Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Sidraba šķidrauts Kopoti raksti 3 sēj Kā stāsta pati dzejniece, «Sidraba šķidrauts» rakstīts 1901. un 1902. gadā Slobodskā un jau 1903. gada beigās nodots iestudēšanai Rīgas Latviešu teātri. Taču «māmuļnieki» lugu noraida, baidīdamies iekļūt nepatikšanās darba asā sociālā skanējuma dēļ. Norādījumi par lugas sacerēšanas laiku atrodami ari Jāņa Asara priekšvārdā Aspazijas rakstu pirmajam izdevumam 1904. gadā un kādā Rūdolfa Blaumaņa vēstulē Leontīnei Veserei 1904. gada sākumā, kad viņš apciemo Aspaziju un Raini Jelgavā: «Viņas vīrs un viņa apdzīvoja divas istabas. Viņa lasīja man savu jaunāko lugu. Kad man, tikai trīs cēlienus dzirdējušam, bij jādodas prom un es stāvēju uz ielas, man bij tā, it kā es būtu nokritis no debesīm.» (R. Blaumanis. Kopoti raksti, 8. sēj. R., I960, 153. lpp.) Kaut ari luga sacerēta vairākus gadus pirms revolūcijas, tā ir tuvo vētras nojautu pilna. Vēl vairāk — spēcīgais kara nosodījums, Dzelzs jaunavas pils dedzināšana, sarkanais šķidrauts pār skatuvi — tie visi ir tādi drāmas elementi, kas daudziem pēc pirmizrādes 1905. gada 27. janvārī liek domāt, ka darbs radies vistiešākajā vēsturisko notikumu iespaidā. Jaunais Latviešu teātris ar lugas uzvedumu gūst pārsteidzošus panākumus. Kā redzams no recenzijām, tad teātris nespēj dot lugai ne piemērotu skatuves ietērpu, ne arī attiecīgu lomu izpildījumu. Vienīgi Gunas tēlotāja Otilija Muceniece pārliecinoši veic savu uzdevumu. Un tomēr panākumi ir nepieredzēti. Gada laikā lugu uzved divdesmit piecas reizes. Izrādes ikreiz ir izpārdotas, un «Dienas Lapa» dod padomu lauciniekiem, kas lielā skaitā ierodas uz izrādēm, biļetes iegādāties jau iepriekš, lai, tālo ceļu mērojušiem, nebūtu jāpaliek aiz durvīm. Visi lielie latviešu laikraksti uzmanīgi seko izrādēm un komentē ari atkārtotos uzvedumus. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis