Agata Kristi Slepkavība Mezopotāmijā Romāns Apgāds "Artava" Rīgā Amerikāņu arheoloģiskā ekspedī­cija strādā Irākā doktora Leidnera vadībā. Šis citkārt tik dzīvesprie­cīgais ļaužu pulciņš ir saspriridzis savstarpējās aizdomās un netīk­smē. Vai tiešām vainojams misis Leidneras nejaukais raksturs? Vai varbūt viņa ir slima? Medicī­nas māsas Lezeranas ierašanās neko nelīdz. Notiek neizskaidrojama traģēdija. Herkuls Puaro, ceļodams cauri šim apvidum, neliedz savu palī­dzību. Jā, viņš atmasko meļus un noklusētājus, bet tomēr — vai šai sarežģītajā psiholoģiskajā spēlē maz ir kāds uzvarētājs? No angļu valodas tulkojis Jānis Ramba Mākslinieks Māris Sīmansons © Izdevums, "Artava", 1993 Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis Veltīts maniem daudzajiem draugiem arheologiem Irākā uņ Sīrijā Dr. Džailsa Reilija priekšvārds Šai stāstā aprakstītie notikumi risinājās aptuveni pirms četriem gadiem. Manuprāt, ir nobrieduši apstākļi, lai darī­tu sabiedrībai zināmu notikušā pilnīgu atstāstu. Klīst neprātīgas un jocīgas baumas, ka tiekot noklusētas svarī­gas liecības, stāsta arī citas muļķības. Sevišķi daudz šo sadomājumu parādās amerikāņu presē. Acīmredzamu iemeslu dēļ nebija vēlams, lai šo atstās­tu rakstītu ekspedīcijas dalībnieks, kuru tīri pamatoti varē­tu uzskatīt par ieinteresētu. Tādēļ es ieteicu mis Emijai Lezeranai uzņemties šo pienākumu. Viņa neapšaubāmi ir īstais cilvēks šim dar­bam. Viņai piemīt pilnīgs profesionālais godīgums, viņu neietekmē nekādas iepriekšējas saistības ar Pitstaunas universitātes ekspedīciju iļz Irāku, un viņa visur bija klāt kā līdzdomājoša lieciniece. Nebija viegli pierunāt mis Lezeranu uzņemties šo pienākumu - patiesībā viņas pārliecināšana bija viens no grūtākajiem uzdevumiem manā profesionālajā karjerā - viņa pat pēc padarītā darba savādi negribīgi atvēlēja man caurskatīt manuskriptu. Es atklāju, ka tam daļēji bija sakars ar dažām kritiskām piezīmēm, ko viņa bija izteikusi par manu meitu Seilu. Ar to es aši tiku galā, pārliecinādams viņu, ka, tā kā bērni savus vecākus mūs­dienās kritizē pilnīgi atklāti, tad vecāki var tikai priecāties, ja viņu atvases saņem savu pārmetumu daļu! Vēl viņa centās atrunāties ar savu pavisam vienkāršo literāro stilu: Viņa cerēja, ka es "salabošu gramatiku un visu pārējo". Es, gluži pretēji, atteicos pārmainīt kaut vienu vārdu. Manuprāt, mis Lezeranas stils ir spēcīgs, savdabīgs un pilnīgi pieņemams. Ja viņa sauc Herkulu Puaro par Puaro vienā rindkopā, bet par misteru Puaro nākošajā, tad šīs nevienādības ir gan interesantas, gan pamācošas. Vienubrīd viņa, kā saka, "atceras savas manieres" (medicīnas māsas mēdz smalki ievērot etiķeti), bet vēlāk viņa stāsta kā pilnīgi parasts cilvēks - bez stīvuma un saltuma'. Es atļāvos tikai vienu - uzrakstīt pirmo nodaļu, pievienojot kādu vēstuli, ko man laipni iedeva mis Lezeranas draudzene. Tā ir iecerēta kā pieteikums - proti, kā vispārīgs stāstītājas portrets