Aspazija īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne Kopoti raksti 4 sēj Boass un Rute «Boass un Rute» Atmiņās par lugas tapšanu Aspazija norāda, ka tās sākumi meklējami 1905. gada rudenī, «kad vēlās revolūcijas bangas». Pašai viņai liekas savādi, ka šajā satraucošajā laikā tik spēcīgi iezīmējušās ilgas pēc Bībeles leģendas saulainā miera, taču nepieciešamība pēc relaksācijas, pēc kontrasta mūžīgajai trauksmei un satraukumam psiholoģiski labi saprotama. Notikumu tālākais risinājums — emigrācijas pirmie smagie gadi — uz laiku aizbīda ieceres pie malas, taču jau 1909. gadā darbu hronikā parādās «Rutes» nosaukums. Par lugas rakstīšanu Aspazija un Rainis vairākkārt runā arī 1910., 1912., 1913. gadu vēstulēs. Sakarā ar Aspazijas literārā darba 25 gadu jubileju «Boasa un Rutes» fragments 1913. gadā iespiests žurnāla «Skatuve un Dzīve» 3. numurā. Darbs acīmredzot atkal apsīkst, jo kopsavilkumā par Šveices emigrācijas gados padarīto Aspazija atzīmē: ««Rute» 20 Īp., 8 Īp. drukātas.» Dzimtenē atgriezusies, Aspazija vairākkārt pārcilā lugas manuskriptu un domā par tā izveidi. Viņa pat iecer ciklu pēc Bībeies motīviem. Manuskriptos atrodami «Sulamītes» un «Simsona un Dalilas» uzmetumi. 1924. gadā Aspazija šaubās, ko rakstīt vispirms — «Boasu un Ruti» vai «Sulamīti». 1925. gada 2. februārī dienasgrāmatā atzīmēts: «Šodien sāku rakstīt «Ruti». Pirmais skats ir gatavs.» 1925. gada 21. martā plašāka piezīme: «Esmu sākusi atkal strādā! pie «Boass un Rute» II cēliena, kaut arī ar pārtraukumiem un ne ar lielu veiksmi. Galvenais, ka pate no šīs luģeles neko daudz neturu: pārāk klusa un vienkārša un skatuvei laikam nederēs. Bel kā lai atmetu tik sen iecerētu darbu, kas gadiem man uz dūšas gulējis un stāv citiem darbiem priekšā; kad būšu viņu norakstījuse, jutīšos brīva priekš citiem darbiem.» (RLMVM, 90558.) Jūnijā dienasgrāmatā Aspazija raksta, ka luga ir pabeigta u» viņa mazliet atpūšas. Lugu uzved Nacionālajā teātrī 1925. gada 18. novembrī. Ruti spēlē M. Smithene, Boasu — J. Ģērmanis, Abimeleku — J. Osis. Kā atzīmē kritika, A. Mierlaukam kā reālistiskās drāmas meistaram Aspazijas liriskā dzeja uz skatuves nav īsti pa plecam, toties īpaši izdevies ir L. Liberta skatuves ietērps. Vērtējot uzvedumu, Jānis Grots apcerē «Aspazijas jaunākais darbs uz Nacionālā teātra skatuves» raksta: «Aspazija šoreiz ar aizturētu elpu tuvojusies tīri trauslas, dzidras un ēteriskas mīlestības problēmām, kuras nav izšķiramas ar parasto kaislību mērauklu, bet ar gluži leģendāras himnas patētiskajiem akordiem, kuri ieskanas visdziļāko dvēseles noslēpumu pasaulē. Aspazija šo pasauli izcēlusi gaismā kā jaunu, dzīvu un patiesīgu dailes reliģiju, kurā nav tukšas bravūras, dogmatiskas morāles un nekādu citu lieku piekabinājumu. Otrs spilgtākais šī darba moments ir īpatnējais uzbūves veids — dramatiskā dzeja vai, kā pati Aspazija saka. dramatiskā idille, dzimusi greznas jūdu teikas iespaidos. [..] Sim dvēseles miera un saulainības simbolam, dzejiski izcirstajam skatuves darbam Nacionālais teātris atradis ne mazāk apburošu un pacilāti spārnotu, fantastisku skatuves ietērpu. [..] (J. Grots. Kopoti raksti 6 sēj. R., 1971, 6. sēj., 62.