Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 3 sēj Liesma 1986 Vaidelote Drāma no leišu pagātnes 5 cēlienos «Vaidelote» «Vaidelotes» pirmais variants sarakstīts 1891. gadā. Autobiogrāfijā «Mana dzīve un darbi» 6. sējumā Aspazija sniedz tā raksturojumu: galvenie varoņi Mirdza un Laimons te satiekas kā cilvēki, kas meklē jaunus apvāršņus vecās Lietuvas garīgajā dzīvē. «V cēlienā saceļas viss Lietuvas senais brīvības gars, liesmo revolūcija. Lai moris to vada. Laimons ar Mirdzu šinī revolūcijas vētrā gāž vecos dievekļus. Tie grib radit jaunu idejisku pasauli, jaunu reliģiju, bet ļaudis tos nesaprot. Ļaudis vēl spēcīgāks ir vecais konservatīvais gars. Tie saceļas pret apvērsuma vadītājiem Laimoņu un Mirdzu — tie viņus vienkārši nosit.» Sis variants 1892. gada sākumā iesūtīts Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijai. Komisija lugu noraida, bet tad par to ieinteresējas Teodors Bergs, teātra komisijas priekšsēdētāja krustdēls. Viņš uzraksta Aspazijai trīs vēstules, kurās stāsta par savu darbību «Vaidelotes» labā un arī atklāj cēloņus, kādēļ luga nepatīk Latviešu biedrības vīriem: tajā Ir par daudz nemiergara un pārāk liela nekonsekvence reliģijas jautājumos. Pirmajā vēstulē Aspazijai 1892, gada 29. martā (RLMVM, 76545) Teodors Bergs ieteic svītrot no lugas svētozolu ciršanas skatu un pārstrādāt «katastrofu». Par lugā nepieciešamajiem labojumiem viņš raksta ari 26. aprīļa vēstulē (RLMVM, 72893): «Ar tādu dārgakmeni kā «Vaideloti», pēc manām domām, jārīko-kojas drusku apdomīgi, lai varētu viņu pieklājīgā gaismā celt. Pārgrozījumi jāizdara izveicīgi, gādājot vispārīgi par īsumu, lai efekfs < vairāk koncentrētos un skatītāji negarlaikotos pie monologiem. Nezvēru cenzūri mēs nedrīkstam vis daudz izlaist no acīm, bet, pārgrozījumus izdarot, arī jāgādā, ka par cenzūri nebūtu jābīstas. Es gan kalkulēju, ka cenzūre neliks nekādus šķēršļus ceļā tamdēļ, ka esiet ar sevišķi dzejīgu garu gleznojuši seno ticību. Glorija, kurā pagānu ticība laistās, beigās ļoti nobāl, ja redzam, ka tādam skaistam tēlam kā Mirdzai māņu dēļ jāiet nāvē taisni tai bridi, kad mīlestība viņai saldi māj. Lūk, tamdēļ es domāju, ka katris galu galā turēs kristīgu ticību par augstāku un labāku nekā veco pagānu mācības; caur Jūsu lugu tamdēļ nekad nevarēs celties ļauni iespaidi. Lai pārgrozījumi dotu vēl lielāku vērtību, tamdēļ gribam viņus ļoti rūpīgi izdarīt. Sim mērķim nospriests dažiem teātra komisijas locekļiem privāti kaut kur sapulcēties (laikam pie mana tēvoča) uri «Vaideloti» kopīgi lasīt un aizrādīt uz vajadzīgajām pārmaiņām. Pie tam nu jums, cien. jkdze, saprotams, visādā ziņā jābut klāt.» Aspazija lugu pilnīgi pārstrādā, jo arī citi, kas darbu lasījuši, izsaka domas, ka cenzors neatļaus tās uzvešanu. Ka šis bažas nav bijušas bez pamata, liecina ari «Vaidelotes» raksturojums jau pieminētajā autobiogrāfijā, uzsverot, ka darba vadošais motīvs bijis «idejiskā, bet ne romantiskā ciņa». Otrā varianta sižetam Aspazija izvēlas Lietuvas karaļa Olģerda meitas Mirdzas mīlas