi dod Lielais Līkais: «Ej apkārt!» Ja Brands idejas dēļ nesvārstīdamies upurēja savu un arī savu tuvinieku laimi, dzīvi un pat dzīvību, tad Pers Gints rīkojas gluži pretēji: viņš vienmēr un visur darbojas tikai egoistiska pašlabuma dēļ. Viņa dzīvei^ nav cildenu mērķu. Līdz ar to Pers Gints nemaz nav personība. Šo tēlu veidodams, Ibsens izmantoja tautas pasakas un teikas, piesātinot tās ar politisko pamfletu drosmīgo satiru. Sevišķi raksturīgs šajā ziņā ceturtais cēliens, kur Ibsens ļoti dzēlīgi šausta nacionalo šovinismu, iluzoro panskandinavismu, imperiālistisko zemju ekspansijas un ekspluatācijās tieksmes, prūšu uzbrukumu dāņiem utt. Tālajā Marokā Pers Gints dzīro kosmopolitisku veikalnieku un blēžu sabiedrībā. Arī pats viņš tagad kļuvis bagāts kungs, īsts kosmopolits, kas sen aizmirsis savu nabadzīgo dzimteni. Kad Peram vaicā: «Jūs esat norvēģis?» — viņš atbild: «Jā gan! Bet vispasaules pilsons garā, Jo mana bagātība, vara — Tos deva Amerika man. Mans grāmatplaukls ir pilns ar to, Ko Vācija dod jaunāko. No Francijas man ir si veste Un drusku gara, uzvešanās. No angļiem darba spējas manas Un jēgums, veikalu kā vest. No jūdiem guvu pacietību, Un drusciņ saldu aizgrābtību Man piesūtīja Itālijā. Un reiz, kad nāve tuvu bija, Es savu dzīvi izglābu Ar krietnu zviedru tēraudu.» Lielīdamies izstāstījis pārējiem avantūristiem, kā viņš sarausis bagātību, Pers Gints pavisam vaļsirdīgi un ciniski atklāj arī savus nākotnes nodomus: viņš tūlīt brauks uz Eiropu, lai aizdotu naudu turkiem, kas cenšas asiņaini apspiest grieķu atbrīvošanās kustību. Angļu, franču un vācu imperiālistus viņš aicina sev talkā «turkus satrakot!». «. . . Veiciniet tik karu, Lai turkiem daudz es aizdot varu!» — ta Pers Gints kūda pārējos plēsoņas, alkdams jo vairāk nopelnīt šajā asiņainajā grieķu tautas slaktiņā. Visu mūžu tikai savām pašlabuma tieksmēm kalpojis, nekad nevienu diženu darbu nepaveicis, beidzot viņš sastop Pogu Lējēju, kas saka, ka Pers ir bijusi nederīga poga un tādēļ tagad jāpārkausē. lomēr Ibsens šo niecīgo, vieglprātīgo, egoistisko Peru beigu beigās izglābj, jo viņš jaunībā spējis daiļāk skaidrās un maigās Solveigas sirdi iedegt mīlestības dzirksti. Solveiga visu mūžu viņam ticējusi un pacietīgi gaidījusi to atgriežamies. Vecs un bagātību zaudējis, Pers Gints pārnāk dzimtenē un pats apzinās savas dzīves grēcīgumu un tukšumu un izmisis to rūgti nožēlo: «Tu skaistā zeme, jel piedod man tu, Ka tavu zāli es mīdīju!» Viņš tagad pirmoreiz mūžā iet taisnu ceļu — iet pie Solveigas, lai tā viņu nosodītu kā vislielāko noziedznieku. Bet vecā, aklā Solveiga viņam sirsnīgi saka: «Caur tevi mans mūžs bij daiļi dziedājums. Esi svētīts, tu turēji solījumu!» Solveiga arī apliecina, ka Pera Ginta «es pats» arvien bijis viņas «. . . ticības, cerības, mīlas svētziņā». Viņas sirdī Pers dzīvojis tāds, kādam viņam vajadzēja būt. Austošās saules stari lugas finālā simbolizē to garīgo mirdzumu, kas beigās apskaidro Peru Gintu. Tulkojis Jānis Akuraters Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pilsētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sabiedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mēģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā. 1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakstniecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirmajiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām |
