Fjodors Dostojevskis Spēlmanis Par azarta postošo iedarbību uz cilvēku. Romāna varonis, kāds ģenerāļa bērnu privātskolotājs Aleksejs Ivanovičs ceļo kopā ar ģenerāļa ģimeni. Viņš iemīlējies ģenerāļa pameitā Poļinā, kura savukārt mīl kādu francūzi marķīzu de Grijē. Visa ģenerāla ģimene gaida vecmāmiņas nāvi, lai saņemtu milzīgo mantojumu, bet pati vecmāmiņa ierodas izdomātā pilsētiņā Rulettenburgā un pat netaisīdamās mirt nospēlē daļu savas bagātības ruletē. Aleksejs mēģina glābt stāvokli un arī uzsāk spēli, pie kam atgriež ievērojamu summu, kuru piedāvā Poļinai, tomēr viņa pārāk lepna un piedāvājumu noraida. Aleksejs aizraujas ar ruletes spēli un ... “Spēlmanis” ir romāns par kaislību – vai tā būtu kaislība uz spēli, uz sievieti, uz naudu vai varu… Sarakstīts pirmajā personā, nervozā, reizēm psihiski nestabilā intonācijā, šis ir viens no vieglāk lasāmajiem un tempa ziņā straujākajiem Dostojevska romāniem. Spēcīgi, īpatnēji raksturi un precīzs kaislības pārņemta cilvēka psiholoģiskais zīmējums ir šī romāna lielākie plusi. “Spēlmanis” nerunā tikai par azartspēļu vilinājumu un neizbēgamo postu pēc tam, kad cilvēks ir ar tām saindējies. Rulete iegūst plašākas metaforas nozīmi – tā simbolizē cilvēka vēlmi vienā mirklī iegūt to, ko esi vēlējies, aklu un nesatricināmu ticību savai veiksmei un pusapzinātu pārliecību, ka nejaušība ir iepriekšparedzama. “- Vēl! Vēl! Vēl! Liec vēl! – vecmāmuļa sauca. Es vairs nerunāju pretim un, plecus raustīdams, uzliku vēl divpadsmit frīdrihsdoru. Ripa griezās ilgi. Vecmāmuļa drebēja, vērodama ripu. – Vai viņa tiešām cer, ka atkal kritīs zéro? – es domāju, ar izbrīnu uz viņu lūkodamies. Viņas sejā staroja cieša pārliecība par laimestu nešaubīgas gaidas, ka tūlīt, tūlīt sauks: zéro! Bumbiņa ielēca iedobītē. - Zéro! – krupjē sauca. - Nu!!! – vecmāmuļa pagriezās pret manī ar pārvarīgu triumfu. Es pats biju spēlmanis; es jutu to tieši šinī brīdī. Man drebēja rokas un kājas, galva sāka reibt” Dostojevska Kopoti raksti latviešu valodā iznākuši jau labi sen, taču romāns “Spēlmanis” īpaši aktuāls kļūst pašlaik, kad kazino un spēļu automātu zāles Rīgā sastopamas daudz biežāk nekā grāmatnīcas. Vienā ziņā azartspēlēm varam pateikties par to, ka Dostojevskis ir sarakstījis tik daudz, ko viņš rakstīja, lai iegūtu naudu šīm spēlēm un tajās sataisīto parādu atdošanai. No otras puses, ja šīs parādu nastas nebūtu, varbūt Dostojevska valoda nebūtu tik steidzīga un viņa darbi būtu vieglāk lasāmi. Cilvēkam, kurš vēl tikai prāto, vai ir vērts spert kāju spēļu zālē, ieteicams vispirms izlasīt “Spēlmani”. Bedīgākā ar azartspēlēm saistītā atziņa ir tā, ka tās ir radījušas daudz mazāk Dostojevsku nekā spēles azarta vienkārši salauzto. Kopoti raksti 10 sējumos IV sējums Romāni un stāsti 1862-1869 Izdevniecība'-Liesma Rīga 1974 К1 Ф. М. Достоевский 0о835 собрание сочинений в десяти томах Том первый Романы, повеем и и рассказы 1862—1869  Государственное издательство художественной литерагуры Москва 1956 Издательство «Лиесма» Рига 1973 На латышском языке Перевод с русского О. Брнкшкиса, А. Кенння, А. Элксне Художник К. Голдманис No krievu valodas tulkojuši Oto Brikšķis, Arija Elksne Un Atis Ķēniņš Mākslinieks Kārlis Goldmanis ©Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1974 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis