Sergejs Pokrovskis Ciemats pie ezera Stāsti par vēsturi Kādai sievietei piedzimst dvīņi un māņticīgie ciemata sirmgalvji vienu no viņiem, kad tas paaudzies, ieliek vienkocī un palaiž pa upi pavasara straumē. Tomēr zēnam palaimējas, un viņš nokļūst svešā malā pie kādas vairāk attīstītas cilts, kur izaug un atgriežas savā ciltī. Pie ziedokļa ozola viņš ierauga ūpi, kas apēd viņa ziedoto aļņa sirdi un uzskatota to par zīmi, ka viņa tēvs ir pats Dabu - ozola gars, ko arī pasludina savas cilts vadoņiem, tādējādi faktiski pārņemdams varu un cilts vadību savās rokās... izdevniecība «Liesma» Riga 1971 tulkojis Arturs Lielais G. Nikoļska zīmējumi A Stankeviča vāks Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Zinātnieks un rakstnieks Sergejs Pokrovskis dzimis 1874. gadā. Jau skolas gados nelielais kalsnais zēns stun­dām ilgi sēdēja pie skudru pūžņiem, nenovērsdams ska­tienu no mazajām rosīgajām skudrām. Sergejs Pokrovskis, iestājies Maskavas universitātes fizikas un matemātikas fakultātes dabzinātņu nodaļā, jau pirmajās "brīvdienās aizbrauca uz Glubokojes ezeru Mas­kavas apkaimē. Šeit atradās Krievijā pirmā zinātniskā stacija, kas pētīja dzīvības procesus saldūdeņos. Noma­ļais Glubokojes ezers, paslēpies dziļi mežos un purvos, bija ļoti gleznains. Neskartā daba valdzināja studentu ar neskaitāmiem brīnumiem un mīklām, un jaunais dabzinātnieks centās atminēt kaut dažas no tām. Aiz loga ezers, purvā brēc tilbīte, mežā svilpo strazdi, maija rieta stundās vēl dzirdama nerimtīgo rubeņu rubināšana. Daž­kārt vakarā pāri ezeram aizveļas dobjš māviens: kliedz dumpis. Students izložņāja visuļs ezermalas biezokņus — viņam par visu vari gribējās ieraudzīt putnu, kam tāda skanīga rīkle kā vērsim. Veltīgi! Dumpis prata skaļi maurot, bet vēl labāk slēpties. Sergejs Pokrovskis neaizmirsa pirmo tikšanos ar šo putnu. Pēc daudziem gadiem viņš uzrakstīja stāstu par dumpi ar virsrakstu «Nenotveramais». Pēc augstskolas beigšanas sākās skolotāja gaitas, to­mēr sakari ar universitāti nepārtrūka. Sergejs Pokrovskis piedalījās daudzās ekspedīcijās, apceļodams Kaņina un Jamalas pussalas. Studiju gados viņš bija pasācis popula­rizēt savas zināšanas bioloģijā, un kopš tā laika populāri apraksti aizņēma aizvien lielāku vietu viņa darbā. Sergejs Pokrovskis mīlestību uz dabu, plašās zināšanas, ilggadējos dabzinātnieka novērojumus un pieredzi, kā arī veiksmīga tēlojuma autora talantu pratis ietvert un atspoguļot aprakstos «Dabas klēpī» un «Dabas kalen­dārs», kas izdoti daudz reižu. Ļoti jauki ir Sergeja Pokrovska stāsti par dzīvniekiem. Stāsts «Raibais un Melnais» attēlo dzeņu dzīvi, «Dzelten- ausis» — zalkti. Atceroties skolas gadus, zinātnieks rak­sta par skudrām — «Melnā ķēniņiene un -viņas tauta», pēc tam arī par citiem kukaiņiem: par bitēm — «Spār­notās cilts pilsēta», par termītiem un lapsenēm. Stāstos «Uluņa», «Aļņi» un «Roņu medībās» S. Pokrovskis at­griežas pie epizodēm no ceļojumiem uz Ziemeļiem. Pēdējos mūža gados Sergejs Pokrovskis aizrāvās ar pirmatnējā cilvēka dzīves pētīšanu. Pēc savāktajiem ma­teriāliem uzrakstīti divi interesanti stāsti — «Mamutu mednieki» un «Ciemats pie ezera». Plašās zināšanas un rakstnieka talants palīdzējis S. Pokrovskim radīt īstus mākslas darbus, patiesīgi attēlot akmens laikmeta cilvēka dzīvi, dabu un dzīvniekus tāltālajos laikos. S. Pokrovskis miris 1945. gadā

Sergejs Pokrovskis Mamutu mednieki Stāsti par vēsturi Akmens laikmeta cilvēku dzīve, daba, dzīvnieki spilgti un kolorīti attēloti šajā aizraujošajā stāstā. izdevniecība «Liesma» Riga 1971 tulkojis A. Lielais G. Nikoļska zīmējumi A Stankeviča vāks Noskanējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Zinātnieks un rakstnieks Sergejs Pokrovskis dzimis 1874. gadā. Jau skolas gados nelielais kalsnais zēns stun­dām ilgi sēdēja pie skudru pūžņiem, nenovērsdams ska­tienu no mazajām rosīgajām skudrām. Sergejs Pokrovskis, iestājies Maskavas universitātes fizikas un matemātikas fakultātes dabzinātņu nodaļā, jau pirmajās "brīvdienās aizbrauca uz Glubokojes ezeru Mas­kavas apkaimē. Šeit atradās Krievijā pirmā zinātniskā stacija, kas pētīja dzīvības procesus saldūdeņos. Noma­ļais Glubokojes ezers, paslēpies dziļi mežos un purvos, bija ļoti gleznains. Neskartā daba valdzināja studentu ar neskaitāmiem brīnumiem un mīklām, un jaunais dabzi- nātnieks centās atminēt kaut dažas no tām. Aiz loga ezers, purvā brēc tilbīte, mežā svilpo strazdi, maija rieta stundās vēl dzirdama nerimtīgo rubeņu rubināšana. Daž­kārt vakarā pāri ezeram aizveļas dobjš māviens: kliedz dumpis. Students izložņāja visuļs ezermalas biezokņus — viņam par visu vari gribējās ieraudzīt putnu, kam tāda skanīga rīkle kā vērsim. Veltīgi! Dumpis prata skaļi maurot, bet vēl labāk slēpties. Sergejs Pokrovskis neaizmirsa pirmo tikšanos ar šo putnu. Pēc daudziem gadiem viņš uzrakstīja stāstu par dumpi ar virsrakstu «Nenotveramais». Pēc augstskolas beigšanas sākās skolotāja gaitas, to­mēr sakari ar universitāti nepārtrūka. Sergejs Pokrovskis piedalījās daudzās ekspedīcijās, apceļodams Kaņina un Jamalas pussalas. Studiju gados viņš bija pasācis popula­rizēt savas zināšanas bioloģijā, un kopš tā laika populāri apraksti aizņēma aizvien lielāku vietu viņa darbā. Sergejs Pokrovskis mīlestību uz dabu, plašās zināšanas, ilggadējos dabzinātnieka novērojumus un pieredzi, kā arī veiksmīga tēlojuma autora talantu pratis ietvert un atspoguļot aprakstos «Dabas klēpī» un «Dabas kalen­dārs», kas izdoti daudz reižu. Ļoti jauki ir Sergeja Pokrovska stāsti par dzīvniekiem. Stāsts «Raibais un Melnais» attēlo dzeņu dzīvi, «Dzelten- ausis» — zalkti. Atceroties skolas gadus, zinātnieks rak­sta par skudrām — «Melnā ķēniņiene un -viņas tauta», pēc tam arī par citiem kukaiņiem: par bitēm — «Spār­notās cilts pilsēta», par termītiem un lapsenēm. Stāstos «Uluņa», «Aļņi» un «Roņu medībās» S. Pokrovskis at­griežas pie epizodēm no ceļojumiem uz Ziemeļiem. Pēdējos mūža gados Sergejs Pokrovskis aizrāvās ar pirmatnējā cilvēka dzīves pētīšanu. Pēc savāktajiem ma­teriāliem uzrakstīti divi interesanti stāsti — «Mamutu mednieki» un «Ciemats pie ezera». Plašās zināšanas un rakstnieka talants palīdzējis S. Pokrovskim radīt īstus mākslas darbus, patiesīgi attēlot akmens laikmeta cilvēka dzīvi, dabu un dzīvniekus tāltālajos laikos. S. Pokrovskis miris 1945. gadā