|
Название книги: Spoki Авторы: Ibsens Henriks Жанры: dramaturgy Файл: fb2-790671-795171.zip/790734.fb2 Размер файла: 340,9 КБ Язык: Латвийский |
Читать онлайн |
Скачать: | ||
fb2 | ||
fb2+zip | ||
epub | ||
Henriks Ibsens Spoki ģimenes drama trīs cēlienos Tā kā kritiķi, bet sevišķi garīdznieki visai nikni protestēja pret to, ka Nora pamet vīru un bērnus, sociālā komēdijā «Jaunatnes savienība» tad par atbildi Ibsens uzrakstīja drāmu «Spoki» (1881.), kur parāda sievieti, kas pakļaujas liekulīgajai morālei. Parasti kritika šo drāmu uzskata par naturalistisku sacerējumu, jo te autors rāda jauno mākslinieku Osvaldu Alvingu, kas slimo ar progresīvo paralizi — iedzimtu slimību, ko viņš mantojis no izvirtušā tēva. Tomēr lugas idejiskais spēks nav koncentrēts Osvalda drūmajā liktenī, bet viņa slimības priekšvēsturē — ģimenes drāmā, ko pārdzīvojusi viņa māte, Alvinga kundze, kas arī ir viltus morāles un aizspriedumu upuris. Rūgtā vainas apziņā Alvinga kundze atzīstas, ka viņa esot kautrīga, bailīga un gļēva, jo viņā slēpjoties spoki. Kas ir šie spoki, pret kuriem tomēr beidzot saceļas Alvinga kundze un pret kuriem karo Ibsens ar savu lugu? «Mūsos spokojas ne tikai tas, ko mēs esam mantojuši no tēva un mātes, bet arī visādi veci, miruši uzskati un visādi veci, miruši ticējumi, kas gan vairs nedzīvo, bet mūsos tomēr vēl mīt.- Liekas, ka tādi spoki dzīvo visā mūsu zemē un to ir tik daudz kā smilšu jūrmalā. Un tad mums visiem tik šausmīgi bail no gaismas,» saka Alvinga kundze. Saule un austoša diena lugas beigās it kā simbolizē nākotnes dzīvi, kurā nebūs patvēruma moraIes spokiem. Tadel ari Osvalds pašas lugas beigas sauc: «Māt, dod man sauli!» Drāmā «Spoki» Ibsens asāk un nesaudzīgāk nekā citos savos sacerējumos atmasko un nosoda garīdzniekus un viņu pausto liekulīgo reliģiju. Mācītājs Manderss, tāpat kā pārējie viņa amata brāļi, ir kaujiniecisks pastāvošās kārtības sargs un aizstāvis. Ar savu liberālo pļāpāšanu par «ideāliem» viņš cenšas sev pakļaut ikvienu brīvāku garu, kas tīko izrauties no reliģijas žņaugiem. Reliģijas un morāles vārdā arī pats Manderss apslāpējis visas cilvēciskās jūtas, pat jaunības mīlu pret Alvinga kundzi, un licis viņai atgriezties pie izvirtušā vīra. Viņš uztraucas par ikvienu brīvdomības dzirksti. Fanatiska pakļaušanās sabiedrības aizspriedumiem un reliģijas dogmām dažkārt mācītāju padara pat smieklīgu. Ģimenes dramas ietvaros risinātās problēmas Ibsena lugā «Spoki» iegūst plašāku sabiedrisku nozīmi. Pietiekami skaidri te parādīts, ka visā pasaulē valda «spoki», meli un liekulība. Dzīves, darba un prieka alkstošā Osvalda bojā eja un viņa sauciens pēc saules lugas finālā ir bargs šīs pasaules nosodījums. no norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pilsētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sabiedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mēģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā. 1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakstniecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirmajiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām |
|
Название книги: Tautas naidnieks Авторы: Ibsens Henriks Жанры: dramaturgy Файл: fb2-790671-795171.zip/790735.fb2 Размер файла: 407,5 КБ Язык: Латвийский |
Читать онлайн |
Скачать: | ||
fb2 | ||
fb2+zip | ||
epub | ||
Henriks Ibsens Tautas naidnieks Skatu luga piecos cēlienos 1882. gadā kādā vēstulē sakarā ar sašutuma vētru, ko sabiedrībā radīja «Spoki», Ibsens raksta: «Es paredzēju, ka savilkšu sev virs galvas mākoņus; bet tādēļ taču nedrīkst novirzīties no ceļa. Tā būtu bijusi gļēvulība.» Sašutums, ar kādu norvēģu sabiedrības vairākums uzņēma «Leļļu namu» un tam sekojošos «Spokus», Ibsenu nostādīja vientuļa cīnītāja pozicijās. Atrodoties šādā naidīgā opozīcijā pret sīkburžuazisko sabiedrību, Ibsens raksta savu drosmīgo cīņas lugu «Tautas naidnieks» («Doktors Stokmanis»), kas iznāca 1882. gadā — gadu pēc «Spokiem». Ibsena jaunā luga bija tiešs izaicinājums liekulīgajai un egoistiskajai sīkburžuazijai. Dramas galvenais varonis doktors Stokmanis, norvēģu provinces pilsētiņas kūrvietas ārsts, atrod, ka dziedniecības avotus saindē muklāja ūdeņi, kuros ieplūst vietējo miecētavu atkritumi. Sīkpilsoniskā «Tautas Vēstneša» redaktors Hovstā savukārt norāda, ka visa pilsētiņas komunālā dzīve ir tāds pūstošs muklājs. «Mūsu likteņus lemj bagātnieki, pilsētas vecie, slavenie vārdi.» Hovstā savā laikrakstā tūlīt grib uzsākt drošu, nesaudzīgu cīņu. Viņam piebiedrojas arī namsaimnieku biedrības priekšnieks Aslaksens. Viņš Stokmanim piesola savu atbalstu, sacīdams: «Varbūt būs vajadzīgs, ka mēs, sīkpilsoņi, stāvam jums aiz muguras. Mēs šeit pilsētā esam, tā sacīt, kompaktais vairākums — ja mēs gribam. Un nevienam nekad nav par ļaunu, ja vairākums ir viņa pusē, ārsta kungs.» Asas satiras piesātināta ir Stokmaņa saruna ar sievu; ārsts priecājās, ka viņa aizmugurē ir — kompaktais vairākums: «Ak dievs, kas tas par jaukumu — būt tik brālīgi apvienotam ar saviem tautiešiem!» Gribēdams atklāt patiesību visai sabiedrībai, Stokmanis ir uzrakstījis rakstu, lai to ievietotu «Tautas Vēstnesī». Kāds laikraksta līdzstrādnieks atzīst: «Kad es to … lasīju, man likās, ka es tālumā jau saklausītu revoluciju.» Drīz tomēr izrādās, ka Stokmaņa brālis — pilsētas pārzinis, kā ari kūrvietas akcionari, protestē pret iestādes kapitālremontu, kas ne vien prasītu lielus līdzekļus, bet arī dziedniecības avotu slēgšanu uz ilgāku laiku. Tagad arī Stokmanis skaidri redz, ka «jātīra, jādezinficē visa sabiedrība .. .». Viņš arvien dedzīgāk metas cīņā un grib pārliecināties, «vai nelietība var aizbāzt muti patriotam, kas grib tīrīt sabiedrību». Doktors tic, ka sabiedrības vairākums būs viņa pusē. Revolucionāri skan viņa vārdi: «Patiesība un tauta šai cīņā uzvarēs, to es varu apzvērēt!» Lugas ceturtajā cēlienā notēlota tautas sapulce, kurā Stokmanis grib tautai atklāt patiesību. Jau