Hanss Kristiāns Andersens Pasakas Šķiltavas ;  ; Lielais Klāvs un Mazais Klāvs ;  ; Princese uz zirņa ;  ; Mazās Idas puķes ;  ; Īkstīte ;  ; Ceļabiedrs  ;  ; Mazā nāra ;  ; Karaļa jaunais tērps ;  ; Mārpuķīte ;  ; Nelokāmais alvas zaldātiņš ;  ; Meža gulbji ;  ; Paradīzes dārzs ;  ; Lidojošā pūra lāde ;  ; Svēteļi ;  ; Ole Lukoije ;  ; Rožu krūma elfs ;  ; Cūkgans ;  ; Griķi ;  ; Eņģelis ;  ; Lakstīgala ;  ; Vilciņš un bumbiņa ;  ; Neglītais pīlēns ;  ; Egle ;  ; Sniega karaliene ;  ; Nagažu paugurs ;  ; Augstlēkšanas sacīkstes ;  ; Gane un skursteņslauķis ;  ; Dānis Holgers ;  ; Vecā ielas laterna ;  ; Kaimiņi ;  ; Lāpāmā adata ;  ; Ena ;  ; Vecais nams ;  ; Ūdens lāse ;  ; Meitene ar sērkociņiem ;  ; Laimīgā ģimene ;  ; Stāsts par māti ;  ; Kaklauts ;  ; Lini ;  ; Skaidrs, ka tā ir patiesība ;  ; Sirdssāpes ;  ; Pārtikas veikala rūķītis ;  ; Starpībai jābūt ;  ; Pieci no vienas pāksts ;  ; Muļķa Ansis ;  ; Godalgu dalīšana ;  ; Divi gaiļi ;  ; Divpadsmit pasažieri ;  ; Ko vecais dara, tas labi darīts ;  ; Sniegavīrs ;  ; Pīļu pagalmā ;  ; Gliemezis un rožu krūms ;  ; Sudraba grasis ;  ; Talismans RIGA «LIESMA» 1987 Hans Christian Andersen MARCHEN Der Kinderbuchverlag Berlin 1967 H. Ch. Andersen MARCHEN Verlag von A. Anton und Co. Berlin und Leipzig SAMTLICHE MARCHEN L. Wiedemann, Leipzig No vācu valodas tulkojusi Anna Bauga Ilustrācijas darinājis Andris Lamsters © Izdevniecība «Liesma», 1987 KONSTANTĪNS PAUSTOVSKIS PASAKU MEISTARS (Kristiāns Andersens) Man bija tikai septiņi gadi, kad iepazinos ar rakstnieku Kristiānu Andersenu. Tas notika 1899. gada 31. decembra ziemas vakarā, tikai dažas stundas pirms divdesmitā gadsimta iestāšanās. Jautrais dāņu pasaku meistars sagaidīja mani uz jaunā gadsimta sliekšņa. Piemiedzis vienu aci, viņš smīnēdams ilgi aplūkoja mani, tad iz­vilka no kabatas sniegbaltu, smaržām pievēdītu nēzdogu, papuri­nāja to, un no lakata izkrita liela, balta roze. Visa istaba uzreiz pie- lija ar rozes sidrabaino gaismu un dīvainu liegu skaņu. Tās bija rož- lapiņas, kas skanēja, atsizdamās pret ķieģeļu grīdu pagrabstāvā, kur toreiz dzīvoja mūsu ģimene. Notikums ar Andersenu bija kaut kas tāds, ko vecmodīgi rakst­nieki sauc par «nomoda sapni». Tikai es to droši vien redzēju miegā. Tajā ziemas vakarā, par kuru stāstu, mūsu ģimenē pušķoja eg­līti. Sī iemesla dēļ pieaugušie lika man iet ārā, lai es par agru ne­sāktu priecāties par eglīti. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc nedrīkst priecāties, kamēr nav pienākusi noteikta stunda. Manuprāt, prieks mūsu ģimenē nemaz ne­bija tik biežs viesis, lai liktu mums, bērniem, mocīties tā gaidās. Lai nu bija kā būdams, taču mani izsūtīja ārā. Bija iestājies tas krēslas brīdis, kad laternas vēl nedeg, bet kuru katru mirkli var ie­degties. Un no šī «kuru katru mirkli», no gaidīšanas, ka pēkšņi var iedegties laternas, man sirds vai stājās. Es labi zināju, ka zaļganajā gāzes gaismā veikalu spoguļvitrīnu dziļumā tūdaļ parādīsies dažādas burvju mantas: slidas «sniegbaltīte», vītņotas svecītes visās vara­vīksnes krāsās, klaunu maskas ar maziem, baltiem cilindriem, alvas kavalēristi straujos, bēros zirgos, plaukšķenes un zeltītas papīra ķēdes. Kas to zina, kāpēc, taču šīs mantas stipri oda pēc līmes un ter­pentīna. No pieaugušo nostāstiem zināju, ka 1899. gada 31. decembra vakars ir pavisam īpašs. Lai sagaidītu otru tādu, būtu