-63. Ipp.) Bibeles leģenda īsumā šāda: t. s. soģu laika (kas aptver laikposmu apmēram no 1200. — 1050. g. p. m. ē.) beigās jūdu apdzīvotajā Kānaānā izceļas bads, un kāds Betlēmes pilsētas iedzīvotājs Elimelehs ar sievu Noemi (Noami) pārceļas uz Moābu, kas atrodas pāri Jordānijai. Viņu dēli Mahlons un Kiljons apprecas ar moab>-tēm Orpu (Orfu) un Ruti. Elimelehs un dēli mirst, Noemi kopā ar vedeklām atgriežas Betlēmē, kur bads beidzies. Orpa svešumā nevar iedzīvoties un aiziet atpakaļ. Rute uztur sevi un vīramāti, lasīdama vārpas bagātā Boasa tīrumā, līdz Boass ierauga Ruti un iemīl to. Uzzinājusi, ka Boass ir Noemi vīra radinieks un viņam pēc jūdu likumiem (leviāta) pienākas precēt radinieka atraitni, Noemi suta Ruti kādu nakti pie Boasa. Boass ir laimīgs un, ticis galā ar cilu radinieku, kam pēc radniecības pakāpes it kā būtu lielākas tiesības uz Ruti, apprecas ar viņu. Grāmatā «Boass un Rute» iznāk A. Gulbja apgādībā Rīgā 1925 gadā. Seit lugas teksts iespiests pēc izdevuma «Mana dzīve un darbi» 5. sēj. (R„ 1939). Tekstā paturēta Aspazijas lietotā īpašvārdu rakstība. Mazak pazīstamu vārdu skaidrojumi Ābrahāms — leģendārais jūdu ciltstēvs viņu pirmdzimtenē Ūrā (Mesopotāmijā). Arons — jūdu priesteris laikā, kad pravietis Mozus ved jūdus in «apsolīto zemi» Kānaānu. Jūdu dievs Jahve apliecina Āronu par savu izredzēto priesteri, likdams viņa spieķim uzziedēt un riest augļus Asmavets — nāves eņģelis. Baal-Peors — kānaāniešu un moabiešu augstākais dievs. Ceabots — jūdu dieva Jahves apzīmējums, ar kuru tas raksturots kā kara dievs. Delila (Dalila) — filistriešu sieviete, kura ar viltu uzzina savas tautas lielākā ienaidnieka jūdu varoņa Simsona spēka noslēpumu. Hagare (Hagāre) — Ābrahāma otrā sieva, kuru padzen tuksnesi galvenā sieva Sāraja, lai sodītu par lepnību. Ijabs — Bībeles varonis, kuram dievs atņēmis visu bagātību un tuviniekus, lai pārbaudītu viņa uzticību. Ijabs vaimanā bēdās, bet dievu nenoliedz, tāpēc tiek bagātīgi atalgots. Izraēlis — Bībelē lietots kā visu ebreju jeb jūdu cilšu apzīmējums, kuri apmēram 13. gs. p. m. ē. ieceļoja Palestlnā un aizgāja līdz tās rietumiem — Kānaānai, kur sastapa priekšā citu semītu tautu — kānaāniešus. Jēkabs — Bībeles leģendu varonis, kurš iemīlējis bagātā Lābāna meitu Raeli (tekstā — Rāheli) un tādēļ nokalpojis septiņus gadus pie Lābāna, kurš kāzu dienā tomēr Jēkabu apmāna un apprecina ar savu vecāko un neglīto meitu Leu. Jēkabs dabū Raeles dēļ nokalpot otrus septiņus gadus. Kaitis — pirmo cilvēku Ādama un Ievas dēls, kurš nokauj savu brāli Ābelu greizsirdībā, ka dievs noraida viņa ziedojumus, kamēr Ābela upuri tiek laipni pieņemti. Lata sieva — kad Ābrahāma brāļadēls ar ģimeni bēg no dieva sodītās Sodomas pilsētas, dievs aizliedz viņiem skatīties atpakaļ. Lata sieva ziņkārībā paraugās un aiz šausmām pārvēršas sālsstaba. Milkolms — kānaāniešu dievs, kuram doti cilvēku upuri. Nebas kalns — svētkalns pie Kānaānas robežas, kur atradis nāvi jūdu pravietis Mozus. Pašā svētki — senebreju pavasara svētki, kas notiek pilnmēness nakti un sākas ar rituāla deju. Zidonieši (sidonieši) — feniķiešu tirdzniecības pilsētas Sidonas iedzīvotāji. Liesma 1986 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis