Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Zeltīte Drāma 2 celienos «Zeltīte» «Zeltīte» iecerēta gadsimtu mijā. Stāstot par literārajiem nodomiem, Aspazija 1900. gada 17. februārī raksta Rainim uz Slobodsku: «...ludziņu rakstīšu tikai vēlāk, kad būšu pie Tevis.» (RLMVM, 53548.) Gada otrajā pusē, atrazdamās Slobodskā, viņa lugu pabeidz. 1900. gada 13. decembrī «Mājas Viesa Mēnešraksta» redaktora P. Zālītes dzīvesbiedre Hermīne ziņo par manuskripta saņemšanu. «Zeltite» tiek iespiesta «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (1901, № 1 un 2). Uz lielajām skatuvēm luga neparādās. Toties tā daudz un ar labiem panākumiem uzvesta pašdarbības teātros, aktieru vakaros u. tml. Par vienu tādu «Zeltītes» uzvedumu Aspazija stāsta Rainim jau 1901. gada 2. oktobra vēstulē: ««Jonatānā» svētdien uzveda «Zeltīti», un tā |oti patika. Beigās tiku izsaukta ar lielu «bravo». Bet «Dienas Lapā» nedrīkst neko rakstīt, jo uzveda bez cenzūras, bija slēgts vakars.» (RLMVM, 58854.) Progresīvā kritika «Zeltītē» saklausa protestu pret sievietes beztiesīgo stāvokli sava laika sabiedrībā, pret dzīves rupjumu un nežēlību, ko smalks un trausls raksturs nespēj panest. 1911. gadā izdotajā «Latviešu jaunākās rakstniecības vēsturē» Andrejs Upīts nosauc «Zeltīti» par vienu no «visvienkāršākajiem, vissimpātiskākajiem raksturiem latviešu dramatiskajā rakstniecībā. Bērns, kam dvēsele balta un maiga kā nule atplaucis ūdens lilijas zieds, kā tikko no-snidzis mīksts sniedziņš. Piedur kāju — paliek netīra, nenodzēšama pēda, uzpūš karstu dvašu — kūst un plok.» Mazāk pazīstami vārdi tekstā: kumpas — kūleņi. Sinī izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 5. sējumā 1939. gadā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Liesma 1986