jānodzīvo vēl simt gadu. Bet tas, protams, gandrīz nevienam neizdodas. Pajautāju tēvam, ko tas nozīmē — «īpašs vakars». Tēvs paskaid­roja, ka šis vakars tā saucoties tādēļ, ka neesot līdzīgs nevienam citam. Patiešām — tas ziemas vakars 19. gadsimta pēdējā dienā nelīdzi­nājās nevienam citam. Sniegs krita lēnām un ļoti svinīgi, un pītes bija tik lielas, ka likās — no debesīm uz pilsētu lido viegli, balti ziedi. Un visās ielās bija dzirdamas apslāpētas ormaņu zvaniņu skaņas. Kad atgriezos mājās, tūlīt iededza eglīti un istabā tik jautri sāka sprakstēt sveces, it kā visapkārt plīstu sausas akāciju pākstis. Pie egles gulēja bieza grāmata — dāvana no mātes. Tās bija Hansa Kristiānā Andersena pasakas. Es apsēdos zem egles un atšķīru grā­matu. Tajā bija daudz krāsainu attēlu, kas pārsegti ar zīdpapīru. Vaja­dzēja uzmanīgi nopūst šo papīru, lai varētu aplūkot attēlus, vēl lipīgus no krāsas. Tajos bengāliskās ugunīs laistījās sniega piļu sienas, meža gulbji laidās pār jūru, kurā atspoguļojās rožaini mākoņi, un alvas zaldā­tiņi stāvēja sardzē uz vienas kājas, stingri turēdami garas šautenes. Es sāku lasīt un aizrāvos tik ļoti, ka, par sarūgtinājumu pieau­gušajiem, greznajai eglei gandrīz nemaz nepievērsu uzmanību. Vispirms izlasīju pasaku par nelokāmo alvas zaldātiņu un mazo, brīnišķīgo dejotāju, tad — pasaku par sniega karalieni. Apbrīnojama un, kā man likās, smaržīgai ziedu elpai līdzīga cilvēciska labsirdība plūda no šīs grāmatas lappusēm ar zeltītajām malām. Tad aiz noguruma un sveču siltuma es iesnaudos zem egles un cauri snaudai ieraudzīju Andersenu. Kopš tā laika mani priekšstati par viņu vienmēr bija saistīti ar šo patīkamo sapni. Toreiz, protams, es vēl nesapratu Andersena pasaku divējādo nozīmi. Nezināju, ka katrā pasakā bērniem ietverta otra, kuru pil­nībā var saprast tikai pieaugušie. To es sapratu daudz vēlāk. Sapratu, ka man gluži vienkārši lai­mējies, kad grūtā un dižā divdesmitā gadsimta priekšvakarā sastapos ar jauko savādnieku un dzejnieku Andersenu un viņš sēja manī gaišo ticību saules uzvarai pār tumsu un cilvēka sirds labestības uzvarai pār ļaunumu. Toreiz es jau zināju Puškina vārdus: «Lai tumsa gaist, lai saule dzīvo!» — un nez kāpēc biju pārliecināts, ka Puškins un An- dersens bijuši sirdsdraugi un satikdamies ilgi sit viens otram uz pleca un skaļi smejas. Andersena biogrāfiju es uzzināju vēlāk. Kopš tā laika viņa bio­grāfija vienmēr atainojās manā apziņā kā interesanti attēli, kas at­gādina zīmējumus viņa stāstiem. Andersens visu mūžu prata priecāties, kaut arī viņa bērnībā ne­bija nekāda iemesla priekam. Viņš piedzima 1805. gadā, Napoleona karu laikā, vecā dāņu pilsētā Odensē, kurpnieka ģimenē. Odense atrodas vienā no zemo pakalnu ieplakām Fīnas salā. Sīs salas ieplakās gandrīz vienmēr kavējas migla, bet pakalnu virsotnēs zied virši un vienmēr šalc priedes. Ja tā labi padomā, kam Odense bija līdzīga, tad laikam gan varētu teikt, ka tā visvairāk atgādināja rotaļu pilsētu, kas izgriezta no nomel­nējuša ozolkoka. Ne jau velti Odense bija slavena ar saviem kokgriezējiem. Viens no viņiem — viduslaiku meistars Klauss Bergs izgrieza no melnkoka milzīgu altāri Odenses katedrālei. Sis altāris — dižens un bargs — mul­sināja ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos. Taču dāņu kokgriezēji darināja ne tikai altārus un svēto statujas. Viņiem labāk patika no lieliem koka bluķiem griezt tēlus, kas pēc jūrnieku paražām rotāja burukuģu priekšvadņus. Tie bija rupji cirsti, bet izteiksmīgi darinājumi — madonnas, jūras dievs Neptūns, nere- īdas, delfīni un jūras zirdziņi — izliektiem kakliem. Sīs statujas izkrā­soja ar zeltu, okeru un kobaltu, pie tam krāsu klāja tik biezā kārtā, ka jūras viļņi daudzu gadu laikā nespēja to noskalot, ne arī citādi tai kaitēt. Būtībā šie kuģu statuju griezēji bija jūras un sava amata dzej­nieki. Ne velti no tāda kokgriezēja ģimenes nācis viens no lielākajiem 19. gadsimta tēlniekiem — Andersena draugs dānis Bertels Tor- valdsens. Mazais Andersens redzēja sarežģītos kokgriezumus ne tikai uz kuģiem, bet arī uz Odenses mājām. Viņš droši vien zināja to vecum veco māju, kuras celšanas gads bija izgriezts uz bieza koka vairoga rožu un tulpju vītņu ietvarā. Tajā bija iegrebts vesels dzejolis, un bērni to mācījās no galvas. Viņš pat aprakstīja šo māju vienā no savām pasakām. Bet pie Andersena tēva mājas — kā visiem kurpniekiem — virs durvīm karājās koka .izkārtne, kurā bija attēlots ērglis ar divām galvām par zīmi, ka kurpnieks šuj apavus tikai pa pāriem. Arī Andersena vectēvs bija kokgriezējs. Vecumdienās viņš grieza dažādas brīnumainas rotaļlietas — cilvēkus ar putna galvām vai govis ar spārniem — un dāvināja šīs figūriņas kaimiņzēniem. Bērni prie­cājās, bet vecāki, kā jau allaž tas notiek, uzskatīja veco kokgriezēju par garā vāju un labsirdīgi izsmēja viņu. Andersens uzauga nabadzībā. Vienīgais lepnums Andersenu ģi­menē bija neparasta tīrība mājā, kaste ar zemi, kur kupli zēla sīpoli, un daži puķu podi uz palodzes. Tajos ziedēja tulpes. Ziedu smarža saplūda ar zvanu skaņām, tēva kurpnieka āmura klaudzieniem, brašu bungu dārdoņu pie kazarmām, klejojoša muzikanta flautas skaņām un jūrnieku dziesmām, ko tie dziedāja aizsmakušās balsīs, vadīdami pa kanālu neveiklās baržas uz tuvīno līci. Sai ne īpaši dažādo cilvēku, sīku notikumu, krāsu un skaņu lokā, kas apņēma kluso zēnu, viņš rada pavedienus, lai izdomātu neiedo­mājamus nostāstus. Andersenu mājā zēnam bija tikai viens pacietīgs klausītājs — ve­cais kaķis, vārdā Karls. Taču Karlam bija kāds liels trūkums — viņš bieži aizsnaudās, nenoklausījies interesanto pasaku līdz galam. Kaķa vecums, kā saka, ņēma savu tiesu. Taču zēns nedusmojās uz veco kaķi. Viņš tam visu piedeva, jo Karls nekad neatļāvās apšaubīt, ka pa­saulē dzīvo raganas, gudrinieks Klumpe-Dumpe, apķērīgie skursteņ­slauķi, runājošas puķes un vardes ar briljanta kroņiem galvā. Pirmās pasakas zēns dzirdēja no tēva un nabagmājas večām, kas dzīvoja kaimiņos. Caurām dienām šīs večas sakumpušas vērpa pelēku vilnu un murmināja savus vienkāršos stāstus. Zēns šos stāstus pārveidoja pēc sava prāta, izrotāja tos, it kā izkrāsoja ar svaigām krāsām un tādus — jaunus un nepazīstamus — savukārt stāstīja na­bagmājas vecenītēm. Bet tās tikai brīnījās un savā starpā sačuk­stējās, ka mazais Kristiāns esot pārāk gudrs un tādēļ laikam ilgi ne­dzīvošot šajā saulē. Iekams stāstu tālāk, ir jāapstājas un jāatgādina tā Andersena īpa­šība, kuru esmu jau pieminējis, — viņa prasmi priecāties par visu in­teresanto un labo, ko gadās sastapt visur ik uz soļa. Laikam gan nav pareizi nosaukt šo īpašību par prasmi. Daudz pareizāk to dēvēt par talantu, par reti sastopamām spējām pamanīt to, kas kūtru cilvēku acīm paslīd garām. • Mēs staigājam pa zemi, bet vai