traģēdiju, kas savukārt cieši saistīta ar vaidelotes Asjas cīnu par laimi un tiesībām mīlēt. Te jāpiebilst, ka vēsturiskie notikumi Olģerda valdīšanas laikā 14. gadsimtā vidū atspoguļoti Stipri nosacīti un noder tikai par pieturas punktu, kur darboties pašas autores iztēlotiem varoņiem. Lugas pirmais variants nozaudēts. Ari tagad pazīstamajā «Vaidelotes» tekstā izdarīti labojumi. Tā, piemēram, pirmuzveduma (omu izrakstos (RLMVM Nacionālā teātra bibliotēkas fondā № 314) atrodams šāds režijas svītrots Mirdzas monologs — atvadas no tēva 5. cēlienā pēc Asjas un Laimoņa atbrīvošanas; Un nu, mans tēvs, Tev pabeigt darbu, ko es iesākuse .,. Ak, atver visiem nākamības vārtus, Vel tumsas slogu nost, kas cilvēci Par kropli nospiež, ļauj tai attīstīties Kā kokam milzīgam, ļauj žēlastībai Kā maigai rasai krist uz viņas lapām Un mīlestības siltai saulei skūpstīt Tās galotni... «Vaidelotes» pirmizdevums iznāk Jelgavā 1894. gadā J. Draviņ-Dravnieka apgādā. SinI izdevumā luga iespiesta pēc publicējuma «Mana dzīve un darbi» 2. sējumā 1931. gadā. Atkārtotajos publicējumos autore turpinājusi lugas pārstrādāšanu. Pārveidotas pirmā cēliena beigas: pirmpublicējumā kunigaikšti jau ierodoties pasaka, ka Mirdzas līgavainis būs Laimons, tāpēc pēdējais skals beidzas bez īpaša spraiguma. Piektajā cēlienā atkārtotajos izdevumos svītrots Olģerda monologs — Asjas un Laimoņa izraidīšana no Lietuvas: Tad prom ar tiem iz mana vaiga, Lai manā zemē tie vairs nerādās, Es viņus aizdzenu. Vaidelote Valģine atkārtotajos izdevumos dabūjusi citu vārdu — Jadviga. Lugas pirmizrāde notiek 1894. gada 19. janvārī Rīgas Latviešu teātrī. Kostīmus gatavo pēc jauno mākslinieku J. Rozentāla un A. Baumaņa skicēm. Jāzeps Vitols komponē Mirdzas dziesmu «Mēness starus stīgo.» Pirmo reizi latviešu teātra vēsturē iestudē baletu — «ragutnīcu deju Mildas svētkos». Dace Akmentiņa spēlē Mirdzu, Jūlija Skaidrīte — Asju. 1894./95. gada sezonā «Vaideloti» izrāda astoņas reizes. Luga ar īsiem pārtraukumiem paliek uz Latviešu teātra skatuves līdz pat tā pastāvēšanas pēdējiem gadiem. «Vaidelote» kjūst par vispopulārāko Aspazijas lugu. Tā iestudēta divdesmit lielākajos Latvijas teātros. Rīgas Latviešu teātrī, Nacionālajā teātrī, Liepājas Latviešu teātrī tā inscenēta vairākas reizes. 1958. gadā J. Raiņa Dailes teātris iepazīstina ar «Vaideloti» padomju skatītāju, 1982. gadā lugu uzved Valsts Liepājas teātris. «Vaideloti» operas libretam izmantojis komponists Jāzeps Me-diņš. Operas pirmizrāde notiek 1927. gadā. Mazāk pazīstami vārdi tekstā: blieķis — balināts audekls; diadēms, diadēma — dārgakmeņiem greznota sieviešu galvasrota; dangus — dievu mājvieta pseidomitoloģiskajā literatūrā; dūkņas — meža gari baltu mitoloģijā;  glorija — slava, gods (latiņu vai.); krīvs — senbaltu augstākais garīdznieks; kunigaikštis — kungs (lietuviešu vai.), šeit — lietuviešu karapulku vadonis; maistuļa — paklīdusi sieviete; vaidelote — dievu kalpone, priesteriene senbaltu garidznieciskajā hierarhijā. Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis