Fjodors Dostojevskis Brāļi Karamazovi Romans četrās daļas ,,Brāļi Karamazovi” (1880) ir Dostojevska lielākais un pie tam nepabeigtais darbs, jau satura un sižeta metos tik plašs un sarežģīts, ka to kaut cik sīkāk analizēt nav iespējams. Te atkal parādās visas tās psiholoģiskās, sociālās un reliģiskās problēmas, kas rakstnieku nodarbinājušas visu mūžu. Milzīgajā personāžu skaitā ikviens personificē kaut kādu dvēseles īpašību vai īpatnību kompleksu. Fjodorā Karamazovā galvenokārt parādīta cilvēka kustoniskā daba. Viņa dēlā Ivanā – prāts, lepnums un dzīves alkas, Dmitrijā – gribas trūkums, neapvaldītas tieksmes un īsta sirsnība, Aļošā – īstas vientiesīgas sirds siltums, ārlaulības Smerdjakovā – verdziska nospiestība un neapslāpējamais, bet apslēptais naids pret likumīgajiem un laimīgajiem. Romāns aptver veselu neapredzamu atvaru, kur mutuļo slāpējošas, smacējošas, nāvējošas kaislības un drausmīga dzīves cīņa ne vien galvenajām, bet arī blakus personām, sievietēm un bērniem. Pretim visiem šiem cilvēcisko vājību mētātiem un aizlauztiem tipiem paceļas lieliskās viengabala prātnieku figūras, svētais vecis Zosims un Lielais Inkvizītors, kas simbolizē pareizticības un katolicisma pretējās filosofijas un pauž arī paša rakstnieka slavofiliski – reliģiskās atziņas un pārliecību, ka tikai ticībā iespējama visdziļākā dzīves atziņa un ceļš uz patiesību. Latvijas Valsts Izdevniecība Rīga * 1958 Tulkojis Jānis Medenis Mākslinieks M. Karpenko Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds, iekritis zemē, nemirs, tad paliks viens; bet, ja mirs, tad nesis daudz augļu. Jāņa evaņģelijs, XII nocL 24. pants