sapulces sākumā sīkburžuaziskais vairākums protestē pret to, ka doktors runātu par kūrvietu, jo ļaudis akli pakļāvušies saviem vadoņiem — pilsētas pārzinim, namīpašnieku biedrības priekšniekam Aslaksenam u. c. Sapulcē doktors Stokmanis arī vairs nerunā par sabojāto kūrvietas ūdeni, bet «par atradumu, ka visi mūsu gara dzīves avoti ir saindēti, ka visa mūsu pilsoniskā sabiedrība atrodas uz sagandēta pamata. — — — Pie mums patiesības un brīvības bīstamākais ienaidnieks ir — kompaktais vairākums. Jā gan, sasodītais komr paktais liberalais vairākums!» Un, jo asāk sīkpilsoņi sapulcē protestē pret Stokmaņa vārdiem, jo drošsirdīgāk un niknāk viņš runā. Viņš gatavs pat pilnīgi iznīcināt melīgo, gļēvo, egoistisko sīkburžuju sabiedrību: «Tā jānopļauj no zemes virsas, es saku! Visi, kas dzīvo melos, ir jāiznīdē kā kaitīgi dzīvnieki!» Tajā pašā runā doktors Stokmanis vēl izsakās, ka «vairākumam nekad nav taisnība. — — — Taisnība ir man un vēl dažiem citiem.» Dažkārt kritiķi atsaucas uz šo doktora Stokmaņa runu tautas sapulcē un norāda, ka te Ibsena individuālistiskais protests pret buržuāzisko īstenību reizēm pieņemot antidemokrātisku raksturu. Patiesībā gan, rūpīgi izstudējot šo mazliet pretrunīgo un chaotisko Stokmaņa runu, kur sastopamas arī «anarchistiskas blēņas» (G. V. Pļechanovs), redzam, ka viņš, vīrišķīgi uzbrukdams egoistiskajai sīkburžuazijai, jau nojauš arī jaunas, labākas sabiedrības eksistences iespēju. Apgalvodams, ka patiesība ir viņa un vēl dažu citu pusē, Stokmanis arī norāda: «. .. es domāju par tiem nedaudzajiem, par atsevišķiem cilvēkiem mūsu vidū, kas apguvuši jaunās, dīgstošās patiesības. Šie vīri ir it kā priekšposteņi.. . Tie cīnās par patiesībām, kas cilvēku apziņā vēl ir pārāk jaunas, lai vairākums tās jau būtu pārņēmis . .. Kas tad tās ir par patiesībām, ap kurām palaikam pulcējas vairākums? Tās ir patiesības, kas jau tiktāl novecojušas, ka vairs lāgā neturas uz kājām. Bet, ja kāda patiesība jau kļuvusi tik veca, tad tā jo drīz vien var kļūt par meliem, mani kungi!- Sabiedrība nevar dzīvot no tādām vecām, izkurtējušām patiesībām!» Kā redzams, te Ibsens liek Stokmanim paust dziļo dialektisko domu, ka vecām, savu laiku pārdzīvojušām patiesībām jāiet bojā, ka jāuzvar nākotnes centieniem. Vēstulē Brandesam 1882. gada janvarī, kad tapa luga «Tautas naidnieks», Ibsens rakstīja par viņa izvirzīto lozungu «Mazākumam aizvien ir taisnība!» un paskaidroja: «Es runāju par mazākumu, kas iet avangardā, kuru vairākums vel nav sasniedzis. Pēc manām domām, taisnība ir tiem, kas atrodas visciešākā savienībā ar nākotni.» īsto nākotnes nesēju — strādnieku šķiru — Ibsens Norvēģijā vēl neredz, tādēļ viņa taisnības un brīvības cīnītājs doktors Stokmanis beidzot paliek viens. Taisnības un atklātības dēļ viņu izstumj no sīkpilsoniskās sabiedrības un nosauc par «tautas naidnieku». Turpretī, ja visa Stokmaņa uzstāšanās izrādītos tikai veikla afēra, tad blēdīgie liberāļi ar viņu labprāt sadarbotos. Protams, doktors Stokmanis cīņu nepārtrauc — viņš paliek sev uzticīgs līdz galam. Doktoru moka tikai bažas par to, ka viņš nezina «nevienu cilvēku, kas, brīvs un dižens savā garā», uzdrošinātos pēc viņa nāves uzņemties viņa uzdevumu. Tad viņš solās pulcināt noskrandušos zēnus no ielas un izaudzināt tos par «. . . brīviem diža gara cilvēkiem», kuru uzdevums būs aiztriekt «. . . vilkačus uz tālajiem rietumiem». Sājos vārdos izskan nesalaužamā cīnītāja doktora Stokmaņa draudi buržuāziskās sabiedrības varenajiem. Doktora Stokmaņa tēla progresivā nozīme lieliski tika atklāta Maskavas Dailes teātrī 1900./1901. gadā K. S. Staņislavska izpildījumā. K. S. Staņislavskis savās atmiņās stāsta: «Doktors Stokmanis manā repertuārā ir viena no tām nedaudzajām laimīgajām lomām, kas saista ar savu iekšējo spēku un pievilcību.- Lugā un lomā mani valdzināja Stokmaņa patiesības mīlestība un cenšanās pēc tās pāri visiem šķēršļiem.» Viņš arī liecina, ka toreiz luga uztverta kā revolucionārs protests pret cara patvaldību. Doktors Stokmanis, kas, cīnoties par patiesību un sabiedrības labklājību, iegūst «tautas naidnieka» nosaukumu, būtībā ir pats Ibsens, kurš ar savu mākslu bija atklājis sabiedrības viltus morāli un tādēļ izpelnījies šīs sabiedrības nicinājumu. 1882. gadā vēstulē izdevējam Hegelim dramaturgs raksta: «Mēs tik lieliski sapratāmies ar doktoru Stokmani, jo esam līdzīgi daudzējādā ziņā.» No visiem Ibsena sacerējumiem tieši lugā «Tautas naidnieks» visspilgtāk izpaužas rakstnieka sociāli politiskie centieni. No norvēģu valodas tulkojusi Ieva Celmiņa Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Redaktors J. Osmanis. Māksl, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktors V. Šiliņš. Korektore L. Rambeka. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1956. g. 10. jūlijā. Henriks Ibsens dzimis 1828. gadā nelielā norvēģu piejūras pilsētiņā Sīnē turīga tirgotāja ģimenē. Tēvs drīz bankrotē, un ģimenes materialie apstākļi tā pasliktinās, ka nakamajam rakstniekam jāsāk rūpēties pašam par savu iztiku. No 1844. līdz 1850. gadam H. Ibsens strādā par aptiekara mācekli Grimstades pilsētiņā. Sajā laikā, Rietumeiropas revoluciju dienās, arī Norvēģijā uzliesmoja nacionalās atbrīvošanās cīņas. Tās iespaidoja un ierosināja topošo rakstnieku. Jau viņa pirmajos literarajos mēģinājumos parādās sabiedrisko cīņu atspulgi. Pats rakstnieks par savas daiļrades sākumiem atmiņās saka: «Es rakstīju patriotiskus dzejoļus ungāriem, aicināju viņus cīnīties par brīvību un cilvēcību un nepadoties taisnīgajā cīņā pret tirāniem.» Līdz ar pirmajiem dzejoļiem radās arī iezīmīgi mēģinājumi dramaturģijā. 1849. gadā Ibsens uzraksta drāmu «Katilina», kurā cenšas kā pozitivu varoni notēlot dumpīgu sazvērnieku — Sillera Kārļa Mora un Gētes Geca fon Berlichingena garā. 1850. gadā Ibsens ieradās galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) studēt medicinu. Neveiksme eksāmenos, bet sevišķi līdzekļu trūkums neļāva šim nodomam realizēties, toties tas tuvināja Ibsenu rakstniecībai. Viņš sāka aktivi darboties publicistikā, kur jau ar pirmajiem pamfletiem vērsās pret buržuāzisko liberālismu un pseidodemokratiju, ka arī pret dāņu valodas valdonību, un cīnījās par savas dzimtās valodas tiesībām |