Kurts Vonnegūts Galapagu salas Galapagu salas (1985), šķiet, ir labākais, ko Vonnegūts sarakstījis astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Romāns radās pēc tam, kad pats autors apmeklēja Galapagu salas. Taču īstenībā reālās Galapagu salas ar savām iguānām, milzu bruņurupučiem un citiem dabas brīnumiem nepavisam nav svarīgas. Šis no pasaules izolētais nostūris jau kļuvis par metaforu. Savulaik tur pabija Darvins, gūdams iespaidus, kas viņu uzvedināja uz sugu izcelšanās un evolūcijas teorijas radīšanu, t. i., priekšstats par dzīvības un tātad arī cilvēka evolūciju cieši saistīts ar Galapagu salām. Vonneguts loģiski turpina šo metaforu, Galapagu salas saistīdams arī ar cilvēces galu. Kur Vonnegūts, tur uzreiz lielāka vai mazāka apokalipse. Šoreiz – liela: mirst visa pasaule. Tas gan nenotiek vienā rāvienā kā Kaķa šūpulī. Galapagu salās civilizācija rāmi laižas dibenā bez īpaša trokšņa un elegances: krīzes, kari, sērgas – klasiskais antiutopistu komplekts. Taču pasaules gals šoreiz Vonnegūtu neko īpaši neinteresē. Daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta jaunās pasaules dzimšanai. Proti, cilvēki, kuriem autors uzticējis dzīvības turpinātāju lomu, ar tūristu kuģi dodas uz Galapagu salām. No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs Redaktore Māra Rūmniece Māksliniece Solvita Ozola  “Tapals”, 2001