Aleksejs Tolstojs Kņazs Serebrenijs Joanna bargā laiku stāsts Priekšvārdi. Šā stāsta nolūks ir ne tik daudz aprakstīt kādus noti­kumus, cik notēlot vesela laikmeta vispārējo raksturu un parādīt izglītības līmeni, uzskatus, ticējumus, ieražas, kā­das valdīja krievu sabiedrībā XVI gadsimta otrajā pusē. Palikdams uzticīgs vēsturei tās vispārējās līnijās, autors ir atļāvies nedaudz atkāpties sīkumos, kam vēsturē nav nozīmes. Tā, starp citu, Vjazemska un abu Basmanovu so­dīšana ar nāvi, [1] kas patiesībā notika 1570. gadā, lai kon­centrētu stāstījumu, tiek pārcelta uz 1565. gadu. Šis tīšais anahronisms diezin vai izraisīs stingrus pārmetumus, ja patur vērā, ka neskaitāmajiem nāves sodiem, kuri sekoja pēc Silvestra un Adaševa gāšanas, * gan ir liela nozīme Joanna personas raksturošanai, taču tie neietekmē noti­kumu vispārējo gaitu. Kas attiecas uz tā laika šausmām, autors visnotaļ atpa­liek no vēstures. Aiz cieņas pret mākslu un lasītāju tiku­mības jūtām, viņš uzmetis tām ēnu un pēc iespējas parādījis tās no attāluma. Un tomēr viņš atzīstas, ka, lasot pirmavo­tus, grāmata ne vienu reizi vien viņam kritusi ārā no ro­kām un viņš metis nost spalvu aiz dusmām ne tik daudz par to, ka varēja dzīvot Joanns IV, cik par to, ka varēja pastāvēt tāda sabiedrība, kas raudzījās uz viņu bez sašu­tuma. Šīs smagās izjūtas visu laiku traucēja palikt objek­tīvam, kas ir tik nepieciešami episkos vēstījumos un pa daļai bija iemesls tam, ka romāns, kas sākts vairāk nekā pirms desmit gadiem, pabeigts tikai šogad. Pēdējais ap­stāklis varbūt noderēs par nelielu attaisnojumu stila negludumieni, kuri, iespējams, lasītāju uzmanībai nepaslī- dēs garām. Nobeidzot autors uzskata, ka nebūs lieki teikt: jo brī­vāk viņš rīkojies ar mazak svarīgiem vēsturiskajiem no­tikumiem, jo stingrāk centies turēties pie faktiem un ievē­rot precizitāti, tēlojot raksturus un visu, kas attiecas uz tautas sadzīvi un arheoloģiju. Ja uzskatāmi būs izdevies atdzīvināt notēlotā laikmeta seju, autors nenožēlos savas pūles un uzskatīs, ka sasnie­dzis ilgoto mērķi.  Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis No krievu valodas tulkojusi Marija Šūmane Mākslinieks Arvīds Jēgers izdevniecība Liesma Rīgā 1971 1 Bet tagad verdziska padevība un daudzas asinsizliešanas dzimtenē gur­dinājušas manu dvēseli ar bezcerību un likušas sirdij sažņaugties skumjās, un es vēlētos, lai pārmetumi par at­tēlotajām šausmām iet man secen, jo lasītājs noģidis, ka jūtu līdzi visiem, kas aiz gļēvulības ļāvuši sevi nogali­nāt. Tacits. Hronika, 16. grāmata (lai. vai.)