Agata Kristi Erkils Puaro un citi Notikums ballē ; Lētais dzīvoklis ; Aizplīvurotā dāma ; Miljona vērto obligāciju zādzība ; Piedzīvojums ēģiptiešu kapenēs ; Nolaupītais premjerministrs ; Nemejas lauva ; Hipolitas josta ; Gadījums ar lielisko kalponi ; Slepkavība ar mērlenti ; Zilā ģerānija ; Četras aizdomīgas personas ; Miroņzāle  ; Dīvainais joks ; Gadījums ar sievieti vidējos gados ; Bagdādes vārti ; Māja Sirāzā ; Deliu orākuis ; SOS ; Apsūdzības lieciniece ; Zilā krūze ; Nelaimes gadījums  Krājumā apkopoti angļu rakstnieces, kriminālliteratūras darbu autores Agatas Kristi (1890—1976) stāsti par detektīvu Erkilu Puaro, mis Marplas un Pārķēra Palna aizrautīgajiem piedzīvojumiem noziedznieku izsekošanā un noziegumu atklāšanā. RIGA «Zvaigzne» 1983 No angļu valodas tulkojusi un sakārtojusi Ilga Melnbārde © Tulkojums latviešu valodā sakārtojums, priekšvārds, «Zvaigzne», 1883 DAŽI VARDI PAR AGATU KRISTI UN VIŅAS DARBIEM Līdzās pasaules literatūras meistardarbiem, kuru autori ar savu cilvēka dvēseles dziļo izpratni, ar cilvēku cilts laimes un traģisma notēlojumiem allaž lasītāju darījuši cildenāku, pastāv cits žanrs, kam tāpat ir sava loma cil­vēka dzīvē. Kriminālliteratūra parasti piepulcējama dar­biem, kas Tlomāti izklaidēšanai un apmierina to cilvēka psihes jomu, kur slēpjas gan alkas pēc satraucošiem pie­dzīvojumiem un neparastām dēkām, gan interese par to, kāpēc daļā cilvēku sīksti turas noziedzīgas tieksmes, gan vēlēšanās redzēt taisnības uzvaru un ļaundara bojāeju. Veiksmīga kriminālliteratūra pirmām kārtām prasa grodi vērptu intrigu, loģiski pamatotus varoņu raksturus un rīcību, gudri iepītus norādījumus, kas visai nemanāmi dod mājienus, kurš varētu būt īstais vainīgais, un maldi­nošus notikumus vai secinājumus, kas lasītāju vilina pro­jām no pareizajām aizdomām un beigās noved pie pilnīgi negaidīta atrisinājuma. Agata Kristi (1891—1976) ar saviem sešdesmit astoņiem kriminālromāniem, simt stāstiem un septiņpadsmit lugām iemantojusi pasaules slavu, un angļi viņu nosaukuši par «kriminālliteratūras karalieni». Viņas brieduma laika dar­bus patiešām raksturo īpašības, kas piemīt rietumu kri­minālliteratūras labākajai daļai. Viņas darbi tulkoti apmē­ram simt pasaules valodās. Iepazīstoties ar A. Kristi biogrāfiju, var rasties izbrīns, kā sieviete ar viņas buržuāzisko sociālo izcelsmi, audzi­nāšanu, dzīves gājumu un pasaules uzskatu spējusi gadus sešdesmit ar neizsīkstošu izdomas spēju darboties krimi- nālliteratūrā. Un tomēr tieši pati šī biogrāfija ari izskaidro viņas popularitāti un panākumus. Proti, rakstniece nepū­las tēlot vidi, ko nepazīst, aprakstīt vietas, kur nav bijusi, izvēlēties par savu darbu varoņiem izdomātus cilvēkus, Vienīgi pirmie darbi, galvenokārt stāsti, mūsdienu lasītā­jiem šķiet naivi un samāksloti, turpretī vēlākie sacerējumi liekas gluži kā dzīvē noskatīti, protams, izmantojot šāda veida literatūrai nepieciešamo paspilgtinājumu. Agata Kristi Melouvena (dzim. Millere) dzimusi Tor- kijā, ostas un reizē kūrortpilsētiņā pašā Lamanša krastā. Viņas tēvs, amerikānis, dzīvo no vectēva sakrātā kapitāla, un Agatas bērniba rit bezrūpīgi un laimīgi. Tikai pēc tēva nāves noskaidrojas, ka Miliers pārāk uzticējies savu kapitālieguldījumu darījumu kārtotājiem un lielākā daļa naudas zudusi, tā ka atraitne paliek diezgan spaidīgos ap­stākļos. Ar vecākās meitas atbalstu tomēr izdodas paturēt māju Torkijā. Izglītību mūsdienīgā nozīmē rakstniece nav saņēmusi, vienīgi pusaudzes vecumā pavadījusi vairākus gadus ār­zemju meiteņu skolās, kur īpaša uzmanība pievērsta lite­ratūrai, mūzikai, glezniecībai. Agata bijusi ļoti muzikāla, labi spēlējusi klavieres un sapņojusi ari kļūt par oper­dziedātāju, taču pārbaudītāji atzinuši, ka viņas balss pie­mērota tikai kamerizpildījumam. Tā kā viņa turklāt, at­klātībā uzstājoties, vienmēr ļoti uztraukusies, domas par mūziķes karjeru vajadzējis atmest. Starp citu, rakstniece bijusi arī loti neveikla runātāja, tāpēc publiski runājusi visai reti un nelabprāt. Jau pusaudzes gados Agata sāk mēģināties rakstnie­cībā. Sākumā viņa raksta dzejoļus, kurus gan vēlāk ar re­tiem izņēmumiem atzīst par literāri nepieņemamiem. Apmēram divdesmit gadu vecumā viņa pēc mātes iero­sinājuma sāk rakstīt stāstus.. Pirmais saucas «Dailes māja» un liecina par stipru ievērojamā angļu rakstnieka D. Lo- rensa ietekmi. Tam seko «Spārnu aicinājums» un «Vien­tuļais dievs». Diemžēl stāstus neviena redakcija nepieņem. Drīz vien Agata izmēģina roku romānu rakstīšanā, un šī mēģinājuma rezultāts ir darbs ar virsrakstu «Sniegs tuksnesī». Pēc mātes padoma Agata lūdz konsultāciju sava laika populārajam rakstniekam Idenam Filpotsam. Atsauksme ir pozitīva, un rakstnieks mudina Agatu strādāt. Gan romānu, gan dažus pēc tam uzrakstītos īsos stāstus noraida. Sājos stāstos rakstniece risinājusi psihiskas problēmas, reizē iepīdama mistikas elementus, un tie nepieder pie viņas labākajiem darbiem. Tad Agata sāk lasīt kriminālromānus: Konanu Doilu, Morišu Leblānu, Polu Beku. Izlasījusi Pola Beka romānu «Dzeltenās istabas noslēpums», viņa nolemj izmēģināt roku šāda veida sacerējumos. Tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada beigās un četrpa­dsmitā gada sākumā Agata apmeklē Pirmās palīdzības un slimnieku kopēju kursus, tāpēc arī kara laikā strādā vie­tējās brīvprātīgās medicīniskās palīdzības nodaļas slim­nīcā sākumā par kopēju, tad par medicīnas māsu, pēc tam aptiekā, kur arī iegūst diezgan plašas zināšanas ķī­mijā, ko vēlāk izmanto savos darbos. Kara laikā (1914. gadā) rakstniece apprecas ar gaisa karaspēka virsnieku Arčiboldu Kristi. Strādādama aptiekā, Agata Kristi izplāno savu pirmo romānu Serloka Holmsa tradīcijā. Šī tradīcija prasa, lai radītu interesantu detektīva tēlu. Torkijā tolaik dzīvo daudz bēgļu no Beļģijas, un rakstniece nolemj, ka viņas detektīvs būs pensijā aizgājis beļģu slepenpolicijas virs nieks (inspektors), vīrs ar lielu dzīves pieredzi. Viņš ir maza auguma, olveida galvu, lieliskākajām ūsām Eiropā, zaļām kaķa acīm, ļoti tīrīgs un akurāts, ārkārtigi gudrs (liek lietā savas «mazās peiēkās smadzeņu šūniņas» — šis izteiciens rakstniecei iepatīkas). Detektīvs dabū sengrieķu varoņa vārdu Herkuless (Hērakls) — franču rakstībā «Hercule», ko izrunā «Erkils», tātad rodas Erkils Puaro. Tā «piedzimst» viens no XX gadsimta slavenākajiem kri­minālromānu detektīviem. Pirmo kriminālromānu rakstniece saraksta 1915. gadā, un tā virsraksts skan «Dīvainais notikums Stailsā» («The Mysterious Allair at Styles»). Romānu divreiz noraida, taču beidzot tas iznāk 1920. gadā. Pēc tam seko otra grāmata «Slepenais ienaidnieks» [«The Secret Adversary»). Trešais romāns saucas «Slepkavība golfa laukumā» («Murder on the Links»). Sie darbi iepatīkas žurnāla «The