Noslēpumainās bultas Alberts Gulbis Stāsti par vēsturi. 16. gadsimtā, kad risinās mūsu stāsta notikumi, zemes kungu nesaskaņas bija tik tālu novājinājušas valsti, ka kaimiņzemju karapulki netraucēti siroja Livonijā, laupīja, dedzināja un aizveda ļaudis gūstā. Zemei draudēja bries­mas pārvērsties postažā, taču zemes kungi un muižnieki maz domāja par zemes aizsardzību. Viņi turpināja bezrū­pīgu un trokšņainu dzīvi, jo vēl arvien palika Vāczeme, uz kurieni varēja aizbēgt, ja Livonijā kļūtu pārāk nedroši. Toties starp zemniekiem bija pārdrošnieki, kas stā­jās pretī netaisnībai. Par diviem tādiem, tēvu un dēlu, stāstīts šai grāmatā. Atdzīvinot šos sūros gadus mūsu tautas dzīvē, vēsturis­kās patiesības nav izdomātas. Muižnieki un mācītāji nav notēloti ļaunāki, nekā par viņiem raksta tā laika hronisti. Stāstā izdomātas vienīgi personas, atsevišķi notikumi un dabas apraksti, bez kuriem stāsts nav domājams. Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Izdevniecība «Liesma» Rīgā 1972

Alberts Gulbis Tas notika Lībiešu zemē Stāsti  par vēsturi Divpadsmitā gadsimta vidū Daugavā iebrauca sveši tir­gotāji — vācieši un gotzemieši. Viņiem pa pēdām sekoja mūki un karakalpi. Svešajiem tā iepatikās zeme pie Daugavas, ka viņi nolēma to sagrābt un nekad vairs neatstāt, šos nodomus vācieši slēpa un teicās braukuši te preces mainīt un nest pagāniem kristīgās ticības gaismu, bet, tikko atbraucēji paguva Ikšķilē un Daugavas mazajā salā uzcelt akmens mūrus, viņi vairs neslēpās un rīkojās at­klāti: uzbruka lībiešu ciemiem, spieda ļaudis kristīties un maksāt desmito tiesu. «Dzelzs vīri» — bruņinieki un viņu karakalpi — nepazina žēluma: visus, kas pretojās, nonā­vēja, bet mājas nodedzināja. Notikumu izklāstā visnotaļ ievērota patiesība, ko no­skaidrojuši vēsturnieki seno rakstu pētījumos un arheo­logi lībiešu kapulauku izrakumos. Mākslinieks G. Smelters  «Liesma» 1978 Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis