Enno Litmanis Tūkstots un viena nakts Arābijas pasakas Pasaulē nav nekā, kas nevarētu būt pamācošs — nav arī tādu pasaku, kurās nebūtu “didaktikas”, pamācības. Pasakās vispirms pamācoša ir «izdoma» — mūsu domu apbrīnojamās spējas aizsteigties tālu priekšā faktiem. «Lidojošie paklāji» pasaku stāstī­tāju fantāzijā mituši jau tūkstošiem gadu pirms lidmašīnas izgudrošanas. Par pārvie­tošanās teiksmainajiem ātrumiem tā paudusi jau sen pirms lokomotīves, pirms iekš­dedzes un elektromotora izgudrošanas. Arī daiļliteratūrā fantazijai, izdomai, intuīcijai ir izšķīrēja loma. Par maz ir no­vērot, izpētīt, zināt, nepieciešams vēl «izdomāt», jaunradīt. Jaunrade ir daudzu sīku novērojumu apvienošana kādā vairāk vai mazāk pilnīgā literārā tēlā. Tā radušies visi pasaules literatūras lielākie darbi, visi diženākie «tipi» Lai slavēts Allah, pa­saules kungs un vald­nieks! Un svētīts lai ir Muhameds, Allah sūt­nis, mūsu kungs un pavēlnieks, un viss viņa nams! Un miers un svētība mūžīgi mūžam, līdz pastariem! Un, lai tad nu senču nostāsti ir mā­cība tiem, kas dzīvo tagadnē, un cilvēks lai redz, kas piemeklējis citus pirms viņa, jo raugi: tad viņš pratīs bijāt un vērā likt citu tautu un no zemes vaiga izgai­sušu ģinšu vārdus un darbus un ieslēgs tos savā sirdi. Un slavēts lai ir tas, kas seno laiku nostāstus sakrājis un sagla­bājis saviem pēcniekiem. Un raugi: no šiem nostāstiem smeltas arī Tūkstots un vienas nakts pasakas un viss, kas tur brīnišķīgs un pamācībai derīgs. No arābu valodas krievu valodā tulkojis  M. A. Salje; no krievu valodas latviešu valodā tulkojis Roberts Kroders  Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis LVI 1957