Sketch» redaktoram, un viņš ierosina uzrakstīt virkni stāstu par Puaro. Līdz ar Puaro kriminālliteratūrā ienāk arī viņa pārinieks un hronists kapteinis Heistingss (līdzīgi Serlokam Holm- sam un doktoram Votsonam), godīgs, drosmīgs, bet visā visumā diezgan vientiesīgs cilvēks. A. Kristi saraksta divpadsmit stāstus, iepīdama tajos arī Konana Doila radītā Lestreida tipa Skotlendjarda slepen­policistu inspektoru Džepu. Stāstos reizēm darbojas arī franču policijas Inspektors 2iro, kas nicina Pu^ro (tas esot vecmodīgs), taču vienmēr kapitulē mazā beļģa at­jautības priekšā. A. Kristi vīrs pēc atvaļināšanas no armijas sāk strādāt Londonas Sitijā. Dienesta ceļojumos viņam dodas līdzi arī rakstniece. Tā abi Kristi apceļo gandrīz visu pasauli. Pēc dažiem ne sevišķi augstā līmenī sacerētiem darbiem rakstniece laiž klajā plaši pazīstamo romānu «Rodžera Ekroida nāve» (1926), kurā stāstījums risināts «es» formā, turklāt stāstītājs, ārsts Šeperds, izrādās slepkava. Vēlāk šo romānu dramatizē, un A. Kristi ir spiesta piekrist, ka no darbības personu saraksta izsvītro ārsta māsu Kero- lainu (no tās vēlāk, šķiet, izveidojusies sieviete-detektīve mis Mārpla). Sāda rīcība pamudina rakstnieci vēlāk dra­matizēt savus darbus pašai, kā arī rakstīt oriģināllugas. Drīz rodas kāda visai drūma luga, ko divdesmitajos ga­dos neviens teātris nepieņem. Rakstniece uzskata, ka mūs­dienu — t. i., sešdesmito gadu — Anglijā, kur uz skatu­ves redzama nebeidzama vardarbība, to droši vien būtu inscenējuši. Sai lugai seko nākamā, kas nosaukta par «Ahnatonu». Tās darbība norit Senajā Ēģiptē. Lugu rak­stot, A. Kristi sīki izpēta tēlotā laikmeta sadzīvi, ēģiptiešu mājas iekārtojumu, vidi utt. Tūkstoš deviņsimt divdesmit devītais gads atnes A. Kristi smagus pārdzīvojumus. Nomirst viņas māte, un izirst laulība ar A. Kristi. Viņa gan saraksta divas grā­matas, taču pati nav ar tām apmierināta. Pēc šķiršanās viņa dodas ceļojumā uz Bagdādi, apstā­damās pirms tam Damaskā un braukdama tālāk pāri tuk­snesim. Sajā ceļojumā viņa apmeklē arī izrakumus Urā (Irākā) un uz visu mūžu iemīļo Tuvos Austrumus — gan turienes dabu, gan pilsētas, gan cilvēkus. Nākamajā ce­ļojumā uz Uru A. Kristi iepazīstas ar savu otro vīru, ar­heologu Maksi Melouvenu. Pēc apprecēšanās ar viņu 1930. gadā A. Kristi bieži dodas viņam līdzi uz arheologu apmetnēm. Ceļojumos novēroto un piedzīvoto A. Kristi izmantojusi savos darbos. Sākot ar trīsdesmitajiem gadiem, A. Kristi, kas līdz tam nav uzskatījusi sevi par īstu rakstnieci, sāk publicēt savus darbus regulāri. Literāro darbību viņa nepārtrauc arī otrā pasaules kara laikā, kad atkal strādā Londonā Universitā­tes koledžas slimnīcā par farmaceiti. īsā priekšvārdā nav iespējams uzskaitīt visus A. Kristi darbus, tāpēc minēsim vienīgi tos, kas k|uvuši plaši pa­zīstami. Līdz ar jau pieminētajiem tādi ir romāni un stāsti «Izmeklēšanu veic Puaro» (1924), «Kamīnu noslēpums» (1925), «Slepkavība mācītāja mājā» (1930) — šeit pēdas dzen nevis Puaro, bet mis Mārpla, «Endhauzā draud bries­mas» (1932), «Trīspadsmit neatrisināti gadījumi» (1932), «Izmeklēšanu veic Pārķers Pains» (1934), «Kārtis galdā» (1936), «Norunāta tikšanās ar nāvi» (1938), «Mīklainais notikums regates laikā un citi stāsti» (1939), «Viens, divi, trīs, viens tāds īss» (1940), «N vai M» (1941), «Līķis biblio­tēkas istabā» (1942), «Pieci mazi sivēntiņi» (1943), «Hē- ra